“Kreisās” polītikas noriets un saullēkts
Kārlis Streips    30.01.2023

 

 

Sestdien, 28. janvārī, polītiskajai partijai “Saskaņa sociāldemokratiskā partija” bija gadskārtējais kongress. Pirmais kopš agrīnā atjaunotās Latvijas Republikas perioda, kuŗā partija tās dažādajos veidolos nebija pārstāvēta atjaunotās Latvijas Republikas likumdevējā. Kā zināms, pērn oktobrī 14. Saeimas vēlēšanās “Saskaņa” saņēma 4,81% balsu un līdz ar to zaudēja visus mandātus parlamentā. Savā kongresā partija nolēma, ka turpmāk viena priekšsēdētāja vietā būs trīs. Solīja būt aktīva arī ārpus parlamenta, ko kāda aktīviste izteica šādi: “Es teikšu tā – es uzskatu, ka Latvija līdzināsies Eiropas valstīm, ja tik tiešām ik nedēļu mums būs redzami mītiņi, piketi, kaut kas tāds, kas liecina, ka sabiedriskajam viedoklim ir nepārprotama nostāja konkrētā jautājumā.”

 

Te nu jākonstatē, ka, iespējams, tieši “Saskaņas” “nepārprotamā nostāja” bija tas, kas pērn oktobrī nodrošināja elektorālo katastrofu. “Saskaņas sociāldemokratiskās partijas” kongresā delegāti secināja, ka redzamākais iemesls zaudējumam, kā nesen ziņoja sabiedrisko mediju portāls LSM.LV, esot bijis fakts, ka “’Saskaņas’” līdeŗi nekavējoties nosodīja Krievijas iebrukumu Ukrainā un nosauca Krieviju par agresorvalsti. 

 

Ak, tā gan! Latvijā reģistrēta polītiska partija uzskata, ka tās vēlētāju baze sastāv no … nu, kā mums to saprast? No cilvēkiem, kuŗi uzskata, ka tieši nevajadzēja nosodīt Kremļa fašista uzbrukumu Ukrainā un viņa režīmu nosaukt par agresorvalsti? Kā teica “Saskaņas” līdzšinējais līderis: “Par Krieviju vai nu labu, vai neko!”

 

Ir tiesa, ka tajā pašā dienā, kad Kremļa fašists uzsāka savu “speciālo militāro operāciju” kaimiņvalstī, Saeimā bija ārkārtas sēde, kuŗā pieņemts “Paziņojums par Ukrainas suverenitāti un teritoriālo integritāti.” “Saskaņas” pārstāvis Sergejs Dolgopolovs debatēs bilda: “Šodien es ļoti gribētu, lai arī, runājot par mūsu reakciju, par atbalstu cietušajai pusei, un tā ir Ukrainas tauta, mēs arī atcerētos par to, ka Krievijas tauta arī ir cietējas lomā šinī gadījumā, jo tā ir uzskatāma pasaulē par agresora valsts tautu. Tā ir problēma, tā ir traģēdija cilvēkiem, tā ir traģēdija tautām.”

T

e gan jāpiebilst, ka “cietēja krievu tauta vēl joprojām, gandrīz gadu pēc kaŗa sākuma aptaujās sakās atbalstām Kremļa fašistu un viņa genocīdu Ukrainā. Līdz ar to šaubīties par tās morālo statusu šķiet lieki, un pērn 24. februārī par procesa nosodīšanu un par agresora nosaukšanu par agresorvalsti arīdzan nobalsoja visi klātesošie deputāti no “Saskaņas sociāldemokratiskās partijas” –  93 deputāti nobalsoja par, neviens nebalsoja pret. Laikam, ja reiz tagad partija ir nolēmusi, ka tieši tāpēc tā paša gada rudenī tā cieta vēsturisku elektorālo izgāšanos, jāatzīst… varbūt nevajadzēja?!

