Kur demokratijai nav izredžu
FRANKS GORDONS    02.02.2016

 

International New York Times ir elitārs laikraksts, un tā lasītāju loks ir zināmā mērā "izmeklēts". Ņemot to vērā, mani tomēr sakaitināja šīs avīzes 22. janvāŗa numurā publicētais paziņojums: no š. g. 14. līdz 18. septembrim (!) Grieķijas galvaspilsētā notikšot "Atēnu demokratijas forums", ko organizējis šis cienījamais laikraksts kopā ar The UN International Day of Democracy..

 

Foruma ietvaros - konference ar Pola Krugmana piedalīšanos; Roberts Kohens būšot "globālas sarunas" moderātors, kas risināsies "antīkajā Agorā", notikšot studentu debates vecajā Grieķijas parlamenta ēkā, un šī sarīkojuma dalībnieki un viesi baudīšot pastaigu - kur tad citur - Akropoles pavēnī. Gads vēl tikai pa īstam sākas, bet elitārais laikraksts aicina interesentus gatavoties lielajai diskusijai un pastaigai zem zilajām Helladas debesīm septembŗa vidū! Kas tad viss vēl varētu notikt līdz rudenim... Protams, pirms 2500 gadiem tur kārts demokratijas šūpulis, bet tas viss,  manuprāt, atgādina traģifarsu - bla-bla bez gala. Sekulāra svētulība un gudras pļāpas par demokratiju, kuŗa līdz septembrim, baidos, cietīs ne vienu vien sakāvi.

 

Eiropa joprojām raustas krampjos, ko izraisījuši bēgļu plūdi, un ne tikai nelaimīgā Sīrija, bet arī Afrika kopumā - ieskaitot to, kas dienvidos no Saharas - demokratijai ir zudusi. Protams, patlaban notiek Rietumu civīlizācijas un radikālā islāma pretstāve, bet šajos plašumos demokratijai nav izredžu ne tikai musulmaņu archaiskā dzīvesveida dēļ.

 

2011. gada janvārī Kairā, Tahrir laukumā, "viļņojās ļaužu jūra" un sākās t.s. Arabu pavasaris. Rietumzemju vērotāji nopriecājās: jaunieši, bruņojušies ar pirmajiem viedtālruņiem, sacēlušies pret despotu Mubaraku un beidzot panāks, ka tiks sarīkotas īstas vēlēšanas, bez niķiem un stiķiem. Mubaraks gāzts, vēlēšanas notika, islāmists Morsi guva pārsvaru pār "liberālo jaunatni" un pats kļuva par despotu, kurš savas "Musulmaņu brālības" vārdā ieviesa tumsonīgos šariata likumus. Sākās asiņainas sadursmes starp Morsi piekritējiem un pretiniekiem, kamēr ar virsniecības atbalstu varu uzurpēja ģenerālis Sisi. Morsi cietumā, viņa piekritējus vajā bez žēlastības, un Ēģiptē atkal valda dzelžaina, brutāla kārtība - tā kārtība, kas tagad ASV prezidentam Obamam pa prātam, jo Sisi apņēmies iznīdēt terroru gan Nilas ielejā, gan Sinaja pussalā.

 

Demokratijai šai telpā nav kur likties. Un Lībijā, kur tāpat 2011. gadā tika gāzts despotiskais un ekscentriskais Muamars Kadafi, tagad savā starpā plēšas divas valdības - katra ar saviem kaujiniekiem, jo šī zeme faktiski sastāv no trijām vēsturiskajām provincēm - Tripolitanijas, Kirenaikas un Fezzanas, un katrā no tām ir savas ciltis, klani, feodālās dzimtas.

 

Cik aizpērn un pērn jau skaidrots, ka nav tādas sīriešu nācijas, nav tādas irakiešu tautas .Antante - Anglija un Francija - 1916. gadā ar lineālu novilka līnijas uz papīra, sadalot Osmaņu imperijas atlūzas. Sīrijas asiņainais pilsoņkaŗš, kas padarīja par bēgļiem četrus miljonus tās iedzīvotāju, ne ar kādu demokratisku iznākumu nebeigsies, jo pretišķības starp alavītiem, sunnītiem, druziem, kurdiem nav pārvaramas.

 

Un ko Bušs juniors panāca Irakā, upurējot 4000 amerikāņu kaŗavīru dzīvības? Līdz Pirmajam pasaules kaŗam šajā Divupju zemē bija trīs Otomaņu imperijas provinces - Mosulas, Bagdades un Basras vilajeti: ziemeļos kurdi, vidienē sunniti, dienvidos šīti. Varbūt katrā no šiem trijiem vilajetiem būtu domājams savs daudzmaz demokratisks  valstiskums - bet Bušam junioram nepietika drosmes?

 

Chaosam lemtā Afgānistāna: pirms 150 gadiem tur lauza sprandu briti, necik sen Kremlis 10 gadus no vietas veltīgi mēģināja pakļaut šo zemi savam iespaidam, un prezidents Obama nu spiests atzīt, ka Buša juniora ekspedīcija Afgānistānā tāpat izrādījusies veltīga: ar vai bez talibiem - puštunu un citas turienes ciltis nav savaldāmas, parlamentārai demokratijai tur nebūt.

 

Tikpat mazas, šķiet, ir izredzes nostiprināties demokratijai t .s. Melnajā Afrikā pat neatkarīgi no islāmticīgo un kristiešu konfliktiem. Kas galu galā ir Zambija, Zimbabve, Benina, Burkina Faso, Mali, Uganda, Tanzanija, Malavi? Tās ir "afrikāniski pārdēvētās" bijušās Anglijas un Francijas kolonijas, kuŗu robežas 19.  gadsimta beigās tika ar lineālu uz papīra nospraustas, ignorējot daudzo cilšu etnisko areālu, dialektus, īpatnības. Tikpat kā nevienā no šīm pēc Otrā pasaules kaŗa nodibinātajām jaunvalstīm demokratija nav iesakņojusies. Apvērsumi seko apvērsumiem, prezidenti lido uz Londonu un Parīzi iepirkties Oksfordstrīta un Elizejas laukos, kamēr cilšu virsaiši rīko savus kariņus.

 

Arī tas ir kaut kāds lāsts, kamēr tiek sūtīti ielūgumi gudrām pārrunām par demokratiju Akropoles pavēnī...