Laipni lūdzu, prezidenta kungs!
Kārlis Streips    01.04.2014

Pagājušajā nedēļā Latvijas Republikas Valsts prezidents Andris Bērziņš uzstājās televīzijā un pauda domu, ka ielūgums Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam apmeklēt Latviju joprojām ir spēkā. “Dzīve rādīs, tas viss ir process,” sacīja mūsu valsts pirmā persona.

 

Nu  jā. Tas ir gan process. Patlaban tas ir process, kuŗā cars Vladimirs un viņa galms stāv vienā vēstures pusē un visa pārējā pasaule būtībā atrodas otrā pusē. Pat Baltkrievijas diktātors Lukašenko ir teicis, ka Krimā notiekošais nav nekas labs. Gan jau arī viņš saprot, ka tad, ja V. Putina mērķis ir “aizsargāt krievvalodīgos”, tad arī Baltkrievijā tādu ir papilnam, piedevām Lukašenko savu valsti no pārējās pasaules ir izolējis tik pilnīgi, ka diez vai kāds tai īpaši steigtos palīgā, ja Kremļa armija nolemtu iesoļot, piemēram, Grodņā.

 

Pagaidām nekas neliecina, ka Krievijas saimnieka mērķos paredzēta procesa turpmāka eskalācija. V. Putins ir teicis, ka viņam vismaz pagaidām nav plānu iebrukt pašā Ukrainā. Protams, vēsture jau sen ir pierādījusi, ka cara teiktajam var ticēt tikai izmisīgi naīvi ļautiņi. Ietekmīgais amerikāņu laikraksts The Washington Post V. Putina 18. marta uzrunā Krievijas parlamentā par Krimas aneksiju saskaitījis četrus acīm redzamus melus, tostarp apgalvojumu, ka Krimas referendums esot bijis pilnīgi leģitims un atbilstīgs visiem iespējamiem likumiem. Droši vien, arī apgalvojot, ka ar pārējo Ukrainu viņam nav nekādu mērķu, V. Putins aiz muguras turēja sakrustotus pirkstus.

 

Zīmējums: Zemgus Zaharāns

 

Zināmā mērā nekāds pārsteigums tas nebūtu. Fakts ir tāds, ka Krima būtībā ir sala. Ar pašu Ukrainu to vieno tikai plāna zemes strēlīte, savukārt starp Krieviju un tās iekaŗoto territoriju zemes ceļa nav. Viss, ko Krievija vēlas turp nogādāt, ir nogādājams pa jūru vai pa gaisu. Abos gadījumos tie ir dārgāki procesi. Piedevām, Krima no Ukrainas saņem ievērojamu daudzumu elektrības, kā arī gandrīz visu nepieciešamo dzeŗamo ūdeni. Ūdeni vēl var piegādāt kuģos, bet kā ar elektrību?. Jau pēdējās dienās Krimā ir bijuši vairāki elektriskās strāvas pārtraukumi, un, ja Kijeva nolemtu to atslēgt pavisam, Krima ienirtu tumsā. Un tieši tāpēc, ka Ukrainas dienvidaustrumi Vladimiram Putinam varētu būt pārāk liels kārdinājums, civīlizētā pasaule domā par aizvien nopietnākām sankcijām.

 

Te nu, lūk, mūsu prezidents ir izdomājis; šis ir īstais brīdis paziņot, ka Latvijas attiecībās ar Krieviju nekas nemainās. Grib cars Vladimirs braukt pie mums ciemos, – laipni lūdzu!

 

Būtu pat ļoti grūti pārvērtēt to, cik tas ir slikts signāls gan rietumu, gan arī austrumu virzienā. Rietumiem A. Bērziņš līdz ar to ir pateicis, ka Latvija nav gatava piedalīties Krievijas augstāko amatpersonu izolēšanā. Protams, ASV un Eiropas sankcijas vismaz pagaidām nav vērstas pret pašu Krievijas prezidentu. Diplomātijā tas būtu ārkārtas solis, un tas ir vēl ļoti maigi teikts. Taču pateikt, ka Latvijai pret Putinu nav itin nekādu iebildumu, – tas ir „gaŗām”, cita starpā tāpēc, ka Krievija allaž ir turējusies pie “skaldi un valdi” polītikas, un zināmi Kremļa ļaudis pat ļoti nopriecājās, kad Latvijas prezidents pateica – Krievijas prezidents mierīgi var braukt ciemos. Tāpēc, protams, gan nav jāsecina, ka V. Putins to plāno darīt, un tomēr...

 

Valsts prezidents savu sakāmo ietvēra plašākā kontekstā, proti, – Latvija patlaban esot drošāka, nekā jelkad tā bijusi. Uz papīra, protams, A. Bērziņam ir taisnība. Tas, ka Latvija ir NATO dalībvalsts, pilnīgi noteikti mums sniedz drošības garantijas, par kuŗām pirmskaŗa Latvija būtu varējusi vienīgi sapņot. Kā zināms, pirms pāris nedēļām ASV prezidents Baraks Obama sazvanījās ar Baltijas valstu prezidentiem, lai pateiktu, ka Amerika NATO līguma 5. pantu (uzbrukums  vienai dalībvalstij ir uzbrukums visām) uztveŗ gana nopietni. Starp citu, tas nozīmēja, ka jau tagad ir palielināts to kaŗa lidmašīnu skaits, kuŗas patrulē mūsu gaisa telpu. Ir arī sākušās sarunas par to, ka NATO varētu Baltijas valstīs uzturēt pastāvīgu militāru klātieni, varbūt ar militāru bazi, varbūt citādi. Tajā ziņā viss it kā ir kārtībā.