 

Kremļa fašista barbarisms pelnīja nosodīšanu dienā, kad tas sākās, un tas pelna nosodījumu vēl šobaltdien. “Saskaņa” ar visu savu bravūrīgumu par mītiņiem un piketiem, šķie, tomēr ir noiets etaps Latvijas polītikā. Vārds “Saskaņa” polītisko partiju sakrakstos parādījās jau 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā, kad kandidēja polītiskais spēks “Saskaņa Latvijai”. Visu šo laiku šis polītiskais novirziens turpinājis darboties ar dažādiem nosaukumiem. Bieži vien “Saskaņas centrs” vai “Saskaņa sociāldemokratiskā partija” vēlēšanās ieguva vislabāko rezultātu un lielāko mandātu skaitu, bet allaž un vienmēr bijusi opozīcijā. Nekad neviens cits nav gribējis ar to sēdēt vienās kamanās.

 

Un nu krachs 14. Saeimas vēlēšanās! Manuprāt, otrs iemesls, kāpēc “Saskaņai” tās bija īsta katastrofa, ir saistāms ar partiju, kurai aizvadītās vēlēšanas bija debija polītikā. Runa ir par partiju Stabilitātei! Tā 14. Saeimas vēlēšanās saņēma 6,8 procentus balsu un 11 mandātus likumdevējā. Latgalē rezultāti bija krietni labāki –  Latvijas austrumu apgabalā Stabilitātei! izcīnīja 18,56% balsu. Daugavpilī –  26%, Rēzeknē – 23,4%. Jādomā, tas bija viens iemesls, kāpēc pagājušajā nedēļā visi “Saskaņas sociāldemokratiskās partijas” deputāti Daugavpils pilsētas domē, skaitā septiņi – paziņoja, ka izstājas no “Saskaņas” un veidos citu, reģionālu polītisko spēku. Iespējams, tas tāpēc, ka polītikāņi Daugavpilī ir sapratuši, ka Latgalē vēlētājiem ir lielāka apetīte uz radikālāku pieeju attiecībā uz Kremļa fašistu un Ukrainu un tāpēc varbūt polītisku kapitālu var pelnīt tur.

 

Partija Stabilitātei! savu attieksmi pret situāciju Ukrainā skaidri demonstrēja pērn 8. decembrī, kad Saeimā apsprieda lēmumprojektu “Par Krievijas starptautiskajiem noziegumiem Ukrainā un vainīgo saukšanu pie atbildības.” Stabilitātei! frakcijas vadītājs Aleksejs Rosļikovs lēmuma projektu nosauca par “deklaratīvu paziņojumu, kuŗš patiesībā juridiski nenozīmē neko”, un visi 10 tobrīd klātesošie Stabilitātei! deputāti balsoja pret. 15. decembrī bija pirmā lasījuma balsojums par jaunu Valsts aizsardzības dienesta likumu. Šajā gadījumā 75 deputāti balsoja par, 17 pret. Pēdējo skaitā šajā gadījumā bija ne tikai Stabilitātei! “gudrās galvas,” bet arī deputāti no partijas “Latvija pirmajā vietā, kurŗi acīmredzot arī neuzskata, ka Kremļa barbarisma laikā mūsu valstij būtu jādara viss iespējamais, lai pilnveidotu savu aizsardzību. LPV galvenā figūra, mūsu polītikas kādreizējais “buldozers” likumprojektu nosauca par “brāķi.” Jāsaka, paldies Dievam, ka šādas polītikas piekopēji mūsu parlamentā ir mazākumā.

 

Pagājušajā nedēļā beidzot izkustējās ledus jautājumā par tanku piegādi Ukrainai. Amerikāņi ir teikuši, ka viņējie ir tik sarežģīti, ka apmācība prasīs daudzus mēnešus vai varbūt pat gadu. Vācieši un citi beidzot ir pauduši gatavību savus tankus Ukrainai nogādāt ātrāk un raitāk. Arī sākusies saruna par kaŗa lidmašīnām, ko  Ukrainas prezidents ir lūdzies jau sen un intensīvi. Civilizētajai pasaulei jautājums te ir viens – vai vēlamies panākt Kremļa fašista sakāvi, vai ne? Protams, vēlamies, un  tad atkrīt jebkādi jautājumi par tūļāšanos vai negribīgumu atbalsta piedāvāšanā un piegādāšanā. Ir jādara viss iespējamais!