Kompromiss vai nodevība?
Sallija Benfelde    29.02.2024

 

 

 

Šogad februārī tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS aptauja liecina, ka katrs trešais jeb 34 procenti Latvijas iedzīvotāju drīzāk atbalstītu kaŗadarbības pārtraukšanu, pat ja Ukrainai tās vārdā jāpiekrīt kompromisiem. Pētījums tika veikts pēc Latvijas Televīzijas raidījuma “Kas notiek Latvijā?” pasūtinājuma. Aptaujā tika jautāts, vai ņemot vērā kaŗa gaitu kopš 2014. gada, kad Krievija okupēja Krimu, Doņeckas un Luhanskas apgabalus, iedzīvotāji atbalsta visas okupētās territorijas atbrīvošanu, vai arī ir vajadzīgs kompromiss, okupētās territorijas atstājot Krievijai, lai kaŗu pārtrauktu. Jāpiebilst, ka kopš 2022. gada 24. februāŗa, kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu, ir okupētas vēl citas, ne tikai minētās territorijas.

 

49,4 procenti aptaujāto atbildēja, ka, viņuprāt, vēlamais iznākums  ir visas Ukrainas atbrīvošana no Krievijas armijas, bet 16,3 procenti  aptaujāto bija grūti atbildēt uz šo jautājumu.

 

Tas, ka trešdaļa Latvijas iedzīvotāju atbalsta kompromisu, kas patiesībā nozīmē okupēto territoriju atdošanu, ir pārsteidzoši un pat šokējoši! Latvija šo divu kaŗa gadu laikā ir viena no tām valstīm, kas savu iespēju robežās Ukrainu ir atbalstījusi visvairāk. Valsts un nevalstisko organizāciju – tātad iedzīvotāju – atbalsts divu gadu laikā ir bijis 650 miljoni eiro. Ziedojumi gan naudas, gan dažādu preču veidā, uz Ukrainu tiek sūtītas arī automašīnas, medikamenti, elektrības ģeneratori, droni, pārtikas preces un rotaļlietas bērniem un, protams, valsts atbalsta ar militāro bruņojumu. Ir notikuši labdarības koncerti un atbalsta mītiņi, kuŗu laikā arī tiek vākt ziedojumi, notikušas dažādas izsoles. Pašlaik no 20. februāŗa līdz 4. martam notiek ziedot.lv un sabiedrisko mediju ziedošanas kampaņa, kuŗā jau saziedoti vairāk nekā 167 tūkstoši eiro. Latvija, tāpat kā pārējās Baltijas valstis, iespējams, labāk par daudzām Rietumeiropas valstīm saprot, ka ukraiņi cīnās ne tikai par savu, bet arī par demokratiskās pasaules vērtībām, par Eiropu, par Latviju.  Tādēļ aptaujas rezultāti bija kā auksta ūdens šalts.

 

Kā zināms, Ukrainas un arī Eiropas Savienības un NATO oficiālā nostāja ir, ka Krievijas kaŗaspēkam jāatstāj visa okupētā Ukrainas territorija, arī Krima, tādēļ jācīnās līdz pilnīgai uzvarai. Nereti Eiropā izskan viedokļi, ka galvenais ir pārtraukt kaŗu un ka tādēļ Ukrainai vajadzētu piekāpties un atstāt okupētās zemes iebrucējam. Arī Krievija ne reizi vien ir paudusi, ka ir gatava miera sarunām un ka kaŗu varot pārtraukt vienas dienas laikā. Patiesībā ir skaidrs, ka Krievijai ir vajadzīga atelpa, lai atjaunotu gan cilvēku, gan militārā bruņojuma resursus, lai atkal uzbruktu. Un tad tas varētu būt uzbrukums NATO valstīm – pirmām kārtām, Latvijai, Lietuvai vai Polijai. Šie Putina plāni nav noslēpums, par tiem NATO valstu izlūkdienesti ir ziņojuši ne reizi vien. Ideja, ka atelpas laikā ar Putinu varētu par kaut ko vienoties, ir ne tikai naiva, bet nodevīga. Krievija neievēro un negrasās ievērot neko, pārkāpj jebkādas vienošanās, likumus, konvencijas un līgumus, un dara tikai to, ko grib darīt.

