Ko varam gaidīt augustā?
Kārlis Streips    31.05.2016

 

Reizi četros gados sporta (un ne tikai) pasaules uzmanība tiek pievērsta Olimpiskajām spēlēm (OS), planētas labākie sportisti pulcējas, lai sacenstos dažādās disciplīnās un censtos mājās pārvest medaļas. 2010. gadā pēc Ziemas Olimpiskajām spēlēm man bija izdevība Latvijas radio intervēt brāļus Andri un Juri Šicus, kuŗi bija ieguvuši sudraba medaļas kamaniņu sportā. Brāļi savas medaļas bija paņēmuši līdzi, es tās aplūkoju un teicu:  “Šī ir pirmā reize, kad rokās turu Olimpisko medaļu.” Viņi pasmaidīja un atbildēja: “Mums arī.”

 

Šogad, kā zināms, Olimpiskās spēles paredzētas Brazīlijā. Dienā, kad rakstu šo tekstu, vēstīts, ka spēļu organizētājiem nācies lauzt līgumu ar uzņēmumu, kuŗš Riodežaneiro būvē velodromu riteņbraukšanas sacensībām, jo, izrādās, uzņēmums nav bijis spējīgs nodrošināt tā celtniecību. Vispār šis ir  kārtējais gadījums, kad var likties, ka lēmums ‒ OS rīkot konkrētā vietā, nav bijis pats labākais. Brazīlijā patlaban plosās tā dēvētais Zika vīruss, kādu brīdi bija pat doma, ka spēles nāksies atlikt vai pārcelt citur, bet Pasaules Veselības organizācija paziņoja, ka epidēmija nedraud,  tāpēc tas nebūs iemesls spēļu atcelšanai. Tiesa, Brazīlijā ir arī citas problēmas, polītiska krize. No amata atstādināta valsts prezidente Dilma Rusefa, iecelts pagaidu prezidents. 

 

Protams, šī  nav šī pirmā reize, kad spēles piešķirtas šaubīgos apstākļos. Pēdējās Ziemas Olimpiskās spēles, kā zināms, bija Krievijā, Sočos (no turienes minētie brāļi Šici pārveda bronzas medaļas. Tas bija laikā, kad bija sākusies Krievijas agresija Ukrainā, bija lieli protesti arī pret to, kā Krievija izturas pret tā dēvētajām seksuālajām minoritātēm. Tapa zināms, ka Krievija par spēļu rīkošanu izdevusi milzīgu  naudas summu, bet bija aizdomas, ka ievērojama daļa naudas pazudusi korumpētu cilvēku kabatās. Turklāt vēlāk  kļuva  zināms, ka Krievija krāpusies, lai saviem sportistiem nodrošinātu priekšrocības, kuŗas citiem nebija pieejamas. Atcerēsimies, ka 1980. gadā spēles bija Maskavā, bet pirms tām PSRS iebruka Afgānistānā. Vairākums Rietumu valstu, tajā skaitā arī ASV, OS boikotēja. Pēc četriem gadiem “sociālistiskais bloks” revanšējās, nepiedaloties Olimpiskajās spēlēs Losandželosā.

 

Ar Krieviju ir interesanti arī šogad, domājot par OS Brazīlijā. Pirms kāda laika pasaules dopinga aģentūra aizliedza visai Krievijas vieglatlētikas komandai piedalīties sacensībās, jo nopludināta informācija liecināja, ka dopings komandā bijis teju vai visuresošs, tajā skaitā pat nomainītas urīna pudelītes, lai slēptu pierādījumus, ka sportistu organismā bijušas aizliegtas vielas. Ja šis aizliegums paliks nemainīts, tad spēku samērs Rio spēlēs būs ļoti mainījies salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Londonas Olimpiskajās spēlēs krievu sportisti ieguva 17 vieglatlētikas medaļas ‒ otrā vieta aiz amerikāņiem. 

 

Kāda ir Krievijas attieksme pret šo lietu? Protams, noliegt, noliegt, noliegt. Tajā skaitā spītīgi paziņots, ka spēlēs piedalīsies aizliegtā (un Latvijā ražotā) mildronāta lietošanā pieķertā tenisiste Marija Šarapova (viņai aizliegums spēlēt bijis spēkā kopš šī gada marta). Ja arī galu galā Krievija piedalīsies šīgada Olimpiskajās spēlēs, tas būs zem ļoti smagas aizdomu ēnas.

