Franks Gordons 01.04.2014
Kamēr Rietumi dara visu, lai nostiprinātu Kijevas "Maidana režīmu", un Putins dara visu, lai to vājinātu, musinot Ukrainas austrumu un dienvidu novadu krievvalodīgos uz dumpi, gribētos lasītājiem atgādināt, ka 20. gadsimtā Krimā eksistēja divas krievu valstis: viena reāla barona Vrangela vadībā, otra virtuāla - rakstnieka Vasilija Aksjonova iztēlē.
***
1920. gada martā boļševiku kaŗaspēks sīvu kauju gaitā bija "izspiedis" ģenerāļa Deņikina vadītās "balto" vienības no Ukrainas dienvidu novadu stepēm, un sarūgtinātais Deņikins nodeva savu t.s. Krievijas Dienvidu bruņoto spēku (KDBS) pavēlniecību ģenrālleitnantam Pēterim Vrangelam, ko boļševiki dēvēja par "melno baronu". Šis vācbaltu izcelsmes krievu monarchists nolēma nocietināties Krimas pussalā un noturēt to, cik ilgi vien iespējams, cerot uz kādu negaidītu pavērsienu vai nu no Dieva, vai Antantes (Anglijas un Francijas) rokas. Krima kā "baltās" Krievijas pēdējais bastions noturējās septiņus mēnešus - no 1920. gada aprīļa līdz novembrim.
Tā de facto bija patstāvīga krievu valsts, un, kaut gan baronam Vrangelam kā KDBS virspavēlniekam bija diktātoriskas pilnvaras, dzīve šajā no sarkanā terrora brīvajā territorijā bija, var teikt, ciešamāka nekā Ļeņina un Trocka iecerētās "vispasaules komūnas" serdē - padomju Krievijā. "Krievijas Dienvidu valdības" premjērministra posteni Vrangels uzticēja 1911. gadā Kijevā nogalinātā Krievijas iekšlietu ministra P. Stolipina tuvākajam palīgam A. Krivošeinam, un par ārlietu ministru kļuva liberāli noskaņotais pazīstamais filozofs un ekonomists Pēteris Struve, viens no Krievijas "kadetu" (konstitūcionālo demokratu) partijas līdeŗiem. Tika pasludināta zemes reforma, pagastos un apriņķos sāka darboties t.s. zemju padomes, un par zemnieku īpašumā nodoto platību izpirkuma maksa bija neliela.
Iznāca gan konservātīva, gan liberāla virziena laikraksti, un monarchists Vrangels lika saprast, ka par Krievijas valsts uzbūvi un polītisko iekārtu izlemšot tautas vēlēti pārstāvji... bet tikai pēc boļševiku sagrāves.
Šī cerība kļuva galīgi illūzora, kad 1920. gada 12. oktobrī tika noslēgts pamiers starp padomju Krieviju un Poliju un Trockis varēja pārsviest uz "Krimas fronti" vairākas divīzijas.
"Oktobŗa revolūcijas" jeb boļševiku apvērsuma trešajā gadadienā - 1920. gada 7. novembrī sarkanarmijas divīzijas metās triecienā, lai pārrautu vrangeliešu pozicijas Perekopas zemes šaurumā šaurajos "vārtos uz Krimu". Kaujās pie Perekopas ar īpašu varonību izcēlās padomju Latdivīzija - latviešu sarkanie strēlnieki. Daudzi simti latvju zēnu krita šajā kaujā. Te jāņem vērā, ka barons Vrangels cīnījās par "vienotu un nedalāmu" Krieviju 1913. gada robežās.
11. novembrī sarkanās divīzijas, guvušas uzvaru pie Perekopas, strauji virzījās uz Simferopoli - Vrangela valstiņas galvaspilsētu, un "melnais barons", sapratis, ka pēdējām cerībām gals, deva savai armijai pavēli atkāpties uz Sevastopoli, lai sasēstos kuģos un dotos trimdā. Ģenerālleitnantam Vrangelam izdevās saglabāt godu un gan savu armiju, gan floti. 17. novembrī 126 kuģi bija uzņēmuši 148 000 cilvēku, ieskaitot kaŗavīrus, ievainotos un bēgļus. Piecdesmit pieci tūkstoši Vrangela virsnieku un kareivju noticēja boļševiku solījumam, ka viņus neaiztiks, ja viņi padosies. Viņus visus boļševiki nošāva...
***
Ostrov Krym - "Krimas sala": šo fantastisko romānu 1979. gadā sarakstīja padomju rakstnieks - disidents Vasilijs Aksjonovs. Pēc Aksjonova emigrācijas uz ASV romānu 1981. gadā izdeva apgāds Ardis Publishing. Aksjonovs romānu veltīja savai mātei Jevgenijai Ginzburgai - ilggadējai Gulaga vaņģiniecei.
Aksjonova romānā Krima ir sala, ko no "cietzemes" atdala jūras šaurums. Pilsoņkaŗa beigās tur izveidojās demokratiska krievu valsts, kas spēja noturēties, kamēr viņpus jūras šauruma joprojām attīstījās Padomju Savienība. Un tā nu "brīvā Krievija Krimā" kļuva par kaut ko līdzīgu Taivanai, kas nostiprinājās, spītējot komūnistiskajai Ķīnai. Galvenais šajā utopijā ir tas, ka Krimas krievu republika zeļ un plaukst, tā ir parlamentāra demokratija ar brīvā tirgus ekonomiku. Aksjonovs lasītājam rāda, citu, "alternātīvu" Krieviju miniatūrā, kur komūnismam nav nekādas ietekmes.
Aksjonova romāna milzīgā populāritāte 1990. gadā, kad to publicēja žurnāls Junostj, meklējama uzburtajā vīzijā, kāda varētu būt brīva un demokratiska Krievija.
2014. gada Putina imperiskā Krievija šim priekšstatam diemžēl neatbilst - nekādā ziņā.
Foto: RIA Novosti
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
