Juris Lorencs 14.11.2023
Karte, kas patlaban bieži redzam medijos - Vidusjūras austrumu krasts un tam pieplakusī Izraēla. Šo zemi var salīdzināt ar cietoksni, ko no trīs pusēm ielenkuši ne visai draudzīgi kaimiņi. Daži no tiem ebreju valsti pagaidām piecieš, savukārt citi vēlētos iznīcināt jau tūlīt. Uz dienvidrietumiem no Izraēlas atrodas šaura zemes strēle, Gazas josla, kuru ilgus gadus pārvalda teroristu režīms Hamās. Tagad zinām, ka nelielā Gazas teritorija (tikai 365 kvadrātkilometri jeb 141 kvadrātjūdze) ir burtiski piebāzta ar ieročiem. Tos slēpj apakšzemes tuneļos, mošejās, pat skolās un slimnīcās. Pirkti par bagāto arābu draugu, Irānas režīma un naivo Rietumu humanitārās palīdzības naudu, šie ieroči patlaban nogalina Izraēlas iedzīvotājus. Skatoties uz šo karti, man kādu dienu prātā ienāca šāda doma - paklau, Izraēla taču ģeopolitiski atgādina trīs Baltijas valstis. Tas pats vertikālais izvietojums pasaules kartē, vērsts dienvidu - ziemeļu ass virzienā. Pa kreisi no mums- Baltijas jūra, pa labi - divas neprognozējamas valstis, kuru valdošie režīmi neslēpj savu nepatiku, pat naidu pret Rietumiem, Krievija un Baltkrievija. Un vēl kāda uzkrītoša paralēle ar Izraēlu. Arī Baltijas valstīm ir sava Gaza. Par tādu varam uzskatīt Krievijai piederošo Kaļiņingradas (bijusī Kēnigsberga) apgabalu. Šī kādreizējā Austrumpūsijas teritorija, iespiesta starp Poliju, Lietuvu un Baltijas jūru, šodien ir pats militarizētākais reģions Eiropā. Piebāzts ar karavīriem, tankiem un vidējās darbības kodolraķetēm, tas apdraud kaimiņu, patiesībā visas Eiropas drošību.
Šajās novembra dienās, kad pieminam mūsu varoņus un Latvijas valsts tapšanu, vēlreiz pārlasīju Kārļa Skalbes Mazās piezīmes. Atklāti sakot, šo grāmatu nebiju atvēris kopš Atmodas laikiem. Izrādās, atziņas, kas izliktas uz papīra pirms simts gadiem, aktuālas arī šodien. Lūk, ko Skalbe rakstīja 1921. gadā: Militārisma elks Eiropā ir sagrauts. Kopīgās ciešanas ir zināmā mērā apvienojušas cilvēci. No šā sāpju mantojuma varētu kaldināt lielas cilvēciskas vērtības, ja tautas tiktu vadītas uz patiesu miera politiku. Pēc briesmīgām ciešanām to varētu sagaidīt arī no tagadējiem Padomju Krievijas vadoņiem. Bet tur vēl runā tikai militārā valodā. Bet tur tikai fronte un mobilizācijas. Arī koleras fronte un bada mobilizācija. Kamēr Eiropā pēc kara visgarām tiek atjaunota saimnieciskā organizācija, Krievijā, kurai neviens negrib uzbrukt, tikai militāra domāšana un militāra organizācija. Diemžēl uz austrumiem no Zilupes nekas nav mainījies. Pavisam nesen, 8. novembrī, bijušais Krievijas prezidents, tagadējais Krievijas Drošības padomes sekretāra vietnieks Dmitrijs Medvedjevs (kuru Rietumos savulaik uzskatīja par progresīvo liberāli), nodēvēja latviešus, lietuviešus un igauņus par otrās šķiras salašņām. Tātad Krievijas politiķu un ideologu acīs mēs esam tikai otrās šķiras salašņas, kurus līdzīgi ukraiņiem var vienkārši iznīcināt. Krievija apdraud savus kaimiņus gan tiešā veidā, militāri, gan mēģina vājināt, sašķelt no iekšpuses. Te noder gan migrantu plūdi pie Latvijas, Lietuvas un Polijas robežām, gan bēgļu kuģi Vidusjūrā. Putina režīmam šodien kalpo arī tā saucamie kreisie liberāļi un Krievijai simpatizējoši labējie radikāļi. Izmantojot demokrātijas sniegtās priekšrocības, viņi netraucēti izplata savas idejas. Nekas nav jauns zem šīs saules! Tajā pat 1921. gadā Skalbe Mazajās piezīmēs raksta: Komunistiem palika vēl viena cerība: pasaules revolūciju varēs izvest tad, kad Eiropa būs saurbta no slepenas aģitācijas un saēsta no iekšējām sociālām cīņām.
