Sallija Benfelde 26.04.2022
4. maijs ir Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas diena un nereti to dēvē par otro Latvijas dzimšanas dienu, un tā ir oficiāla brīvdiena.
4. maijs, tāpat kā 18. novembris, bija robežšķirtne, kuŗa noteica tālāko attīstību. Reāla neatkarība, protams, iestājās vēlāk, pateicoties tam, ka bijām deklarējuši 1918. gada republikas atjaunošanu, kas reiz jau starptautiski ir bijusi atzīta, savulaik skaidroja vēsturnieks Gatis Krūmiņš.
Lai virzību uz Latvijas nacionālās neatkarības atjaunošanu padarītu neatgriezenisku, LTF 1990.gada 21.aprīlī Rīgā, "Daugavas" stadionā, sarīkoja Vislatvijas tautas deputātu sapulci, kurā piedalījās 8086 visu līmeņu deputāti gandrīz no visiem rajoniem un visām pilsētām.
Par nacionālās neatkarības deklarācijas projektu nobalsoja vairāk nekā 8000 sapulces dalībnieku. Ļoti daudzas "par" balsis vēl pēc balsošanā iesūtīja deputāti, kuŗi nebija tikuši uz galvaspilsētu. Īstenais kopumā nobalsojušo skaits tagad nav pat precīzi zināms, bet, kā izskanēja šim notikumam pēc 25 gadiem veltītajā konferencē Latvijas Zinātņu akadēmijā, tieši šīs sapulces lēmums virzību uz neatkarības atgūšanu vērsa neatgriezeniski turpināmu, kā arī bija viens no stūŗakmeņiem 4.maija deklarācijas pieņemšanai. Šī sapulce ir uzskatāma par referendumu, kuŗā tauta pauda savu nelokāmo gribu šo mērķi īstenot.
Neatkarības deklarācijas bija ne tikai vēsturiski izšķirīgs pagrieziena punkts, bet arī juridiska uzvara. Tās preambulā tika konstatēts, ka Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme joprojām ir spēkā de iure. Tam sekoja 1940. gada notikumu izklāsts, kā arī norādītas atsevišķas juridiski nozīmīgas PSRS darbības pret Latviju, sākot ar ultimatīvo notu ar prasību mainīt Latvijas valdību un PSRS militāro agresiju 1940. gada 17. jūnijā, kas kvalificējamas kā starptautisks noziegums, līdz viltus vēlēšanu sarīkošanai 1940. gada 14. un 15. jūlijā. Toreiz prettiesiski izveidotā Saeima nepauda Latvijas tautas suverēno gribu. Tai nebija konstitucionālu tiesību izlemt jautājumu par valsts iekārtas grozīšanu un Latvijas valsts suverenitātes likvidēšanu. Šos jautājumus bija tiesīga izlemt vienīgi tauta, taču brīva tautas nobalsošana nenotika. Tādēļ 4. maija Neatkarības deklarācijā secināts un uzsvērts: Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā, un Latvijas Republika joprojām de iure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzīst vairāk nekā 50 pasaules valstis.
Juridiskos dokumentos vēsturiski ievadi nebija gluži ierasta lieta, un toreiz Egils Levits, tagadējais Valsts prezidents, rakstīja: Šis vēsturisko faktu izklāsts pirms dokumenta operatīvās daļas bija vēlams arī tādēļ, ka tie lielā mērā gan laika ritumā, gan mērķtiecīgas padomju vēstures viltošanas polītikas rezultātā bija izslīdējuši no plašākas sabiedrības vēsturiskās apziņas.
Tiesa gan, skeptiķi mēdz iebilst, ka Latvijas īstā dzimšanas diena tomēr ir 18. novembris, bet 4. maijs ir tikai tāda jauka diena, bez kuŗas mēs neatkarību būtu atguvuši tāpat, jo 1918. gadā Latvijas Tautas padome proklamēja Latvijas Republiku, un daudzas pasaules valstis tā arī nebija atzinušas, ka Latvija ir daļa no Padomju Savienības. Tomēr tik vienkārši tas nebija pavisam vienkārši skaidrojot, pēc piecdesmit okupācijas gadiem bija vajadzīgs leģitīms veids, kā paziņot par neatkarības atjaunošanu, tāds veids, kuŗu apstrīdēt būtu grūti arī Padomju Savienībai. Proti, PSRS konstitūcija pieļāva kādas republikas izstāšanos, ja tas notiktu likumīgā veidā.
Latvijas Augstākā Padome, kas tika ievēlēta vēl pēc Padomju Savienības likumiem 1990. gada 18. martā, varēja pieņemt šādu lēmumu, jo vēlēšanās varēja piedalīties visi tobrīd Latvijā dzīvojošie, un piedalījās 81,25 procenti iedzīvotāju. Vēlēšanās par balsīm toreiz cīnījās divi galvenie bloki: Latvijas Tautas fronte un t.s. Interfronte. Tika ievēlēts 201 deputāts, un vairākums deputātu bija Latvijas neatkarības atbalstītāji. Par 4. maija Deklarāciju nobalsoja 138 deputāti.
Vēl var piebilst, ka Augstākajā padomē bija 16 pastāvīgās komisijas. Notika 389 sēdes, kurās pieņēma 404 likumus, tajā skaitā Konstitucionālo likumu par cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem, atjaunoja 1937.gada Civillikumu, izstrādāja likumus, kas aizsāka privātizācijas procesu. Pēc 4. maija Neatkarības deklarācijas sekoja 1991. gada barikādes, un 1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu". Konstitucionālais likums atcēla 1990. gada 4. maijā noteikto pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto un noteica, ka līdz Saeimas sasaukšanai augstāko valsts varu Latvijas Republikā pilnībā realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome. Konstitucionālais likums noteica, ka Latvijas Republikas territorijā ir spēkā tikai tās augstāko valsts varas un valsts pārvaldes institūciju likumi un lēmumi. Tādējādi tika pārtrauktas jebkādas Latvijas un PSRS savstarpējās valstiskuma saiknes.
Tādēļ 4. maija Neatkarības deklarācijas nozīme nav mazāka par 18. Novembra Latvijas republikas proklamēšanu, un ir mūsu goda, lepnuma, pašapziņas un neatkarības dienas.
Atpakaļ
.jpg)
