EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Latvija turās un krāso olas
111444

Juris Lorencs    14.04.2020

 

 

Tā nu ir iznācis, ka latvieši joprojām izmētāti pa visu pasauli - no Kalifornijas Amerikas rietumos līdz pat Sibirijas plašumiem Krievijas austrumos. Pa vidu - Latvija, Rīga, mūsu latviskās pasaules centrs. Tā ir mūsu bagātība - prast svešvalodas, pazīt pasauli labāk nekā lielās tautas. Mēs zinām, kā runāt ar darba devēju angli un kā strīdēties par polītiku ar vācieti vai krievu. Manā dzimtajā Lubānā, kapu svētkos, kas tiek atzīmēti jūlija nogalē, es satieku radus un draugus, kuŗi patlaban dzīvo un strādā Anglijā, Īrijā, Beļģijā, Vācijā, Zviedrijā un Norvēģijā. Viņi ir jaunā aizbraucēju paaudze, cilvēki “līdz sešdesmit”.

 

Neviens nav pametis Latviju pavisam, vienkārši bagātā “vecā Eiropa” devusi iespēju strādāt un nopelnīt. Un mēs pļāpājam par visu un neko - kāpēc zviedriem tā garšo gaļas bumbiņas jeb “meatballs”, vai tiešām ziemeļbrieži ir tik maziņi, cik maksā cigaretes Anglijā un cik Norvēģijā šņabis. Bet es jau zinu, par ko runās cilvēki šajos kapu svētkos- par koronavīrusa epidēmiju. Un stāstīs, salīdzinās dažādas zemes, minēs piemērus no dzīves. Ja šī saruna notiktu šodien, Lieldienu svētdienā, tad visi būtu vienisprātis- Latvija pārbaudījumu ar Covid 19 vīrusu vismaz pagaidām ir izturējusi godam. Latvijā ir salīdzinoši maz inficēto un tikai daži nāves gadījumi. Turklāt valstī nav ieviesta absolūtā karantīna. Ir atvērti veikali, cilvēki ietur maltīti kafejnīcās (protams, ievērojot distancēšanās nosacījumus), parkos redz skrējējus un vingrotājus. Saslimušo skaita pieaugums Latvijā patlaban ir lineārs jeb vienmērīgs- ap 30 jaunu pacientu dienā. Bet ko nozīmē lineāra līkne? Paredzamību un prognozējamību, kas epidēmijas apstākļos ir ļoti svarīgi. Pieņemsim, ka Latvijā reālizējas “vidējais scenārijs” un dienā inficējas, piemēram, 30 cilvēku. Tā kā vidējais atveseļošanās ilgums no Covid 19 ir aptuveni mēnesis, tad viegli aprēķināt, ka vienā brīdī valstī iestājas piesātinājums, respektīvi- no jauna saslimušo skaits līdzinās atlabušo skaitam. Bet tas gadījumā, ja viss notiek kā līdz šim, ja vīrusa izplatību izdodas kontrolēt.

 

Bet kā pasaules valstis izskatās salīdzinājumos? Kopš karantīnas pasākumu ieviešanas Eiropā pagājis mēnesis, tāpēc pirmos secinājumus jau iespējams izteikt. Taču skaitļiem par slimības izplatību jāpieiet uzmanīgi. Es pats vairāk uzticos statistiskiem datiem, rēķinātiem uz iedzīvotāju skaitu. Lūk, dažas valstis, kas varētu interesēt latviešus - pārbaudīto skaits, atklātās inficēšanās un nāves gadījumi uz vienu miljonu cilvēku. Veiktas pārbaudes: ASV- 8500, Kanada- 12 000, Vācija- 16 000, Apvienotā Karalistē - 5200, Zviedrija- 5500, Latvija- 15 000. Inficētie: ASV- 1700, Kanada - 650, Vācija- 1500, Apvienotā Karaliste- 1250, Zviedrija- 1000, Latvija- 350. Mirušie: ASV- 70, Kanada- 20, Vācija- 36, Apvienotā Karaliste- 160, Zviedrija- 90, Latvija- 3. Tie ir 12. aprīļa dati. Kā redzam, Latvijā ir mazāk inficēto un nāves gadījumu nekā citur pasaulē, bet testu ziņā atpaliekam tikai no Vācijas. Kā skaidrot šo Latvijas veiksmes stāstu? Vispirms jau jāpateicas gudriem un tālredzīgiem mediķiem. Valdībai, kas ieklausījās ekspertu padomos un spēja savlaicīgi pieņemt vajadzīgos lēmumus. Organizētiem, disciplinētiem cilvēkiem, kuŗi seko ārstu un varas iestāžu norādījumiem. Neapšaubāmi sava loma ir arī Latvijas retajai apdzīvotībai. Daudzi šajā epidēmijas laikā pametuši Rīgu, pārcēlušies uz laukiem un mazpilsētām. Ātrs mobilais internets, kas dod iespēju strādāt attālināti, pieejams katrā Latvijas nostūrī. Lietuvā testēšanas, saslimstības un mirstības rādītāji ir līdzīgi Latvijai, savukārt Igaunijā inficēto ir krietni vairāk. Nelaimīgas sagadīšanās dēļ mūsu ziemeļu kaimiņvalstī vīrusu ievazāja italiešu volejbola komanda no Milānas, kas marta sākumā viesojās Igaunijas lielākajā salā Sāremā. Izolētā sala, kas epidēmijas laikā būtu varējusi kļūt par drošu patvērumu, kļuva par īstu slimības perēkli.

