Krievijas bīstamais pagrieziens
Sallija Benfelde    03.03.2015

 

Pēc traģiskiem notikumiem reizēm mēdz sacīt, ka nākamajā rītā visi pamodušies jau citā valstī, ar to domājot, ka vērtības ir ieguvušas citu nozīmi un ka dzīvošanas noteikumi nu jau ir pavisam citi. Iespējams, ka 28. februāŗa rītā Krievijas iedzīvotāji pamodās jau citā valstī, kaut gan par „citu valsti” tā top jau labu laiku un lielākā daļa iedzīvotāju par to droši vien nenojauš vēl tagad.

 

27. februārī, naktī no piektdienas uz sestdienu, Maskavas centrā, netālu no Kremļa sienas, ar četriem šāvieniem tika nogalināts Krievijas liberālās opozīcijas līderis, bijušais Krievijas vicepremjērs (1997. – 1998.) Boriss Ņemcovs. Slepkavība izdarīta vienā no Maskavas drošākajām vietām, kur atrodas ļoti daudz novērošanas kameru un arī novērotāju, tādēļ var uzskatīt, ka tā bijusi demonstrātīva, ar nolūku parādīt, kas sagaida tos, kas kritizē varu. Policija un dažādi eksperti ir pārliecināti, ka tā ir pasūtījuma slepkavība, ko izdarījuši profesionāli slepkavas. 

 

Kāpēc par to rakstu? Var sacīt, ka galu galā tā ir Krievija, lai paši tiek galā ar savām polītiskajām intrigām, mums jau tāpat pietiek problēmu. Diemžēl esam Krievijas kaimiņi, un tajā notiekošais mūs ietekmē, gribam to vai negribam. Vēl vairāk – uzskatu, ka Ņemcova slepkavība liecina, ka procesi, kas Krievijā sākušies Putina vadībā, vairs nav apturami, tos apturēs tikai lielāka vai mazāka mēroga traģēdija, iespējams, kaŗš. Pirmkārt, Putins skaidri zina savu mērķi – radīt lielvaru, kas kontrolēs vismaz daļu pasaules. Otrkārt, Krievijas iedzīvotāji atbalsta Putinu un viņa polītiku, tādēļ cerību uz tautas protestiem un sava veida revolūciju un pārmaiņām demokratijas virzienā tuvākajos gados nav. Protams, var apspriest to, cik ilgi Putins dzīvos kā prezidents un kā fiziska persona, bet valsts polītiku nemainīs ne viņa atkāpšanās no amata (kas, manuprāt, nav ticams), ne viņa nāve. Krievija kā milzīgs kuģis peld pa savu kursu, ko mainīt var tikai kāda nopietna katastrofa.

 

Ņemcova slepkavības naktī Latvijas sociālo tīklu lietotāji ironiski rakstīja, ka gan jau slepkavībā vainīgi būs ukraiņi un Rietumi. Dažas stundas pēc slepkavības Krievijas prezidents Putins paziņoja, ka Ņemcova nogalināšana ir provokācija un tās mērķis ir destabilizēt polītisko situāciju Krievijā. Sestdienas pēcpusdienā Čečenijas prezidents un Putina draugs un atbalstītājs Ramzans Kadirovs sociālajos tīklos jau nāca klajā ar paziņojumu, ka Ņemcovs nogalināts, lai uz Putinu kristu aizdomas, ka viņš licis izrēķināties ar opozīciju. Kadirovs arī apgalvoja, ka esot skaidrs – Ņemcovu nogalinājuši Ukrainas specdienesti pēc Rietumu pavēles. Krievijas policija tik tālu vēl nav tikusi, bet tās galvenā izmeklēšanas versija, protams, ir slepkavība kā provokācija, lai destabilizētu situāciju valstī. Diemžēl dienā pēc slepkavības Krievijas tīmekļa vidē bija daudz naida un slepkavību atbalstošu komentāru, un daudzi rakstīja, ka Ņemcova slepkavību ir izdarījuši tie, kas grib ieriebt labajam Putinam un taisnīgajai Krievijai. 

 

Tie, kuŗiem Krievijā vēl ir no Putina atšķirīgi uzskati un kuri nebaidās tos paust skaļi, uzskata, ka slepkavība vai nu ir Putina pasūtināta, vai arī viņa polītikas veicināta, jo ar katru dienu sabiedrībā pieaug naids un neiecietība pret tiem, kas kritizē Putinu un viņa polītiku. Dažas dienas pirms Ņemcova slepkavības Krievijas Valsts domes deputāts Iļja Ponomarjovs paziņoja, ka Krievijā valdošā gaisotne  pēc Krimas aneksijas un militārā iebrukuma Donbasā atgādina masu psīchozi Vācijā 1933. gadā. Pēc viņa teiktā, Krievijas propagandas galvenā ideja, kas tiek translēta Krievijas territorijā, ir tāda, ka “valsts nekaŗo ar Ukrainu un ukraiņu tautu”. Kremlis cenšas pārliecināt Krievijas sabiedrību, ka Amerika cenšas paverdzināt Ukrainu, bet Maskava gan Krimā, gan Donbasā uzstājas vienīgi tāda kā “miera uzturētāja” lomā “brālīgās” Ukrainas pusē, sacīja Ponomarjovs. Savukārt krievu rakstnieks Vladimirs Voinovičs pēc opozicijas līdeŗa slepkavības publiski pauda, ka Krievijas informācijas līdzekļi jau vairāk nekā gadu propagandē tikai naidu: “Tādēļ, ja arī Ņemcova slepkavas nav izpildījuši tiešu Putina pavēli, tad noteikti ir pakalpojuši Kremļa režīmam.” Vēl skarbāks sestdienas rītā bija Krievijas ekonomists, investīciju baņķieris Slava Rabinovičs: “Krievijas informācijas līdzekļi – tā nav žurnālistika, bet neironu ierocis, ko izdomāja un lietoja VDK, un tagad izmanto tās reinkarnācija – FDD (Federālais Drošības dienests – aut.).”

