Latvijas jaunā valdība: vai pagaidu variants?
Kārlis Streips    04.11.2014

 

Brīdī, kad šis laikraksta numurs nonāks lasītāja rokās, ja vien nenotiks nekas negaidīts, Latvijas Republikai būs jauna valdība. Sarunas par to bijušas gaŗas un mokošas, taču galu galā polītiķiem ir izdevies sadalīt ministrijas un pienākumus. Ministru prezidente joprojām būs Laimdota Straujuma (Vienotība, V), amatu saglabās iekšlietu ministrs Richards Kozlovskis (V), ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (V), aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis (Zaļo un zemnieku savienība, ZZS), zemkopības ministrs Jānis Dūklavs (ZZS), kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība, NA) un labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS).

 

Atlikušos ministru portfeļus savā pārziņā ņems divi polītiķi, kuŗiem Ministru kabinetā jau kādreiz ir bijusi pieredze, – vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards (NA, kādreizējais ekonomikas un arī satiksmes ministrs) un tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (NA, savulaik to pašu amatu ieņēma Andŗa Šķēles un Guntara Krasta vadītajā valdībā).

 

Savukārt par vairākiem jaunienācējiem ir pietiekami nopietni jautājumi. Sāksim ar ZZS izvirzīto ekonomikas ministri Danu Reiznieci-Ozolu. Viņas nominācija konkrētajam amatam visnotaļ skaidri illustrē mūsu valsts polītiķu attieksmi pret interešu konfliktiem. Proti uzvārdu “Ozols” kādreizējā šacha čempione ir ieguvusi tāpēc, ka viņas vīrs ir Andris Ozols, bet Andris Ozols vada Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA). LIAA savukārt ir Ekonomikas ministrijas pakļautībā. Tātad sieva būs atbildīga par to, ko dara vīrs. Laimdota Straujuma gan ir norādījusi, ka šādos apstākļos LIAA pārraudzību vajadzības gadījumā uzņemsies viņa pati, bet, pirmkārt, būtu taču jādomā, ka valdības vadītājai tāpat ir pietiekami daudz darāmā, un, otrkārt, vai tiešām zaļie zemnieki minētajam amatam nevarēja atrast kādu, kas nav pakļautas iestādes vadītāja laulātā draudzene, un pašai Reizniecei-Ozolai piemeklēt citu amatu?

 

Jaunais veselības ministrs būs Guntis Belēvičs (ZZS), ārsts un farmaceits, un viņam Latvijā pieder ievērojama aptieku ķēde. Jaunais ministrs gan ir solījis, ka visas savas īpašumtiesības tai laikā, kad viņš būs ministrs, tiks nodotas trastā (pārvaldīšanā), taču arī šeit var rasties diezgan lielas aizdomas par ietekmējamību un ietekmēšanu. Ticu, ka ministrs būs godprātīgs, bet kas notiks, piemēram, tad, ja nāksies atvērt Latvijas farmācijas likumu? Pat ja īpašumtiesības būs nodotas trastā, vai tiešām viņš spēs būt pilnīgi neitrāls arī tad, ja attiecīgie lēmumi viņa aptiekām nenāks par labu? Te atkal rodas jautājums par zaļo zemnieku kandidāta piemērotību.

 

Gaužām nepateicīgo izglītības ministra darbu jaunajā Ministru kabinetā uzņemsies Mārīte Seile (V). Pēdējo gadu laikā viņa bijusi pazīstama kā Iespējamās misijas programmas vadītāja. Programmas ietvaros dažādu profesiju pārstāvji apgūst skolotāja profesiju atsevišķā (tātad nevis augstskolas) programmā un tad divus gadus strādā kādā skolā. Doma ir izglītības sistēmā ieviest jaunas zināšanas un jauna veida skolotājus. Programma bijusi gana veiksmīga, kopš 2008. gada tajā piedalījušies 120 daždažādu profesiju pārstāvji. Nelaime tikai tāda, ka Seilei ir visai maza pieredze tieši skolotājas amatā, piedevām viņas vadītā ministrija ir Izglītības un zinātnes ministrija (IZS), un vēl pirms valdības apstiprināšanas valsts zinātnieki ir pauduši bažas, ka zinātniskajā jomā jaunajai ministrei varētu trūkt attiecīgu zināšanu.

 

Cilvēks, par kuŗu nekādu jautājumu būtībā nav, ir Vienotības izvirzītais finanču ministra amata kandidāts Jānis Reirs. Iepriekšējā Saeimā viņš vadīja Budžeta un finanču komisiju, ir bijis īpašo uzdevumu ministrs elektroniskās pārvaldes nozarē. Jādomā, ka Reirs turpinās sava priekšteča Andŗa Vilka taupīgo attieksmi pret valsts budžetu.

