Krievijas cars un "čigānu baroks"
JURIS LORENCS    02.02.2021

 

 

Viens no neparastākajiem vēsturiskajiem dokumentiem, ko man nācies lasīt, ir Josifa Staļina personīgo mantu saraksts, sastādīts īsi pēc viņa nāves 1953. gada martā. Izrādās, diktatoram nekas nav piederējis - vien krājgrāmatiņa, četri piezīmju bloknoti, piecas pīpes, seši dažādu krāsu frenči, desmit bikses, daži simti grāmatu. Turklāt viņš nebija nekāds mūks, mīlēja jautras kompānijas, sērīgas dziesmas, Kaukāza ēdienus un Krimas vīnus. Staļina alga bija 10 tūkstoši “veco” padomju rubļu mēnesī, tomēr nāves brīdī uz krājgrāmatiņas atradās vien 900 rubļu. Tātad Staļins savu algu bija tērējis. Var jau teikt, ka “tautu tēvam” tāpat piederēja visa Padomju Savienība. Tomēr nevar noliegt- savā ziņā viņš dzīvoja pat ļoti pieticīgi, it īpaši uz dažu kollēgu fona. Pat rūdītais latviešu boļševiks Arvīds Pelše, vienkāršs lauku puika no Iecavas apkārtnes, pamanījās savākt vērtīgu mākslas priekšmetu kollekciju. Par Staļinu atcerējos, vērojot Krievijā nerimstošo diskusiju par prezidenta Vladimira Putina “apslēpto bagātību”, iespējamo pili Melnās jūras krastā netālu no Sočiem. Lai gan baumas par tās pastāvēšanu klīda jau krietnu laiku, jaunu intrigu izraisīja Alekseja Navaļnija filma “Pils Putinam. Lielās korupcijas vēsture”. Kanalā YouTube tā parādījās 19. janvārī, un līdz mēneša beigām visā pasaulē filmu noskatījās 105 miljoni cilvēku. Arī Latvijā tas joprojām ir pats populārākais YouTube video.

 

Navaļnijs apgalvo, ka greznā ēka, kas izmaksājusi aptuveni vienu miljardu ASV dolaru, caur uzticības personām (radiem, draugiem, fiktīvām firmām) piederot pašam Putinam. Ja Putins neslēpjoties būtu vēlējies uzcelt vēl vienu ārpilsētas rezidenci Krievijas prezidenta vajadzībām, tikai retais būtu cēlis iebildumus. Prezidents mums viens, viņam pienākas! Jo šāda rezidence, lai cik grezna un dārga arī būtu, paliktu valsts īpašums. Savulaik Krievijas cariem piederēja pilis, taču tās kalpoja valsts reprezentācijai, ne privātajai dzīvei. Tagad izskatās, ka “Putina pils” celta ar mērķi to piesavināties, “iebāzt kabatā” un vēlāk nodot mantojumā. Pēc Navaļnija filmas parādīšanās Kremlī sākās neveikla taisnošanās - no pilnīgas noliegšanas līdz apgalvojumiem, ka tā esot “negaidīta dažu bagātu draugu dāvana”, kas pasniegta “pateicībā par nesavtīgu darbu tēvijas un tautas labā”. Putina nelaime ir tā, ka viņam vairs netic. Turklāt prezidents kļuvis smieklīgs, kas polītiķim parasti nozīmē karjeras beigu sākumu.

 