 

Kas notiek Krievijā? Vai Krievijas iedzīvotāji notiekošo pieņem kā vienīgo pareizo izvēli un vai ekonomikas krize nevar mainīt viņu nostāju, radīt protestus? Krievijas Levadas socioloģisko pētījumu centra sociologa Denisa Volkova šī gada 24. februāŗa rakstā par Krievijas iedzīvotāju noskaņojumu un to, vai ir iespējams, ka var sākties plaši protesti, atbild, ka nekas tāds nav gaidāms. Volkovs uzskata, ka atsevišķi neapmierinātības uzplaiksnījumi dažādās vietās un dažādās cilvēku grupās ir vērojami visu laiku, bet, viņaprāt, protestu saplūšana vienā kustībā, ietekmīgā protestu vilnī nav iespējama: „Lielākā pilsoņu daļa uzskata, ka vara līdz pat šim laikam visu ir darījusi pareizi.” Sociologa sacīto apliecina arī 26. februārī publicētais Levadas centra pētījums par to, vai iedzīvotāji atbalsta valsts polītiku un polītiķus. 54 procenti aptaujāto uzskata, ka Krievija „iet pareizajā virzienā”, prezidenta Vladimira Putina rīcību atbalsta 86, bet premjēra Dmitrija Medvedeva – 64 procenti iedzīvotāju. Lūgti nosaukt piecus polītiķus vai sabiedriskos darbiniekus, kuŗiem visvairāk uzticas, iedzīvotāji nosaukuši Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, aizsardzības ministru Sergeju Šoigu, ārlietu ministru Sergeju Lavrovu, premjeru Dmitriju Medvedevu, Krievijas Komūnistiskās partijas vadītāju Genādiju Zjuganovu. 

 

Vēl jāpiebilst, ka saistībā ar opozīcijas līdera slepkavību daudzi žurnālisti un polītologi piemin arī dažus vēstures faktus. 1933. gada 27. februārī Berlīnē izcēlās ugunsgrēks Reichstāga ēkā. Reichstāga ugunsgrēku Hitlers izmantoja, lai panāktu, ka Vācijas prezidents Hindenburgs paraksta speciālu dekrētu, ar kuŗu tika atcelti likumi par partiju brīvību un pilsoņu personas neaizskaramību. Savukārt 1934. gada 1. decembrī Ļeņingradas pilsētas padomes ēkā tika nogalināts viens no ietekmīgākajiem Komūnistiskās partijas vadītājiem Sergejs Kirovs. Staļins Kirova slepkavību izmantoja, lai izvērstu valstī terroru, un dažu nedēļu laikā represēja tūkstošiem cilvēku. Daudzi eksperti pieļauj – iespējams, ka neatkarīgi no tā, ir vai nav Putins tieši saistīts ar slepkavību, to var izmantot, lai ieviestu it kā stingrāku kārtību un kontroli. 

 

Neapšaubāmi propaganda un pārmaiņas Krievijas sabiedrības uztverē notiek ne pirmo gadu, bet opozicionāra slepkavība, manuprāt, ir kļuvusi par tādu kā bīstamu un labi redzamu pagriezienu Krievijas dzīvē. Levadas centra aptauja, no kā visvairāk baidās Krievijas iedzīvotāji, liecina, ka diktātūra viņus baida nesalīdzināmi mazāk nekā nabadzība. Citiem vārdiem sakot, iedzīvotāji labāk gribētu dzīvot diktātūras apstākļos un ir gatavi ziedot savas tiesības un brīvības, ja vien dzīve būtu pietiekami nodrošināta.

 

Izskatās, ka 28. februāŗa rītā esam pamodušies un beidzot skaidri saskatījuši, ka dzīvojam blakus ļoti bīstamam kaimiņam, ar kuŗu sarunāties un vienoties nav iespējams.

 

P.S. Svētdien, 1. martā, Maskavā, Pēterburgā un citviet Krievijā notika sēŗu gājieni, pieminot noslepkavoto opozīcijas līderi Borisu Ņemcovu. Maskavā, kuŗā dzīvo vairāk nekā12 miljoni cilvēku, sēru piemiņas gājienā piedalījās tikai aptuveni 50 tūkstoši cilvēku. Murmanskā piemiņas gājienu aizliedza, Voroņežā gājiena dalībniekus tā pretinieki aplēja ar briljantzaļā šķīdumu, bet Ņižņijnovgorodā, kur Ņemcovs bija apgabala gubernātors deviņdesmitajos gados, uz piemiņas pasākumu bija atnākuši tikai 25 cilvēki. Piemiņas sarīkojumi notika arī Polijā, Ukrainā, Lietuvā, Latvijā, arī Londonā.