Latvijā trūkst izlēmības
Juris Lorencs    26.01.2021

 

 

Jau savā pirmajā darba dienā jaunais ASV prezidents Džo Baidens parakstīja vairākus rīkojumus. Daži no tiem atcēla iepriekšējā prezidenta Donalda Trampa lēmumus. ASV atgriezās Pasaules Veselības organizācijā un Parīzes klimata nolīgumā, tika apturēta sienas būvniecība uz ASV robežas ar Meksiku. Lai ierobežotu koronavīrusa Covid-19 izplatīšanos, Baidens izdeva rīkojumu, kas uzliek par pienākumu valkāt sejas maskas federālajās ēkās un federālajai valdībai piederošās territorijās. Atklāti sakot, es apskaužu Ameriku. Protams, mēs varam diskutēt par to, vai šie lēmumi ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi- tas atkarīgs no mūsu polītiskajām simpātijām. Es apskaužu Ameriku par to, ka tai ir izlēmīga un efektīva izpildvara. Vakar tāds bija Tramps, šodien- Baidens. Milzīgs kontrasts ar šī brīža Latviju, kur Covid-19 pandēmija izgaismo varas institūciju nespēju pieņemt ātrus, efektīvus un tālredzīgus lēmumus.

 

Kad aizvadītā gada nogalē Latvija saņēma pirmo Covid-19 vakcīnu partiju, izrādījās, ka valstī nav vakcinācijas plāna! Ka valdība savlaicīgi nav iepirkusi visu iespējamo vakcīnu daudzumu. Sekoja ministres Ilzes Viņķeles demisija, kopš 7. janvāra Veselības ministriju vada partijas Attīstībai/ Par pārstāvis Daniels Pavļuts. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš intervijā Latvijas Radio 8. janvāra rītā vien noplāta rokas: “Tas ir nepiedodami, ka Latvijā vakcinācija pret Covid-19 notiek tik gausi.” Patlaban steigā tiek veidots īpašs Vakcinācijas birojs, tā financēšanai valdība piešķīrusi 640 000 eiro gadā. Tikmēr cilvēki, nodokļu maksātāji jautā - vai tad šo darbu nevajadzētu paveikt pašai Veselības ministrijai? Vai bruņotajiem spēkiem, kā tas jau notiek daudzās valstīs? Galu galā pastāv tāds veidojums kā Imūnizācijas valsts padome, kuŗas nolikumā (apstiprināts Ministru kabinetā 2000. gada 26. septembrī) skaidri un gaiši ierakstīts: “Padomei ir šādi uzdevumi: profesionāli izvērtēt jautājumus, kas saistīti ar imūnizācijas polītikas izstrādi un īstenošanu, kā arī sekmēt ar imunizācijas jomu saistīto jautājumu risināšanu, sniegt priekšlikumus par vakcinācijas kalendāru un vakcinējamo personu loka paplašināšanu”. Covid-19 pandēmija pasaulē plosās jau apaļu gadu. Tad jājautā, ko šajā laikā darīja Veselības ministrija un Imūnizācijas padome?! Vienlaikus informācijas technoloģiju eksperti secinājuši, ka tā saucamā “e- veselība”, Latvijas veselības nozares gadiem ilgi veidotā informātīvā sistēma, nav izmantojama iedzīvotāju vakcinācijai pret Covid-19. Tāpēc nolemts veidot jaunu! Bet laiks iet, un vīruss turpina plosīties. Vienīgā reālā iespēja saglābt dzīvības un atgriezties pie ierastās dzīves ir vakcinācija. Diemžēl esam spiesti konstatēt, ka salīdzinot, piemēram, ar Lietuvu, mūsu valsts iepaliek gan vakcinācijas tempos, gan sagādāto vakcīnu skaita ziņā. Vakcinācijas process rit nepiedodami gausi. Ceturtdien, 21. janvārī, vakcīnas otro poti visā Latvijā saņēmuši vien 13 cilvēki, bet 22. janvārī- 17. Pavisam līdz 24. janvārim Latvijā vakcīnas pirmo poti bija saņēmuši 16 900,  bet otro- 2 200. Lietuvā šie skaitļi ir 58 100 un 9000.