 

Tad kādēļ ir atbalsts nostājai, kas var beigties ar iebrukumu Latvijā?

 

Daļēji atbildi dod balsojuma analīze. Proti, konflikta “iesaldēšanu” un Ukrainas territorijas pārdali lielākoties atbalstu respondenti bez Latvijas pilsonības – šajā grupā tā atbildēja 68 procenti aptaujāto. To respondentu vidū, kuŗi ģimenē sarunājas krieviski, šādas versijas atbalstītāju īpatsvars sasniedz  60 procentus. Arī 49 procenti no aptaujātajiem Latgalē izvēlējās šo atbildi. Pēc vecuma sadalījuma kompromisu vairāk atbalsta cilvēki vecumā no 45 līdz 54 gadiem. Savukārt jaunieši vecumā no 18 līdz 24 gadiem ir par pilnīgu Ukrainas atbrīvošanu – to atbalsta 72 procenti aptaujāto šajā vecuma grupā. Par visas Ukrainas atbrīvošanu iestājas cilvēki ar augstiem ienākumiem (69 procenti) un tie, kuŗu ģimenes valoda ir latviešu (68 procenti), liels procents šo atbildi izvēlējušies aptaujātie Vidzemes reģionā (66 procenti).

 

Vēl viens iemesls ir t.s. nogurums no kaŗa jeb uzticības zaudēšana polītiķiem. Tie, kuŗi vairāk seko kaŗa norisei, zina, ka stāvoklis Ukrainas frontē ir ļoti smags. Lai gan pēdējā pusgada laikā nopietnas izmaiņas frontes līnijā nav notikušas, nav noslēpums, ka Ukrainai izmisīgi trūkst munīcijas un bruņojuma. Ukrainas aizsardzības ministrs Rustems Umerovs 24. februārī paziņoja, ka puse no Rietumu militārās palīdzības Kijivai tiek piegādāta ar novēlošanos. Ukraina, kas cīnās ar munīcijas trūkumu jau mēnešiem ilgi, apgalvo, ka Rietumu palīdzība to sasniedz lēni, un tam ir reālas sekas tās divus gadus ilgajā cīņā pret Krieviju. “Pašlaik apņemšanās nenozīmē piegādi,” Umerovs sacīja forumā, kas veltīts Krievijas iebrukuma otrajai gadadienai. Umerovs arī sacīja, ka palīdzības kavēšana novedīs pie tā, ka Kijiva “zaudēs cilvēkus, zaudēs territorijas”, īpaši ņemot vērā Krievijas gaisa spēku pārsvaru". Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis neslēpj, ka “šobrīd ir visgrūtākais brīdis mūsu vienotībai”. Zelenskis arī atgādināja, ka jautājums par ASV palīdzību Ukrainai 60 miljardu ASV dolaru apmērā jau mēnešiem karājas gaisā ASV iekšpolītisko nesaskaņu dēļ. Šī finansējuma nepiešķiršana varētu būtiski ietekmēt Ukrainas spēju cīnīties pretī Krievijai. “Mēs vienkārši būsim vājāki kaujas laukā, un te es jums nevaru pateikt, kāds būs rezultāts”. Prezidents arī uzsvēra, ka ASV solītie 60 miljardi bija paredzēti konkrētām ieroču paketēm – konkrētu ASV ražotu ieroču iegādei, nevis vienkārši finansiālajai palīdzībai Ukrainai. Arī Eiropas līderi vairākkārt publiski sacījuši, ka uz ASV vairs nevar paļauties, jo republikāņu vairākums atbalsta Donalda Trampa nostāju. Diemžēl pēdējā laikā publiski paustie Trampa uzskati par kaŗu Ukrainā, solījumi visu „sarunāt” ar Putinu un uzreiz pārtraukt kaŗu, nozīmē jau minēto pamieru, par ko sapņo Krievija. 

 

Latvijai un citām Baltijas valstīm agrāk vai mazliet vēlāk tas nozīmētu Krievijas iebrukumu. Ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji bažījas par to, ka ir gaidāms kaŗš arī Baltijā, ja Donalds Tramps kļūs par ASV prezidentu, un diemžēl šīs bažas ir pamatotas, ja ASV un arī Eiropas polītiķi nemainīs savu nostāju un rīcību Ukrainas atbalsta jautājumos.