Latvieši svešumā, latvieši mājās
Kārlis Streips    14.02.2023

 

 

 

Portālā latviesi.com allaž lasām par dažādiem latviešu sarīkojumiem ārpus Latvijas. Amerikas latviešu jaunatnes apvienības slēpošanas nogale Kolorādo 11. un 12. februārī. Toronto latviešu pensionāru apvienībā Kanadā dziedās  koris “Rota” diriģentes Irisas Purenes vadībā. Solīts, ka koris dziedāšot “latviešu mīlestības dziesmas.” Ja kāds janvāŗa sākumā atradās Apvienotajos Arābu emirātos un apmeklēja izstādi “Arābu veselība 2023,” tur bija arī latviešu stends, ko varēja apmeklēt. Latviešu centrā Bērzainē, Vācijā, paredzēts Valentīna dienas pasākums, kamēr Stavangeres latviešu biedrība Norvēģijā 18. februāri iecerējusi masku balli. Kopumā uzskaitīts desmitiem dažādu Latviešu pasākumu. 

 

Jēdziens “diaspora” mūsu tautas vēsturē īstenībā pastāv jau sen. Jau Kurzemes hercogistes laikā hercoga kuģi noenkurojās pie Gambijas Āfrikā un pie Tobago salas Karību jūrā. Krievijas impērijas laikā pirmie latvieši devās laimi meklēt ārpus savas valsts. Šomēnes žurnālā “Nezināmā Vēsture” ir materiāls par 1831. gadā Rīgā dzimušo Jākobu Jufessu, kuŗam tēvs bija skroderis. Patinot lenti uz priekšu, Džeikobs Deiviss, kā cilvēks sevi pārsauca svešumā, Amerikā kļuva par vienu no diviem cilvēkiem, kuŗi izgudroja jaunu tērpu – džinsa materiāla bikses. Jākobs Jufess nomira kā ļoti turīgs vīrs.

 

Bet īstenībā vēstures dati par pirmajiem latviešiem Amerikā vēsta jau no 1640. gada, kad te viņi, lai arī nelielā skaitā, ieradās kopā ar ziedru un somu imigrantiem un līdz ar tiem apmetās Delavērā un Pensilvānijā. (Dati no grāmatas Maruta Kārklis, Līga Streips un Laimonis Streips. The Latvians in America 1640 – l973, Oceana Publications, Inc., 1974)

 

Lielākā kustība trimdas virzienā, protams, bija abu pirmo pasaules kaŗu laikā. Pirmā pasaules kaŗa laikā vairums bēgļu devās uz Austrumiem, bet Otrā kaŗa laikā – uz Rietumiem. Kolīdz latvieši sāka pulcēties tā dēvētajās dīpīšu nometnēs Vācijā, viņi sāka organizēties, lai arī tur latviešu kopiena un latviešu dzīve neapsīktu. Lielākajās nometnēs bija latviešu skolas, teātŗa un operas trupas, iznāca laikraksti, grāmatas un žurnāli.  

 

Dīpīšu process turpinājās gadus sešus, septiņus, astoņus, un tad latvieši sāka izklīst pa visu pasauli – kur vien atradās sponsori. Dzīves ceļš uz Ameriku aizveda arī grāmatizdevēju Helmaru Rudzīti, kurš jau 1926. gadā Rīgā bija nodibinājis grāmatu apgādu “Grāmatu Draugs”,  padarot iespējamu latviešu tautai lasīt grāmatas dzimtaujā valodā, turklāt iegādāties tās par apaļu vienu latu (“Lata grāmatas”). H. Rudzītim šovasar Latvijā svinēsim 120. gadskārtu ar plašu konferenci Mazajā ģildē ( 6. jūnijā) un sarunu pēcpusdienu 20. jūnijā Rudzīša lasītavā Rīgas bibliotēkā “Avots”Stabu ielā. Amerikā ieradies, Rudzītis saprata, ka trimdiniekiem būs vajadzīgs pašiem savs laikraksts. Par Amerikas polītiku un notikumiem jauniebraucēji varēja uzzināt no vietējiem informācijas avotiem, bet, ja bija vajadzīgs zināt, cikos, piemēram, Pokipsijas luterāņu baznīcā būs Čikāgas Piecīšu koncerts, noderēja savs laikraksts. Bet pāri visam – nepazaudēt citam citu Amerikas plašumos un nepazaudēt savu latviešu valodu.  

 

Aukstā kaŗa laikā latviešiem emigrācijā bija sava infrastruktūra ar sabiedriski polītiskajām organizācijām, biedrībām, draudzēm. Ja pirmajos gados pēc kaŗa beigām vēl pastāvēja kaut kāda cerība, ka Rietumu sabiedrotie kādreizējam sabiedrotajam Staļinam pateiks, ka laiks vākties ārā no Baltijas valstīm, tad drīz vien atausa izpratne, ka tās tas nebūs, un ja latvieši vēlējās saglabāt savu kopienu un savu latviskumu, tas būs jādara trimdā. Un vēl arī visiem iespējamiem līdzekļiem jāstāsta pasaulei par okupāciju un jācīnās pašiem. 