Iespējamā korupcija šajā stāstā mani īpaši nepārsteidza. Diemžēl tā ir visu postpadomju valstu nelaime. Tas, kas gan šķiet mazliet dīvaini, ir pils iekārtojums - barokāla greznība, zeltījumi, nesamērīgi dārgās mēbeles un interjera priekšmeti. Piemēram, 700 eiro vērtā tualetes poda birste, kas jau kļuvusi par interneta ikonu jeb kā tagad saka - mēmi. Savs teātris, pazemes hokeja halle, kazino ar ruletes galdu, spēļu automāti, smēķējamā zāle ar ūdenspīpēm un nelielu skatuvi, striptīza dejotājai paredzēts stienis. “Čigānu baroks”- tā šo stilu dēvē Krievijā. Jo līdzīgas mājas (saprotams, krietni mazākas izmēros) būvē turīgi čigānu baroni. Saka jau, ka par gaumi nestrīdas. Jautājums ir, lūk, par ko - kur meklējamas saknes šai dīvainajai izpratnei par skaistu, pārtikušu dzīvi? Atbilde rodama nesenā vēsturē. Modernās Krievijas turīgais slānis - tā ir tikai un vienīgi “jaunā nauda”. Padomju Savienības sabrukuma brīdī, 1991. gadā, cilvēki bija vairāk vai mazāk vienlīdzīgi. Šodien Krievijā dzīvo ap simt dolaru miljardieri (žurnāla Forbes dati) un ap 250 tūkstošiem dolaru miljonāri (“Credit Suisse” dati). Bet, ja ieskatāmies Krievijas miljardieru biografijās, tad redzam, cik pieticīgos apstākļos viņi auguši. Viens piemērs - Krievijas un Izraēlas pilsonis Romāns Abramovičs. Dzimis 1966. gadā, bērnību pavadījis dziļā provincē, Siktivkaras pilsētā Komi republikā. Kas bija un joprojām ir Siktivkara? Salīdzinot ar Maskavu, Pēterburgu vai Rīgu - pelēka un trūcīga province. Krievijā par tādām saka - “caurums”. Vēlāk pārcēlies uz Maskavu, kur 1980. - to gadu beigās dibina rotaļlietu ražošanas kooperatīvu. 1990. gadu vidū viņam izdodas iepazīties ar Borisu Berezovski (miljardieris, vēlāk gāja bojā Londonā mīklainos apstākļos) un prezidenta Jeļcina ģimeni. Abramovičs iesaistās naftas un alumīnija biznesā, dažu gadu laikā nopelna pirmo miljardu ASV dolaru. Šodien dzīvo Londonā. Cita starpā viņam pieder futbola kluba Chelsea un 340 miljonus ASV dolaru vērtā jachta Eclipse.

 

Krievijas jaunbagātnieki nav īpaši diskrēti. Atšķirībā no Eiropas, kur lielu kapitālu īpašnieki, aristokratija un “vecā nauda” ārēji cenšas nedemonstrēt savu bagātību, Krievijā to izrāda jo spoži. Turklāt nereti šī plātīšanās iet roku rokā ar vulgāritāti un bezgaumību. Sievas, kas vēl  nesen komunālo dzīvokļu virtuvēs ķīvējās par vietu pie plīts, nu kļuvušas par “augstākās sabiedrības” dāmām un nevar vien izlemt, kādas dārglietas dzimšanas dienā dāvināt mīļotajam suņukam. Bet kur gan šie cilvēki lai būtu mācījušies smalkas manieres? No “vecās labās” cara Krievijas viņus šķīra milzīga laika distance, septiņdesmit gadi jeb trīs paaudzes. Krievu aristokratija bija iznīcināta vai dzīvoja emigrācijā. Te arī meklējamas Putina pils “čigānu baroka” saknes. Pats Putins izauga kā vienkāršs puika Ļeņingradas, tagadējās Pēterburgas pagalmos.

 

Bet laiki mainās, un līdz ar tiem arī paaudzes. Pēc Navaļņija aresta Krievijas pilsētu ielās turpinās protesti. Svētdien, 31. janvārī visā valstī tika aizturēti 5008 cilvēki, pārsvarā jaunieši. Jūtams, ka prezidents un viņam tuvākais varas loks jūtami nervozē. Bet ir tāds teiciens - ko Dievs grib sodīt, tam viņš atņem prātu, liek rīkoties neadekvāti. Dienu pirms 31. janvāŗa protestiem viens no Putina tuvākajiem draugiem, miljardieris Arkādijs Rotenbergs negaidīti “atcerējās”, ka “Putina pils” patiesībā piederot viņam! Esot tā starp citu nopircis pirms vairākiem gadiem, vieta neesot nemaz tik slikta, varbūt ar laiku varēšot pilī iekārtot viesnīcu. Iznāca kā anekdotē par iztapīgo galminieku, kuŗš smalkās vakariņās esot iesaucies: “Šo karalienes purkšķi es ņemu uz sevi!” Problēma tā, ka skaņa gan aizskrien, bet “aromāts” labu laiku vēl turas gaisā.