Kur ir tā gaisma tuneļa galā?
Kārlis Streips    22.09.2020

 

 

Pirmdien, 21. septembrī, Latvijas Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) vēstīja, ka iepriekšējā diennaktī konstatēta viena jauna Covid-19 koronavīrusa infekcija.  Tas uzmundrināja, jo iepriekšējā dienā tādu bija 10, bet dienu pirms tam –17 piereģistrētas saslimšanas.  Un tas laikā, kad kļuvis pavisam skaidrs, ka daudzviet pasaulē šī pandēmija ne tuvu nav beigusies, turklāt nav izslēgts, ka tuvojoties vēsākam laikam, tā visticamāk uzvirmos ar jaunu spēka līmeni.

 

Latvija līdz šim ar jauno vīrusu ir tikusi galā pat pārsteidzoši labi.  Nekādas milzu neērtības pretvīrusa ierobežojumi vismaz manā dzīvē neradīja.  Dzīvoju kā dzīvoju.  Divas nedēļas nācās gan pavadīt karantīnā, jo biju saticies ar inficētu paziņu, un, lai gan nespiedām viens otram roku, pat turējāmies atstatu, un  nebija iemesla domāt, ka būtu notikusi pārnese, karantīna vienalga divu nedēļu gaŗumā tomēr bija vien jāievēro.  Taču par Latvijas veiksmes stāstu šonedēļ nākas domāt tāpēc, ka katru nedēļu mūsu Ministru kabinets sastāda sarakstu ar valstīm, no kuŗām ierodoties Latvijā, ir vajadzīga minētā karantīna.  Rādītājs ir saslimstības līmenis uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju – ja tas pārsniedz 16, tad valsts tiek ielikta attiecīgajā sarakstā.  Pirms divām nedēļām tā notika ar Igauniju, bet pagājušajā –ar Lietuvu.  Baltijas valstis bija centušās saglabāt sava veida "burbuli" pret infekcijām, bet kaimiņvalstīm neizdevās.  Latvijā minētais saslimstības līmenis aizgājušajās brīvdienās bija tikai 4,7, nevienā citā Eiropas Savienības dalībvalstī tik zems tas nebija.  Gribu cerēt, ka ar laiku kāds speciālists uzrakstīs zinātnisku rakstu vai pat grāmatu par to, kā mums tas izdevās.  Igaunijā rādītājs tobrīd bija 29,1, bet Lietuvā 22,3.  Neesam īpaši atšķirīgas valstis.  Interesanti, varbūt pat dīvaini...

 

Taču nekādā gadījumā nevaram teikt, ka ir pienācis laiks pavisam atviegloti nopūsties.  Brīvdienās arī izskanēja vēsts, ka pēc tūres pa dažādām Krievijas pilsētām vismaz pieci Rīgas Dinamo hokeja komandas spēlētāji Latvijā atgriezās ar koronavīrusa infekciju.  Komandas ārsti pirmdien teica, ka vēl nav saņemti visi testu rezultāti, tāpēc skaitlis varētu būt vēl lielāks.  Nezinu, kādi ir apstākļi Kontinentālās hokeja līgas ģērbtuvēs, arēnās un citās telpās.  Zinu, ka Amerikā lielās sporta komandas nudien ir izveidojušas savu "burbuli," kuŗā spēlē bez skatītāju klātbūtnes. Starp citu,  mani mīļie Čikāgas „lācēni” savā profesionālā beisbola grupā šī komentāra rakstīšanas brīdī bija pirmajā vietā.  2016. gadā viņi uzvarēja lielajā čempionātā pirmoreiz 108 gadu laikā!  Turu īkšķus, ka šogad izdosies atkal.

