Viens no neparastākiem cilvēkiem, kuru man dzīvē gadījās sastapt, bija nenogurdināmais ceļotājs (viņš arī rakstnieks, gleznotājs un mecenāts) Džeimss Krogzemis (1925- 2015). Ar Džeimsu es sadraudzējos 2001. gadā, drīz pēc viņa atgriešanās Latvijā. Krogzemja pēdējā dzīves vieta ārpus Latvijas bija Parīze, Sēnas upe, kur viņš bija iekārtojis mājokli uz pārbūvētas kravas baržas “Klaidonis”. Pie vīna glāzes mēs bieži runājām par dzīvi pēckara Eiropā un AS

V. Par Džeimsa ceļojumiem, pārcelšanos no Amerikas uz Parīzi un atgriešanos Latvijā. Saprotams, viens no sarunu tematiem bija cenas. Arī par to, ka rietumniekam ar ASV pensiju Latvija ir izdevīga vieta, kur pavadīt vecumdienas. Pārtikas cenas te pagaidām vēl esot “ļoti draudzīgas”. Medicīna – pieejama un, salīdzinot ar Ameriku, “tikpat kā par velti”. Krogzemis bieži atcerējās savus jaunības dienu ceļojumus uz Japānu 1960. gadu beigās. Cilvēkam no Amerikas ar dolāriem kabatā Japāna toreiz bijusi lēta zeme. Labas viesnīcas, kurās istaba maksājusi vien dažus dolārus, veselīgs un garšīgs ēdiens “par centiem”, veikalu ķēdes “viss par 10 jēnam”. Vienīgi lidojumi no Amerikas uz Japānu toreiz ne katram bijuši pa kabatai. Tagad viss esot otrādi. Lidojumi uz Tokiju – relatīvi lēti, bet dzīve Japānā – parastam tūristam ļoti dārga, tikpat kā nesamaksājama. Tāpēc viņš vairāk ceļojot pa citām Āzijas zemēm – Indiju, Taizemi, Kambodžu, Laosu.

Te vietā būtu atgādināt, ka šī saruna notika pirms gadiem divdesmit pieciem. Latvija vēl nebija iestājusies ne NATO, ne Eiropas Savienībā. Tolaik mūs vēl dēvēja par “Baltijas ekonomisko tīģeri”, bet Rīgu – par visas Baltijas reģiona saimniecisko centru. Pa šiem gadiem daudz kas ir mainījies. Par Baltijas valstu ekono­misko lokomotīvi kļuvusi Lietuva. 2025. gadā Viļņas iedzīvotāju skaits (610 tūkstoši) pirmo reizi vēsturē pārsniedza Rīgas iedzīvotāju skaitu (590 tūkstoši). Tikmēr Latvijas ekono_misti un politiķi mēģina saprast, kas ir Lietuvas saimnieciskā izrāviena pamatā. Šī gada jūnijā Rīgas domnīca “Laser” rīkoja semināru ar nosaukumu “Veiksme vai laba politika? Lietuvas ekonomikas fenomens.” Izrādās, vienas atbildes uz šo jautājumu nav. Lietuvas veiksmes stāstu nosaka saimnieciski, politiski, ģeogrāfiski, pat psiholoģiski faktori. Jo lietuvieši esot uzņēmīgāki nekā latvieši. Arī turīgāki. Sludinājumi liecina, ka jaunbūvētu dzīvokļu cenas kūrortpilsētā Palangā jau sasniedz 6000, pat 10 000 ASV dolārus par kvadrātmetru. Varētu jautāt, cik tas ir adekvāti vietā, kur īstu vasaru var baudīt labi ja trīs mēnešus gadā? Bet kapitālismā cenu nosaka brīvais tirgus. Ja kāds ir gatavs maksāt, tad šie īpašumi ir tādas naudas vērti. Dzī­ves dārdzība Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, ieskaitot mājokļa īri, patlaban ir ap 5 % augstāka nekā Rīgā. Vidējā alga Rīgā patlaban pēc nodokļu nomaksas ir 1300 eiro, bet Viļņā – 1600 eiro.