 

Ko no spēlēm varam gaidīt Latvijas kontekstā? Pagaidām  zināmi 14 sportisti, kuri dosies uz Riodežaneiro, bet OS kvalifikācijas sacensības vēl turpinās vairākos sporta veidos. Sevišķi interesantas būs sacīkstes BMX riteņbraukšanā, jo patlaban visā OS  vēsturē ir tikai viens cilvēks, kuŗš attiecīgajā disciplīnā guvis zelta medaļu Olimpiskajās spēlēs, turklāt divreiz, un tas ir mūsu Māris Štrombergs. 

 

Brazīlijā augustā risināsies ne tikai  Olimpiskās, bet arī Paraolimpiskās spēles, un tur mums vispār medaļu ziņā, iespējams, spīd krietni lielākas izredzes nekā “lielajās” spēlēs. Aigars Apinis 1992. gadā nelaimīgi lēca ūdenī un kļuva par invalidu. Sākot  kopš Olimpiskajām spēlēm Sidnejā 2000. gadā Aigars ir pārbraucis mājās ar medaļām no visām spēlēm, tajā skaitā 2004. un 2008. gadā ar  zelta medaļu diska mešanā un 2012. gadā ar zelta medaļu lodes grūšanā. Abās disciplīnās viņam arī ir sudraba un bronzas medaļas, tātad – pilns komplekts. Arī “lielajās” Olimpiskajās spēlēs nav tik ļoti daudz cilvēku, kuŗiem tas bijis pa spēkam, bet Aigars tā izdarīja no sava ratiņkrēsla. 

 

Ar paraolimpiešiem šogad arī iznāca nesmukums. Pirms pāris mēnešiem Latvijas Olimpiskā komiteja prezentēja tērpus spēlēm Brazīlijā, modeļi demonstrēja i parādes tērpus, i sporta tērpus, plus vēl saulesbrilles, somas un visu pārējo, kas tur būs vajadzīgs. Kur tajā brīdī bija paraolimpieši? Izrādījās, nevienam acīmredzot nebija ienācis prātā viņus uzlūgt uz sarīkojumu! Nevienam Latvijas sporta  vēsturē nav lielāks Olimpisko medaļu skaits kā Aigaram Apinim. Turklāt vēlāk  Olimpiskās komitejas pārstāvji teica, ka vispār nav bijis parakstīts nekāds līgums par paraolimpisko sportistu tērpu gatavošanu! Nācās palīgā steigties bankai Citadele, kuŗa jau vairāku gadu gaŗumā sponsorē programmu “Tu esi. Tu vari,” lai atbalstītu Paraolimpisko komiteju un tās sportistus. Jebkuŗš cilvēks, kas sportā sasniedz līmeni, kas ļauj piedalīties Olimpiskajās spēlēs, ir izdarījis lielu darbu, bet, manuprāt, tas jāpareizina par reizi vai divām, ja runa ir par cilvēku ratiņkrēslā, vai cilvēku, kas ir neredzīgs, vai cilvēku, kuŗam ir cita veida “invaliditāte.” Mūsu paraolimpieši ir pelnījuši tieši tikpat lielu atbalstu no valsts un sportistiem, kā tas ir ar mūsu “parastajiem” olimpiešiem!

 

Olimpiskās spēles reizi četros gados ir viens liels un fantastisks notikums. Amerikā dzīvojošajiem lasītājiem labi – spēles risināsies viņu  laika zonā, mums Latvijā ne tik labi ‒ tas, kas Brazīlijā notiks pēcpusdienā, Latvijā būs skatāms nakts vidū. Bet vienalga, arī es turēšu visus iespējamos īkšķus, lai mūsu olimpiešiem un arī paraolimpiešiem veiktos labi, lai viņi pārved daudz medaļu! Un beigās, protams, lai tie, kuri Olimpiskās spēles demonstrēs Amerikā, brīdī, kad Latvijas sportisti atklāšanas ceremonijas laikā iesoļos stadionā, nerādītu reklāmu!