 

Bet kas notika ar hokejistiem?  Te diemžēl nākas domāt katēgorijās „pats vainīgs”, „biji vieglprātīgs”, „biji neapdomīgs”.  Jau labu laiku katru dienu, kad SPKC paziņo jaunākos Covid-19 datus, atzīmēts, ka vismaz daļa saslimušos ir atgriezušies no ārzemēm, tostarp no tādām, uz kuŗām visnotaļ stingri ieteikts nedoties.  Krievijā pandēmija joprojām sit ļoti augstu vilni, kopējā infekciju skaita ziņā tā ir ceturtajā vietā aiz Amerikas, Indijas un Brazīlijas.  Krievijā svētdien, 20. septembrī, atklātas 6196 jaunas infekcijas. Vai  tādos apstākļos ir prāta darbs turp doties un spēlēt hokeju? Acīmredzot ne.

 

Kopumā pasaulē komentāra rakstīšanas brīdī bija 31 263 360 koronavīrusa gadījumu un 965 396 ar vīrusu saistītas nāves.  Amerikā aizgājušajās brīvdienās infekciju skaits pārsniedza septiņus miljonus, bet mirušo – 200 tūkstošus.  Amerikā nepārprotami galvenā problēma ir absolūta nekompetence valsts pārvaldē attiecībā uz vīrusu.  Cik var spriest, prezidenta Trampa administrācija ir nolēmusi vairs pret vīrusu necīnīties – cerībā, ka saslims pietiekami daudz cilvēku, lai izveidotos tā dēvētā pūļa imūnitāte (jeb pūļa mentālitāte, kā Amerikas "ģēnijs" to nosauca kādā intervijā). Šādu pieeju pamēģināja Zviedrija.  Rezultāts –  2020. gada pirmajā pusē lielāks mirstības līmenis pēdējo 150 gadu laikā.  Jā, Zviedrija infekciju skaitu ir sākusi kontrolēt, bet par kādu cenu?  Amerikā aprēķināts, ka pūļa imunitātes sasniegšana nozīmētu 1,2 līdz 6,4 miljoniem nāves gadījumu.  Un Zviedrija tā arī nesasniedza saslimstības līmeni, kuŗu epidemiologi uzskata par pūļa imunitāti nodrošinošu.  Zviedrijā vienkārši nomira visi tie, kuŗi pret vīrusu bija vārgi un nespēcīgi. 200 tūkstoši!

 

Pasaules veselības organizācija pirms nedēļas ziņoja, ka Eiropā infekciju skaits ir pārsniedzis to, kāds bija šogad martā un aprīlī, kad Covid-19 vīruss parādījās pirmoreiz.  Viens no lielākajiem perēkļiem Eiropā ir Lielbritanijā, kur arī pie varas ir neapdomīgs populists - šajā gadījumā Boriss Džonsons.  Viņa valdība pirms kāda laika plaši izbazūnēja plānus par testēšanu, kontaktu izsekošanu un visu pārējo, kas ir vajadzīgs jaunā vīrusa kontrolēšanai, bet tad pagājušajā nedēļā bija spiesta atzīt, ka patiesībā nekas no tā visa nav paveikts, varbūt kaut kad vēlāk rudenī  varbūt.  Arī to par kompetentu reakciju uz pandēmiju nu nekādi nevar uzskatīt. Taču, manuprāt,  visā pasaulē mums visiem attiecībā uz šo vīrusu ir jāatceras –vīruss nav nekur pazudis, tieši pretēji, tas joprojām ir ar pieaugošu tendenci.  Un vienalga, ko mums mēģina vai nemēģina iestāstīt pasaciņu meistari un fabulisti, vakcīna pret šo vīrusu nebūs ātrāk kā – labākajā gadījumā – nākamā gada vidū, un tad arī ne ar visu pārliecību par efektivitāti, jo, pirmkārt, šis ir vīruss, kuŗš prot mutēt vēl un vēlreiz, un otrkārt, vakcīnu masveida ražošana un transports nebūt nav vienkārši procesi. Tāpēc vēl joprojām rūpīgi mazgāsim un dezinficēsim rokas!  Izvairīsimies no pūļiem!  Nēsāsim sejas maskas!  Vienkārši – būsim gudri un viedi.