Šodienas Rīga vairs nav tā lētā pilsēta, kādu 2000. gadā sastapa Krogzemis. Dažu pārtikas produktu cenas (kafija, olīveļļa, kviešu milti, augļi un dārzeņi) Latvijā pat ir augstākas nekā Rietumeiropā. Latvijas iedzīvotāju ienākumi ir ap 60 % no Eiropas Savienības vidējā rādītāja, kamēr pārtika ir par 6 % dārgāka nekā vidēji Eiropā. Patlaban Latvijas mājsaimniecības pārtikai vidēji tērē aptuveni 30 % no mēneša ienākumiem, kas ir daudz. Salīdzinājumam: Vācijā – 11 %, Kanādā – 10 %, ASV – tikai 7 %. Savukārt Japāna pa šiem gadiem ir izkritusi no dārgo valstu topa. Salīdzinot Rīgu, piemēram, ar Japānas pilsētu Osaku, izrādās, ka ikdienas dzīves izmaksas (cost of living) šajā 2,7 miljonu apdzīvotajā metropolē kopumā (ieskaitot mājokļa īri) ir par 15  % lētākas nekā Rīgā. Īres cenas Osakā vidēji ir tikai par 4 % augstākas nekā Rīgā, savukārt restorānu cenas – teju 50 % zemākas. Patiesībā mīts par Japānu kā dārgu zemi jau labu laiku neatbilst īstenībai. Tā kā vidējā alga pēc nodokļu nomaksas Osakā patlaban ir 1760 eiro, tad cilvēku reālā pirktspēja šajā Japānas pilsētā ir augstāka nekā Rīgā. Tomēr Latvija joprojām ir lēta zeme, ja salīdzina ar ASV. Intereses pēc papētīju cenu atšķirības Liepājā un daudziem latviešiem tik pazīstamajā Kalamazū pilsētā Mičiganas štatā. Abās pilsētās dzīvo vienāds cilvēku skaits, ap 75 000. Dzīves dārdzība Kalamazū, ieskaitot īri, ir 48 % augstāka nekā Liepājā. Savukārt vidējā alga pēc nodokļu nomaksas Liepājā ir 1017 ASV dolāru, bet Kalamazū – 3433 ASV dolāri, tātad vairāk nekā trīs reizes augstāka.

Kas vainīgs pie straujā pārtikas cenu kāpuma, ko ekonomisti dēvē par pārtikas inflāciju? Faktori ir vairāki, nav pat iespējams izcelt kādu pašu svarīgāko un noteicošāko. Pasaules iedzīvotāju skaits kopumā turpina palielināties. Āzijā, Āfrikā un Tuvajos Austrumos aug pieprasījums gan pēc labības, gan liellopa un jēra gaļas. Arī Latvijā parādījušās pirmās halāl kautuves, kurās lopus kauj saskaņā ar musulmaņu reliģiskajām tradīcijām. Neliela daļa šīs gaļas paliek vietējā tirgū, pārējā ceļo uz Tuvajiem Austrumiem. Vēl daži iemesli pārtikas cenu kāpumam – karš Ukrainā, šīs vasaras nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi Eiropā, zemās ražas un pieaugošās apdrošināšanas izmaksas, muitas tarifi. Latvijā ir visai augsta pievienotās vērtības (value added tax jeb saīsināti VAT) nodokļa likme – 21 %, kas atbilst vidējam rādītājam Eiropā. Dažās valstīs šis nodoklis ir nedaudz mazāks (Vācijā – 19 %), bet citās – vēl augstāks nekā Latvijā. Mūsu kaimiņiem igauņiem tas ir 24 %, bet dāņiem – 25 %. Tomēr dažas Eiropas valstis ir samazinājušas VAT nodokļa likmes dažiem pārtikas produktiem: augļiem, dārzeņiem, maizei, pienam. Piemēram, Francijā, Vācijā, Polijā un Portugālē nodokļu likmes šiem produktiem ir zemākas par 10 %. Saprotams, tas ir politisks lēmums ar mērķi veicināt veselīgāku produktu patēriņu un netieši atbalstīt mazāk turīgus sabiedrības slāņus. Nākamā gada Latvijas budžeta projekts paredz, ka pievienotās vērtības nodoklis maizei, pienam, olām un svaigai mājputnu gaļai tiks samazināts no 21 % uz 12 %. Jaunās nodokļa likmes gan stāsies spēkā tikai no nākamā gada 1. jūlija. Jau tagad dzirdamas skeptiskas balsis, ka iespējamā pārtikas cenu samazināšanās būs atkarīga ne tik daudz no nodokļa likmēm, cik no veikalu īpašnieku un darbinieku godaprāta. Un tad nāk prātā atziņa, ko man savulaik izteica latviešu uzņēmējs no Zviedrijas Jānis Muchks: “Politiķiem vajadzētu domāt nevis par to, kā knapināties un taupīt, bet kā ļaut cilvēkiem vairāk nopelnīt”.