Krievijas lielās avantūras
kārlis streips    03.06.2014

 

Ziņu aģentūras LETA šā gada 31. maija ziņa:  “Nacionālo bruņoto spēku sniegtā un aģentūras LETA sakopotā informācija liecina, ka maijā dažāda tipa Krievijas armijas lidaparāti pie Latvijas robežas konstatēti desmit reizes.”  Un vēl:  “Tā ir pirmā reize pēc ilgāka pārtraukuma, kad pie robežas vienā dienā fiksēts tik daudz lidmašīnu.  Parasti Krievijas lidmašīnas lidinājušās mazākā skaitā.”

 

Kas par to sakāms pašai Krievijas Federācijai?  Lūk, tajā pašā ziņojumā paustā vēsts no attiecīgajiem resoriem: “Krievijas Gaisa kaŗa spēki pastiprinās Baltijas valstu gaisa telpas izlūkošanu, ja tajā sāksies plaša mēroga NATO kaujas lidmašīnu lidojumi.”

 

Laika un Brīvās Latvijas lasītājiem noteikti ir zināms, ka NATO spēki jau labu laiku patrulē Baltijas valstu gaisa telpā, un  labi, ka tā, jo Krievijai pat ļoti niez nagi palūkot, ko tā var atļauties mūspusē.  Zināmā mērā tur vainīgi ir paši Rietumi, jo 2008. gadā Kremlis būtībā pilnīgi netraucēti iebruka Gruzijā un atņēma tai Dienvidosetiju un Abchaziju.  Jā, Rietumu grandi papurpināja, toreizējais Francijas prezidents Nikolā Sarkozī aizsteidzās uz Maskavu un ar Krievijas toreizējo prezidenta amata krēsla pagaidu turētāju Dmitriju Medvedevu parakstīja uguns pārtraukšanas līgumu, kuŗā, starp citu, bija paredzēta Krievijas spēku izvākšana no minētajām territorijām.  Lieki atgādināt, ka nekas tamlīdzīgs nenotika.  Dienvidosetija un Abchazija kļuva par “neatkarīgām” valstīm, kuŗras atzīst Krievija, Nikaragva, Venecuēla un pietiekami eksotiskā mikrovalstiņa Nauru, un cauri! D. Medvedeva parakstītajam līgumam nebija ne kripatiņas nozīmīguma.

 

Tas gan  bija brīdis, kad Austrumeiropas valstu līdeŗi kļuva pagalam bažīgi.  Lasītāji, iespējams, atceras atklāto vēstuli, ko izplatīja desmitiem redzamu polītiķu, mūsu Vairu Vīķi-Freibergu ieskaitot.  Vēstulē tika paustas bažas, ka Rietumi ir sākuši novērsties no Austrumeiropas.  NATO lidmašīnu izvietošana Baltijas telpā bija konkrēta atbilde uz šīm raizēm, un pēc tam, kad Krievija atkal sāka žvadzināt ieročus, šoreiz Krimas virzienā, lidaparātu skaits tika palielināts.  Vēl būtiskāk ir tas, ka Ziemeļatlantijas alianse beidzot izstrādāja konkrētu Baltijas valstu aizsardzības plānu.  Šogad, kā zināms, tas nozīmē veselu seriju dažāda veida apmācību.

Protams, oficiālā Krievija šo ziņu ir uzņēmusi ar ierasto slimīgumu. Prezidenta amatā atkal ir cars Vladimirs, un viņa pārvaldītā “sistēma” aktīvi cenšas pasaulei, bet pirmām kārtām Kremļa pilnīgi kontrolēto televīzijas kanāļu propagandas zombētajiem pašas Krievijas iedzīvotājiem iestāstīt, ka NATO ir briesmīgs bieds, kas apdraud Krieviju un krievu ļaudis vairāk nekā jebkas cits. Lasītāji noteikti  atcerēsies jezgu, kādu Maskava sacēla toreiz, kad Amerikas Savienotās Valstis paziņoja, ka tās  vēlas Austrumeiropā  izvietot pretraķešu aizsardzības sistēmas.  Ārprāta apdraudējums, brēca Krievijas Ārlietu ministrija ar allaž melīgo aizsardzības ministru Sergeju Lavrovu priekšgalā.  Ja Rietumi izvietos pretraķešu sistēmas Polijā, tad Krievijai neatliks  nekas cits kā Kaļiņingradā izvietot kodolieročus.  Tas nekas, ka pretraķešu sistēmas pašas par sevi nekam un nevienam nevar uzbrukt, - Krievija tās uzskata par draudu,  un ar to pietiek.

 

Tieši šis melīgums ir iemesls, kāpēc par Krievijas pašreizējo uzvedību ir vērts padomāt – un ne jau pozitīvas domas Nav nekādu šaubu, ka tie bija un vēlreiz bija Krievijas spēki, kas “mazo zaļo vīriņu” veidolā pirms pāris mēnešiem parādījās Krimā, sagrāba  valsts un pašvaldības iestādes, vairāku dienu gaŗumā Ukrainas kaŗaspēka pārstāvjus sagūstīja viņu pašu bazēs, sarīkoja “referendumu” par Krimas aneksiju u.tml. Tādi paši “mazi zaļi vīriņi” sāka parādīties citur Ukrainā, un kārtējo reizi Kremlis centās visai pasaulei iestāstīt, ka Krievijai ar to nav itin nekāda sakara.  Pēdējās dienās ir ziņots, ka tā dēvētajiem separātistiem izdevies nogāzt Ukrainas gaisa spēku hēlikopteru un tādējādi nogalināt vairāk nekā desmit zaldātu.  Kur gan šie separātisti dabūja ieročus, kas tādai vajadzībai ir nepieciešami?  Ne jau aptiekās vai universālveikalos tādus tirgo. Visa šī procesa gaitā ir bijis pilnīgi skaidrs, ka “separātistu” darbu kāds koordinē, un nav trīsreiz jāmin, kas tas tāds varētu būt.