 

Tieši tas jaunajai valdībai radīs visai lielas klapatas. Pirmais darbiņš pēc valdības apstiprināšanas būs ķeršanās pie 2015. gada valsts budžeta. Jau tagad ministrijas ir iesniegušas finanču prasības, kas tālu pārsniedz budžeta iespējas. Sevišķi tas sakāms par IZS un par Veselības ministriju, jo abos gadījumos vajadzības, it īpaši domājot par skolotāju, ārstu un medicīnas māsu algām, ir visnotaļ spiedīgas. Valdībai nāksies domāt par aizsardzības budžeta paaugstināšanu, kas apsolīta NATO aliansei tāpēc, ka tā patlaban krietni palīdz sargāt mūsu valsti, bet Latvijas aizsardzības budžets ne tuvu nav organizācijas prasītājiem diviem procentiem no IKP. Naudas valstij ir tik, cik ir. Tautsaimniecības izaugsme pēdējo gada ceturkšņu laikā ir krietni samazinājusies, un tas arī nozīmēs zemākus budžeta ienākumus no nodokļiem. Viegli nebūs.

 

Krietni liels jautājums attiecībā uz pašu Saeimu būs par dāmu, kuŗa brīdī, kad lasītājs būs saņēmis šo laikraksta numuru, visticamāk, būs parlamenta priekšsēde. Tā ir NA pārstāve Ināra Mūrniece, un apvienībai amats tika apsolīts tāpēc, ka tā netika pie iekārotajām ministrijām. Te jautājums būs par Mūrnieces un viņas pārstāvētās partijas attieksmi pret 16. martu. Citugad Mūrniece šajā datumā ir gājusi pie Brīvības pieminekļa, lai godātu Latvijas leģionu. Un, kā zināms, šis ir jautājums, kas citur pasaulē un it īpaši Krievijā izraisa visai lielu un visai negātīvu rezonansi. Atcerēsiemies, ka pērn toreizējais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Einārs Cilinskis pat atteicās no amata, lai piedalītos attiecīgajos notikumos. Saeimas priekšsēdis ir valsts otra augstākā amatpersona. Laimdota Straujuma jau valdības veidošanas laikā norādīja, ka nevienam no viņas vadītās valdības ministriem nebūs atļauts piedalīties 16. marta norisēs. Tātad jādomā, ka tas pats attieksies arī uz Saeimas spīkeri, bet vismaz pagaidām Mūrniece neko par to nav teikusi.

 

Daudzu novērotāju ieskatā šī būs īslaicīga valdība, par kuŗu aizejošais ministrs Andris Vilkas prognozējis, ka tā būšot “liekulības un stagnācijas koalicija”. Ar ministru portfeļu pārdalījumu īsteni mierā nav ne ZZS, ne NA. Varētu būt liels kārdinājums kaut kad paredzamā nākotnē censties šo valdību gāzt un tās vietā veidot citu, vēl jo vairāk tāpēc, ka Vienotība tomēr ir saglabājusi būtiskākos ministru portfeļus. Arī pati Vienotība vairs nav tā, kas tā kādreiz bija, jo partijas iekšienē notiek manāmas batālijas. Sava loma notiekošajā ir arī aizejošajai Saeimas priekšsēdei Solvitai Āboltiņai, kuŗa pēc palikšanas aiz svītras oktobŗa vēlēšanās tomēr ir ieguvusi vietu parlamentā un tikai tāpēc, ka viņu apsteigušais deputāts Jānis Junkurs vai nu brīvprātīgi, vai spiests ir nolēmis no Saeimas locekļa mandāta atteikties. Joprojām arī gruzd paliels skandals par balsu pirkšanu Latgalē it kā par labu Vienotības pārstāvim Dzintaram Zaķim. Tāpēc daudzi novērotāji domā, ka Laimdotas Straujumas valdība izvilks laiku, līdz Latvija būs Eiropas Savienības prezidējošā valsts, un pēc tam polītiķi sāks meklēt jaunu variantu.

 

Nezinu. Jaunajā Saeimā patiešām ir dažādas iespējamas valdošās koalicijas kombinācijas, kuŗās Vienotība nepiedalītos vispār. ZZS, NA, Latvijas Reģionu apvienībai (LRA) un partijai No sirds Latvijai (NSL) Saeimā ir 53 mandāti, tur sanāktu vairākums arī bez Saskaņas. Taču LRA un NSL pagaidām ir pilnīgi nepārbaudīti spēki un nav skaidrs, vai no tiem iznāks lietaskoks. Turklāt valdību mainīšanā Latvija sāk atgādināt Italiju un ne jau pozitīvā nozīmē. Laimdotas Straujumas vadītais Ministru kabinets kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas būs jau deviņpadsmitais. Nav noliedzams, ka jaunajā valdībā dažādi kašķi un rīvēšanās ir jau ieprogrammēta, taču ļausim kabinetam strādāt un pierādīt, uz ko tas ir spējīgs. Jācer, ka partijas un ministri darbam pieies prāgmatiski un konstruktīvi. Lielas cerības gan nav, jo kārtējo reizi, valdību veidojot, polītikāņi nevis nosprieda, kas katrā ministrijā ir darāms, un pēc tam piemeklēja piemērotāko kandidātu, bet gan vispirms sprieda par personālijām un tikai tad par darāmajiem darbiem. Protams, ačgārni, bet tāda nu ir mūsu polītiskā iekārta. Taču Latvija patlaban dzīvo diezgan sarežģītos apstākļos gan iekšpolītiskā, gan ārpolītiskā nozīmē. Nestabila valdība mums nupat ir vajadzīga apmēram tikpat, cik veģetārietim ir vajadzīgs cīsiņš.