 

Taču, pirmkārt, Latvija nav pati labākā NATO dalībvalsts tai ziņā, ka nacionālās aizsardzības financējums mūsu valstī joprojām ir tālu zem alianses pieprasītajiem diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta, un patlaban ir paredzēts, ka attiecīgo līmeni Latvija sasniegs tikai 2020. gadā. Saistībā ar Krimas notikumiem polītikā ir sākusies saruna par to, ka tas būtu darāms ātrāk, taču valsts budžets ir tāds, kāds tas ir, un lielāka nauda bruņotajiem spēkiem nozīmētu mazāk naudas citām vajadzībām.

 

Un, otrkārt, kaujas ieroči nav vienīgie Krievijas arsenālā. Kremlis īsteno arī intensīvu informācijas kaŗu. Tā kontrolētie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi pēdējo nedēļu laikā par notikumiem Ukrainā un Krimā ir gāzuši tādu melu straumi, ka pat leģendārākajiem pasaules meļiem, piemēram, Minchauzenam un Pinokio, to priekšā būtu jānosarkst. Zināms ir arī tas, ka Krievija ir izveidojusi organizāciju ar filiāli arī mūsu valstī, kuŗas mērķis ir tā dēvētajiem krievvalodīgajiem iemācīt, kā nepakļauties valsts varai un likumiem. Arī Latvijā ir ļaudis, kuŗi labprāt te radītu kādu lielāku etnisku konfliktu un chaosu, dažam labam acīmredzot cerot, ka arī viņiem cars Putins nāktu “palīgā”.

 

Šis nu reiz ir gadījums, kad Valsts prezidentam būtu derējis paklusēt. Ekonomiskas sankcijas pret Krieviju, protams, būtu sāpīgas arī Latvijai. Mazāk jābaidās par to, ka esam pilnīgi atkarīgi no Krievijas gāzes, jo kaimiņvalsts budžets lielā mērā ir atkarīgs no energoresursu tirgošanas un attiecīgajiem ienākumiem. Ja nu uzņēmums Gazprom pēkšņi aizgrieztu visus krānus rietumu virzienā, Krievijas financēm tas būtu vairāk nekā graujoši. Svarīgi ir citi industriālie sektori. Piemēram, 70 procenti visu transita kravu, kas tiek pārvadātas pa mūsu valsts dzelzceļiem, nāk tieši no Krievijas vai dodas tās virzienā. Mums ir arī zivsaimniecības industrija, kuŗai nav izdevies pārliecināt rietumeiropiešus, ka mūsu šprotes ir garda manta. Tā ka arī šī industrija ir ļoti lielā mērā atkarīga no bijušās Padomju Savienības.

 

Taču patlaban nav īstais brīdis, kad Latvijai izlikties, ka tai ar Rietumeiropu un tās plāniem nav nekāda sakara. Mūsu tautsaimniecība bija spiesta pārorientēties, samazinot pārāk lielo atkarību no Krievijas jau tad, kad kaimiņvalstī bija smaga ekonomiskā krize. Jādomā, ka arī šoreiz rīcība varētu būt līdzīga, un ilgtermiņā tas būtu pat ļoti labi. Latvijas polītiskā vara nepiedodami ilgi ir saglabājusi minēto gāzes atkarību, darot ļoti maz vai pat neko, lai rastu alternātīvas. Arī citās ekonomikas jomās nudien būtu pozitīvāk veidot attiecības ar rietumiem, kuŗi tomēr ir prognozējami, nevis ar austrumiem, kas allaž ir bijuši vismaz neprognozējami. Tā pati zivsaimniecības industrija taču varēja kaut ko iemācīties no tiem nezin cik gadījumiem, kad Krievijas sanitārie dienesti piepeši apgalvo, ka attiecīgā produkcija ir krieviem kaitīga, lai gan neviens cits nekādu kaitīgumu nav manījis.

 

Ir vēl viena joma, kuŗā Latvija varētu ieviest vienpusīgas sankcijas. Un tas ir šovasar kārtējo reizi paredzētais mūzikas festivāls “Jaunais vilnis”. Tajā piedalīties paredz, piemēram, slavenā dziedātāja Valērija, kuŗa kopā ar vairākiem citiem artistiem nesen izplatīja atklātu vēstuli, atbalstot Krimas aneksiju. Šiem cilvēkiem vīza jau nu katrā ziņā jāatsaka. Nav vietas mūsu valstī tiem, kuŗi atbalsta Krievijas imperiālistisko ekspansiju. Tā teikt, šoreiz, balodīši, palieciet vien mājās! Un tas, lūk, būtu pozitīvs signāls atšķirībā no negātīvā signāla, kādu pagājušajā nedēļā atļāvās raidīt mūsu Valsts prezidents. Viņa vārdus pārfrazējot, jāteic – dzīve rādīs, vai mūsu polītiķiem šādai rīcībai pietiks drosmes.