 

Savukārt Krima, kur pēdējā laikā ir notikusi masveidīga Ukrainas valūtas aizstāšana ar Krievijas rubli, būtībā ir izolēta.  Pa zemes ceļu tur var iekļūt, tikai šķērsojot Ukrainas territoriju, tieši tāpat kā līdz Kaļiņingradai var nokļūt, tikai šķērsojot Lietuvu. Tā kā Krievijai Krimā ir masīva jūras spēku baze, ir skaidrs, ka Kremļa valdnieki ļoti labprāt nodrošinātu zemes ceļu dažādu produktu nogādāšanai turp. Protams, Krimā ir arī civīliedzīvotāji, viņiem vajag pārtiku, ūdeni, elektrību un visu pārējo. To visu pa jūru nepiegādās. Un tāpēc Ukrainas dienvidaustrumos radīt jukas un brukas ir tieši Maskavas interesēs. Un nav iespējams noticēt, ka tur darbojas tikai un vienīgi “pašaizsardzības spēki”.  Protams, Krievijas acīs tie ir cēli ļaudis un pats briesmīgākais, kas varētu notikt, būtu Ukrainas spēku uzbrukums šiem miermīlīgajiem cilvēkbērniem. Ne reizi vien no Kremļa ir skanējuši brīdinājumi, ka Krievijas kaŗaspēks tomēr ir un paliek gatavs aizsargāt “krievu tautības civīliedzīvotājus”, ja ļaunais, “fašistiskais” režīms Kijevā tos apdraudētu.

 

Patlaban šajā situācijā ir iestājusies tāda kā pauze. Daudzu nedēļu gaŗumā pie Ukrainas robežām ar “apmācību” nodarbojās visai liela Krievijas kaŗaspēka daļa, ko cars Vladimirs atkārtoti  solās no turienes aizvākt, tomēr viņš šo solījumu atkārtoti ignorējis. Nu beidzot rādās, ka kaut kas tomēr notiek.  Jādomā, ka Kremļa aprēķinos galu galā ir jautājums par to, ko pasaule iesāktu, ja Krievija patiešām iebruktu Ukrainā, tāpat kā tā kādreiz iebruka Gruzijā.  Ne velti cars Vladimirs nupat aizrikšoja uz Ķīnu un tur parakstīja masīvu dabasgāzes piegādes līgumu, kas, tā ziņo eksperti, pašai Krievijai ir krietni neizdevīgs. Ne velti pagājušajā nedēļā cars Vladimirs kopā ar līdzīgi diktātoriskajiem valdniekiem Baltkrievijā un Kazachstānā izveidoja “Eirāzijas savienību”,  kuŗu Kremļa boss gan nodēvēja par “epochālu notikumu,” bet kuŗai plašās pasaules kontekstā ir ļoti niecīga nozīme.  Krievijas varas pārstāvji par Rietumu sankcijām var vīpsnāt, cik vien tīk, bet ir skaidrs, ka tās tomēr ir pietiekami sāpīgas, lai par kārtējiem militāriem plāniem tomēr padomātu divreiz.

 

Taču tāpēc nav jāsecina, ka tagad mēs visi varam būt mierīgi. Krievijas valdošo aprindu melošana ir bīstama, tāpēc ka ikviena melošana ir neprognozējama. Maskava vismaz ir skaidri likusi saprast, ka Krievijas pašas parakstītie līgumi ir tualetes papīra vērtē. Krimas aneksija, kā zināms, bija rupjš tā līguma pārkāpums, kuŗu 1994. gadā Krievija, Ukraina un Rietumu valstis parakstīja par Ukrainas “territoriālo nedalāmību”. Pagāja tikai  20 gadi, un  Kremlis nolēma, ka tas nu ir tīrais nieks.  Vilksim parallēles ar starpkaŗu laikmetu Latvijā -  PSRS pēc Pirmā  pasaules kaŗa parakstīja Miera līgumu ar mūsu valsti, kuŗā tā garantēja atteikšanos no territoriālām pretenzijām “uz mūžīgiem laikiem”. Nepagāja necik vairāk par diviem gadu desmitiem, lai Kremlis nolemtu, ka tādu solījumu tomēr var ignorēt.  Vēsture mēdz atkārtoties, un tīģeris savas strīpas nemēdz mainīt.

 

Un tāpēc mēs, latvieši, katru rītu un katru vakaru varam pateikties Dievam par to, ka pagājušā gadsimta pēdējos gadu desmitos  mūsu toreizējie valsts vadītāji bija pietiekami viedi, lai izšķirtos par mūsu valsts ievešanu NATO aliansē. Patlaban vienīgais jautājums - vai tādu pašu aizsardzību alianse būs gatava piedāvāt arī citām kādreizējām PSRS republikām? Arī tad, ja mūsu valsts ir nosacītā drošības līmenī, vai mēs tiešām vēlamies dzīvot pasaulē, kuŗā viena valsts jūtas pilnīgi brīva rīkoties pēc saviem ieskatiem un visus, kam pret to ir iebildumi, pasūtīt trīs mājas tālāk?  Lūgsim, kaut Dievs un NATO palīdzētu arī citām apdraudētajām  valstīm.  Kaut kad tomēr Krievijas patvaļai būs jāpieliek punkts.