 

Jāatzīst gan, ka statistika ne vienmēr pilnībā raksturo reālo situāciju. Testēšanas kritēriji katrā valstī ir atšķirīgi. Dažviet pārbauda ikvienu, kuŗš to vēlas, citur- tikai cilvēkus ar izteiktiem slimības simptomiem. Cik plašai un cik biežai jābūt testēšanai- uz to vēl neviens nav spējis atbildēt. Jo analīzes maksā naudu. Turklāt cilvēks, kuŗam šodien tests ir negatīvs, rīt jau var izrādīties inficēts. Latvijā bez maksas pārbauda vien riska grupas- ceļotājus ar saslimšanas simptomiem, slimnieku kontaktpersonas un medicīnas darbiniekus. Pārējiem, kuŗi vēlas pārliecināties par savu veselības stāvokli vienkārši “drošības pēc”, jāšķiras no 80 eiro jeb 90 ASV dolariem. Ievērojama summa situācijā, kad daudzi jau zaudējuši darbu. Kā liecina bankas “Luminor” pētījums, tad 26 % Latvijas iedzīvotāju pietiek naudas uzkrājumu tikai vienam mēnesim, 32 %- diviem mēnešiem, bet 22 %- no trīs līdz sešiem mēnešiem. Vairāk nekā pusgadu ar saviem iekrājumiem varētu izdzīvot 20 % iedzīvotāju.

 

No šīm 2020. gada Lieldienām man atmiņā paliks trīs cilvēki. Vispirms jau archibīskaps Jānis Vanags. Viņa sprediķis tukšajā Rīgas Domā, teikts nevis no kanceles, bet gan no pults altāra priekšā. Jo draudze, kas klausās archibīskapu, nesēž dievnamā, bet pie televizoru ekrāniem. Sprediķa tēma - pēc Lielās piektdienas nāk Lieldienu svētdiena ar Kristus augšāmcelšanos. Dzīvība uzvar, un arī šis pārbaudījums reiz beigsies. Lieldienu rītā tautu uzrunāja prezidents Egils Levits. Cita starpā viņš teica, ka “šis laiks savu dziļāko ietekmi atstās tieši uz mūsu vērtībām, uz mūsu pasaules uztveri. Un es domāju, ka šī ietekme būs pozitīva. Mēs labāk apzināsimies, cik dzīve un dzīvība, un viss ierastais un pierastais ir trausls. Tas ļaus mums vairāk apzināties dzīves vienreizējību un vērtību.” Cik precīzi vārdi! Savukārt par humoru parūpējās premjers Krišjānis Kariņš, televīzijā aicinot: “Krāsojam olas, rādam viens otram savas olas. Izdomājam kreatīvi un radoši, kā mēs varam sasisties arī attālināti. Novēlu visiem priecīgas un veselīgas Lieldienas!” Rietumos uzaugušais polītiķis ģimenē un svētdienas skolā ir apguvis izcili labu latviešu valodu. Tomēr izrādās, ka viņam pietrūkst “pagalma valodas”, žargona, kādā zināmā vecumā runā sētas puikas. Lai nu kā, bet teiciens “rādam viens otram savas olas” izraisīja lielu jautrību un jau kļuvis par folkloru. Un labi, ka tā! Ne velti dakteri saka, ka humors un smiekli stiprinot imunitāti.

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA