Lai sprīdīši atgrieztos mājās
   08.08.2012

21.-27. jūlija laikrakstā publicētais konferences „Latvieši pasaulē – piederīgi Latvijai” atreferējums, kā arī jaunākie dati par 30 380 no Latvijas  izbraukušajiem ļaudīm mudināja mani rakstīt par iemesliem, kas kavē Latvijas iedzīvotāju atgriešanos Latvijā.

Konferences dalībnieki kārtējo reizi ilgi un dikti apsprieda tematu par latvietības saglabāšanu ārzemes un saiknes stiprināšanu ar Latviju, taču, kā raksta autore piebilst, – „emigrācija aizvien turpinās”.  Kaut gan LR ekonomikas ministrs  Daniels Pavļuts min turīguma nodrošināšanu sev un saviem radiniekiem par galveno emigrācijas iemeslu, manuprāt, ir arī citi, daudz sarežģītāki iemesli, kāpēc Latvijas sprīdīšiem mājupceļš šķiet nepievilcīgs.

Cilvēki vēlas dzīvot valstī, kas sniedz efektīvus pakalpojumus, neapgrūtinot viņus ar pārlieku sarežģītiem, birokratiskiem procesiem. Latvijā birokratija strādā ar uzviju - kā valsts pārvaldē, tā arī privātajā sektorā. Bez neskaitāmiem „iesniegumiem”, kas nepieciešami, lai kaut ko nokārtotu, nav iespējams iztikt, tāpat bez notāra pakalpojumiem, iesietiem dokumentiem un apzīmogojumiem. Valsts pārvaldes sarakste ar iedzīvotājiem no valodas viedokļa ir tik sarežģīta, ka bez jurista pakalpojumiem nevar iztikt. Šeit arī saduŗamies ar jautājumu par attieksmi no pakalpojumu sniedzēju puses, kuŗi savus pakalpojumus uzskata par „privilēģiju”,  nevis par nodokļu maksātāju un pircēju tiesībām.

Būdama Saeimas deputāte, aicināju kollēgas pārskatīt Administratīvā procesa likumu, kā arī aicināju tiesībsargu izvērtēt stilu, kāds ir komunikācijai ar iedzīvotajiem. Diemžēl - – bez panākumiem, jo birokratijai taču svarīgi ir sevi atražot!

Vēl viens atgriešanās šķērslis ir nespēja krieviski nerunājošiem latviešiem atrast darbu Latvijā. Var jau priecāties par grozījumiem Darba likumā, kas ierobežo nepamatotas valodu prasības, kā arī par Ārlietu ministrijas ziņojumu, kuŗā vēstīts, ka latviešu valodas  prasme pieaug, taču prasme un lietošana ir divas dažādas lietas. Diemžēl.

Vasaras sākumā biju Latvijā, un jau pirmajās dienās, risinot jautājumus valsts un privātajos uzņēmumos, mans sašutums auga augumā, dzirdot tikai krievu valodu. Iesāktais ceļš uz de facto divvalodību Latvijā nav apsīcis.

Viens no okupācijas smagākajiem mantojumiem ir jēdziens „savējie”, ko Krievija ir iemūžinājusi Putina partijas jauniešu organizācijā Naši. Darba tirgū tas nozīmē, ka zināšanas, pieredze un kompetence nav svarīgas – svarīgi ir tikai tas, ka cilvēks ir „savējais” – draugs, radinieks, skolasbiedrs utt. Trimdas latvieši un jaunie emigranti, kas atgriežas Latvijā, nekad nav bijuši un arī nebūs „savējie”, vēl vairāk  – viņi ir nevēlami konkurenti. Ērtāki ir imigranti no citām valstīm.

Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā ir attīstījusies pilsoniska, bet ne labestīga sabiedrība, jo neiecietība un aizspriedumainība virmo valsts pašapziņā, ietekmējot visas sadzīves sfairas. Šī tendence  īpaši krasi ir redzama naidīgajos tīmekļa komentāros. To varbūt nejūt tie Latvijas iedzīvotāji, kuŗi ilgāku laiku nav uzturējušies ārzemēs, vai arī tie, kas atgriežas Latvijā tikai īslaicīgi, lai baudītu kultūras izpriecas, taču jaunie emigranti, dzīvojot citās Eiropas valstīs un ASV, ir pieraduši pie citas sadzīves kultūras un pakalpojumu kvalitātes.

Manuprāt, arī centieni stiprināt latvietību ārzemēs nonāk pretrunā ar vēlmi veicināt repatriāciju, jo ir taču vieglāk būt latvietim ārzemēs, kur dzīve ir ērtāka un  vide labestīgāka, nekā atgriezties valstī, kas padara dzīvi sarežģītu un skarbu.

Ja mans raksts šķiet izaicinošs, tad teikšu - tāds arī ir mans mērķis, jo, pirms kādu problēmu var atrisināt, ir jāatzīst, ka problēma eksistē, turklāt visā pilnībā. Neatbildēts tomēr paliek  jautājums – ko darīt, lai pārvērstu Latviju par „mīļotām mājām” saviem sprīdīšiem?

Kādreiz ar demokratiju un brīvību vien nepietiek, lai valsts kļūtu pievilcīga saviem iedzīvotājiem, – ir nepieciešama arī cilvēciskā un morālā dimensija. Valsts prezidents Andris  Bērziņš ir pavēris durvis šādai iecietības un samierināšanās idejai, uzrunājot Otrā pasaules kaŗa dalībniekus. Ir arī citi ceļveži – piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga, Egils Levits, Anna Žīgure, Anda Līce un Vita Matīsa, kuŗi ar savu morālo autoritāti spēj ietekmēt Latvijas ļaužu sirdis un prātus.

Apvienojot savus spēkus un idejas, šie cilvēki var darboties par morālo kompasu ārzemēs dzīvojošo latviešu repatriācijai uz  Latviju,  kuŗa kā Brigaderes vecmāmiņa un Lienīte tad mīļi viņus sagaidīs mājās un kura kā Puisis atzīs viņu pasaulē pieredzētās gudrības un lūgs viņu gudros padomus.

Vaira Paegle