Ne tikai Izraēla, arī Baltijas valstis šodien ir cietoksnis. Latvija ir cietoksnis- ar tādu apziņu mums jādzīvo šodien un rīt. Lielākie dārgumi, kurus sargājam- brīvība, neatkarība, tauta, valoda, valsts. 1921. gadā Skalbe raksta: Krievu prostokvaša - tā es Bulduros lasīju uz kādas piena bodītes durvīm. Tik piekāpīgi mēs esam pret ārzemniekiem, ka pat rūgušpienu vairs nedrīkstam nosaukt savā valodā. Lai nu viens vēl pārmet mums šovinismu!. Skalbe jautā un pats arī atbild: Kāpēc vācieši un krievi negrib lasīt ielu uzrakstus valsts valodā? Tāpēc, ka tā ir tautas valoda, un šī citreizējā aristokrātija tāpat nicina mūsu darba tautu kā mūsu valsti. Pagājuši simts gadi, bet cīņa par latviešu valodu turpinās joprojām. Ik pa laikam dzirdam par problēmām, ar kurām saskaras latviešu jaunieši darba meklējumos. Jo viņiem tiek prasītas krievu valodas zināšanas. Un tā viens otrs censonis, kurš skolā apguvis nevis krievu, bet gan vācu vai franču valodu, kravā koferus un aizbrauc uz Rietumeiropu. Jo vismaz krievu valodu tur pagaidām neprasa. Viens no skaistākajiem notikumiem aizvadītajā gadā- Dziesmu un deju svētki. Tagad izrādās, ka nākamajā 2024. gada budžetā pietrūkst naudas koru un deju kopu vadītāju atalgojumam. Saprotams, naudas jau trūkst visur un vienmēr, jautājums drīzāk ir par politiskajām prioritātēm. Bet atgriezīsiemies pie Izraēlas. Ko mēs šodien varam mācīties no šīs valsts? Izraēlas premjerministre Golda Meira savulaik esot teikusi- labāk saņemt protesta notas nekā līdzjūtības telegramas. Tas nozīmē, ka arī mums Latvijas un latviešu tautas intereses liekamas pirmajā vietā. Ka nav daudz jādomā, ko par mūsu rīcību teiks Krievija, Baltkrievija vai starptautiskās nevalstiskās organizācijas kā Amnesty International, kas pārmet Latvijai atsacīšanos ielaist mūsu valstī nelikumīgo robežpārkāpēju pūļus. Par laimi, cilvēki to saprot. Par to liecina svecīšu jūra pie Rīgas pils mūriem 11. novembra vakarā, iespaidīgie lāpu gājieni Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī, Valmierā un citās Latvijas pilsētās. Šogad svecītes iedegās arī Uzvaras parkā Pārdaugavā. Vietā, kur vēl pirms pusotra gada stāvēja padomju laiku okupeklis, izveidota vieta pastaigām un sportam. Sliktais aiziet nebūtībā, labais paliek un iegūst jaunu spēku. Izrādās, šogad atzīmējam tieši simts gadus, kopš Uzvaras parks ieguvis savu nosaukumu. Tālajā 1923. gadā šādu vārdu tas ieguva par godu Latvijas armijas uzvarai pār Bermonta karaspēku. Tā nu iznāk, ka pilnībā šis parks atbrīvots un atkarots Latvijai tikai šodien. Un labi, ka tā.
Atpakaļ
.jpg)