 

Pats esmu šī procesa rezultāts. Esmu mācījies Krišjāņa Barona latviešu skolā Čikāgā, Gaŗezera Vasaras vidusskolā Mičiganā un Minsteres Latviešu ģimnazijā Vācijā. Bērnībā piedalījos latviešu skautos un dažādos citādos pasākumos. Man laimējās, jo – atšķirībā no dažas labas citas – mana ģimene nevienā mirklī nepieļāva domu, ka mēs mājās runāsim emigrācijas valsts jeb mītnes zemes valodā. Mēs allaž tikai un vienīgi runājām latviešu mēlē, un līdz ar to, ierodoties Latvijā 1989. gadā,  es varēju brīvi sarunāties ar Tēvzemes tautiešiem. Latvijā esmu dzīvojis visu šo laiku. 

 

Jauns emigrācijas vilnis no Latvijas sākās pēc tam, kad mūsu valsts 2004. gadā iestājās Eiropas Savienībā un atsevišķas dalībvalstis atvēra savus darba tirgus jaunpienācējiem.  Īpaši augstus apgriezienus izceļošanas vilnis  uzņēma 2008. gadā, kad sākās globālā finanšu krize, kas Latvijā trāpīja pamatīgi smagāk nekā daudzviet citur. Ļoti, ļoti daudzi latvieši devās uz Angliju, Īriju un citām valstīm, kur, labi pacenšoties,  varēja mēneša laikā nopelnīt tikpat daudz, cik kādreiz bija pelnīts Rīgā vai Jelgavā gada vai divu laikā. Daudziem gaidot toreizējās Latvijas valdības piesolītos “septiņus treknos gadus” bija paņemti hipotekārie un cita veida kredīti. Ierasta situācija bija tāda, ka bērni devās peļņā uz ārzemēm, kamēr vecmāmiņas palika mājās ar mazbērniem un ar atvašu atsūtīto naudu maksāja rēķinus.

 

Neviens precīzi nezina, cik daudz latviešu no mūsu valsts ir pārcēlušies citur, bet Ārlietu ministrijas dati ziņo par apmēram 370 tūkstošiem. Šis jaunais emigrācijas vilnis no iepriekšējiem atšķiras ar to, ka Latvija ir brīva un demokratiska valsts bez slēgtām robežām, kā tas bija ar okupēto Latviju PSRS laikā. Cilvēks, kuŗš dzīvo un strādā Londonā, lēto aviokompāniju laikmetā viegli var atbraukt ciemos uz Latviju un tad atkal doties atpakaļ.

 

Taču jaunajā emigrācijā daudz kas notiek tāpat kā vecajā. Ne visi latvieši apņem savējos – letiņu dzīvesbiedrus. Ikviens iekārto savu dzīvi, kā var, atvases sūta vietējā skolā,  un līdz ar to latviskuma saglabāšana ir atkarīga tikai un vienīgi no ģimenes. Īpaši, ja dzīve ir vietā, kur nav plašākas latviešu kopienas. Ja viens no vecākiem nav latvietis, tad latviešu valodas apgūšana būs vēl vairāk apdraudēta. Un ja latviešu ģimene ir izdomājusi atgriezties Latvijā, liels ir jautājums, ko iesākt ar dēlu un meitu, kuŗi latviešu valodu tā pa īstam neprot, un līdz ar to skolā, kur visas mācības ir valsts valodā, netiks galā.

 

Un tāpēc ir gan saprotami, gan arī ļoti uzteicami, ka arī mūslaikos latvieši, kuri dzīvo ārpus Latvijas, cenšas saglabāt savu identitāti. Lasu, ka atkal būs dziesmu svētki trimdā – 2024. gadā Kanadā, 2026. gadā Grandrapidos. Lasu par latviešu aktīvitātēm Lielbritanijā, Vācijā, Īrijā, visur.  Un rodas pārliecība, ka jaunajā emigrācijā izveidojusies tā pati izpratne, kāda bija vecajā trimdā – lai kuŗā pasaules malā dzīvotu, Latvija ir klātesoša.

 

Savukārt latvijā sparīgi darbojas Diasporas likums, ir remigrācijas programma, kuŗas ietvaros tiek sniegta palīdzība tiem, kuri vēlas braukt mājās. 

 

Patlaban vecajā trimdā jau aug trešā un ceturtā latviešu paaudze, Gaŗezera Vasaras vidusskolā pērn bija tikpat daudz skolēnu, kā pagājušā gadsimta 70. gados, kad tur mācījos es. Latviešiem nav lemts no šīs pasaules pazust! Uz tikšanos kuplā pulkā jau šovasar – lielajos Dziesmu svētkos klātienē un ik dienu – vismaz tīmeklī!