 

Un ir tikai dabiski, ka šādos apstākļos cilvēki sāk uzdot jautājumu - cik efektīva ir Latvijas polītiskā sistēma? Varbūt kaut kas nav pareizs pašos tās pamatos? 23. janvārī apritēja tieši divi gadi, kopš Saeima apstiprināja Krišjāņa Kariņa vadīto valdību. Šī ir visilgāk veidotā valdība atjaunošanas neatkarības laikā. Saeimā pārstāvētajām partijām bija nepieciešami trīsarpus mēneši, lai vienotos par koalīcijas valdību. Bet arī šīs koalīcijas pamati vairs nav droši. Jo partija KPV LV, kas vēlēšanās ieguva visvairāk latviešu vēlētāju balsu, ir izjukusi, izslēgusi no savām rindām Saeimas frakcijas vadītāju un mainījusi nosaukumu. Deputātu “staigāšana”, partiju un frakciju iziršana pieder pie Latvijas polītiskās ikdienas. Un tad nav brīnums, ka dzirdam un lasām- partijām, polītiķiem, amatpersonām neesot autoritātes. 1934. gada 15. maijā Kārlis Ulmanis, nespēdams paciest, kā toreiz teica, “partiju ķīviņus”, sarīkoja valsts apvērsumu un padzina Saeimu. Tolaik 4. Saeimā bija iekļuvuši 27 saraksti, sastādīt stabilu valdību bija teju vai neiespējami. Diemžēl tauta tā arī nekad nesagaidīja Ulmaņa solīto jauno Satversmi.

 

Šodien, lai iekļūtu Saeimā, jāpārvar 5 % barjera. Bet arī tas vēl nepasargā no nekompetentu, vienas dienas perspektīvā domājošu cilvēku ienākšanas polītikā. Ko darīt?  Nebūšu oriģināls, ja izteikšu jau neskaitāmas reizes atkārtotu domu - mainot Latvijas vēlēšanu sistēmu. Piemēram, pārejot uz kārtību, kāda pašreiz darbojas Lietuvā. Ar tautas vēlētu prezidentu. Ar Saeimas deputātiem, kuŗi izjūt lielāku atbildību vēlētāju priekšā. No 141 Lietuvas Seima deputātiem 70 tiek ievēlēti pēc partiju listēm, bet 71- vienmandāta apgabalos, līdzīgi kā šodien vēl kongresmeņus un senatorus ASV. Lietuva nav izteikti prezidentāla republika. Taču pats fakts, ka valsts augstāko amatpersonu tiešās vēlēšanās ievēlējusi tauta, nenoliedzami tai piešķir lielāku autoritāti. Es jau zinu, ko teiks šādas idejas oponenti- pastāv risks, ka ārēju spēku manipulācijas dēļ tikšot ievēlēts Latvijai naidīgs prezidents. Atrunāties jau var vienmēr. Bet laiks iet. Kopš neatkarības atjaunošanas pagājuši trīsdesmit gadi, bet mēs joprojām dzirdam, ka tauta “nav nobriedusi”. Respektīvi- cilvēki ir dumji, tikai pateikts citos vārdos. Kāpēc Lietuva var, mēs - ne?

 

Kā Lietuvai veicies aizvadītajos trīsdesmit gados kopš neatkarības atgūšanas? Ja mēs pieejam formāli, no statistikas viedokļa, tad vismaz saimnieciskā ziņā labāk nekā Latvijai. Saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda novērtējumu iekšzemes kopprodukts, rēķināts pēc pirktspējas paritātes uz vienu cilvēku, Lietuvā 2020. gadā bija 38 600 tā saucamo starptautisko ASV dolaru, Igaunijā – 37 000, Latvijā – tikai 30 600. Tātad 1,26 reizes mazāk nekā Lietuvai. Kāpēc tā noticis? 1990. - to gadu sākumā mēs taču bijām līdzīgās pozīcijās! Varbūt atbilde slēpjas Lietuvas vēlēšanu sistēmā, kas spējusi radīt gudrākus, atbildīgākus un izlēmīgākus polītiķus?