Sallija Benfelde 23.02.2016
Jautājums par sabiedriskā plašsaziņas līdzekļa nabadzību patiesībā ir jautājums ne tikai par financēm, bet arī par saturu un attieksmi.
Pagājušajā nedēļā Latvijas Televīzijā (LTV) notika Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) izbraukuma sēde ar LTV darbinieku piedalīšanos. Kā zināms, padome ir elektroniskos plašsaziņas līdzekļus uzraugoša institūcija, un sēdei bija vairāki iemesli. Pirmkārt, 8. aprīlī beidzas pašreizējās LTV valdes pilnvaru termiņš, un NEPLP jālemj, kā rīkoties tālāk. Otrkārt, LTV ir sākušās financiālas problēmas daļa raidījumu ir slēgti, jauni projekti vairs netiek attīstīti un programmā ir daudz atkārtojumu. Neapšaubāmi, ka ir jāvērtē, vai problēmas šogad ir samazinātā financējuma dēļ, vai arī LTV ir saimniekojis ar pārāk plašu vērienu. Starp citu, skaidrības īsti nav par finanču samazinājuma apjomu, jo NEPLP un LTV katra nosauc atšķirīgus skaitļus, bet Budžeta likumā ir cita summa.
To, ka ar programmu vairs nav labi, droši vien Latvijā pamanījis katrs LTV skatītājs. Protams, var strīdēties, kuri raidījumi bija jāslēdz, jo skatītāju gaume ir tikpat dažāda kā viņi paši. Tomēr jebkurā gadījumā raidījumu mākslinieciskais un informatīvais līmenis ir jāvērtē, tāpat kā ir jābūt nopietnam LTV saimnieciskās darbības vērtējumam, jo tā ir sabiedriskā televīzija, ko financē nodokļu maksātāji. Manuprāt, pēdējo gadu laikā LTV bija sasparojusies, un katram, kurš vēlējās saprast, kas notiek Latvijā un pasaulē, gribēja rast kādu priekšstatu par kultūras norisēm vai atpūsties, tas tomēr bija iespējams.
Satrauc tas, ka informācija par LTV problēmām ir ar nicīgu un pat tādu kā ļauna prieka pieskaņu un ka atkal sākušās runas par pozitīvismu.
Presē par LTV var lasīt rakstus ar aptuveni tādu nostāju treknie gadi ir beigušies, tagad žurnālisti vairs nevarēs dzīvot tik zaļi. Tā teikt, dzīvojāt pārāk labi, tagad nāksies izbaudīt, ko nozīmē maza alga un centu skaitīšana. Protams, trekno gadu pieminēšana Latvijā vienmēr ir ar negatīvu pieskaņu, jo atgādina pēdējos pirmskrīzes gadus ar toreizējo premjeru Aigaru Kalvīti un viņa nevēlēšanos kaut jel kā rīkoties, lai palēninātu nekustamā īpašuma kredītu burbuļa augšanu. Tādēļ pietiek vien tos pieminēt un negatīva attieksme garantēta. Netiešie pārmetumi, ka žurnālistiem ir labas (normālas) algas, var likties smieklīgi, bet Latvijā tā gluži tas nav. Ne reizi vien esmu brīnījusies par to, ka, pēc daudzu domām, ir profesijas, kuŗās cilvēkiem jādzīvo no rokas mutē un kuŗiem ir nepieklājīgi saņemt kaut ko vairāk par izdzīvošanas naudiņu. Savulaik, kad tika diskutēts par cukura ražošanas slēgšanu Latvijā, tāda nicīga un pārmetumu pilna pieskaņa bija daudziem materiāliem par zemniekiem, kuŗi beidzot varēja labi nopelnīt, audzējot cukurbietes, jo Eiropas Savienība bija noteikusi, kāda ir to iepirkuma zemākā cena. Tagad, šķiet, līdzīgi ir ar sabiedriskās televīzijas darbiniekiem un žurnālistiem. Iespējams, tā ir piecdesmit sociālisma gadu atlieka uzskati, ka godīgam cilvēkam jādzīvo gandrīz vai trūkumā un ka nopelnīt ar savu darbu nevar, jo nauda ir tikai sliktajiem buržujiem un kapitālistiem.
Otrs jautājums, par kuru ik pa laikam ieminas kāds no polītiķiem vai kāda viņu angažēta persona, ir tā sauktais pozitīvisms.
Daudzi polītiķi teica, ka ziņām un raidījumiem esot jābūt pozitīviem, ka nevajagot tik daudz runāt un rādīt sliktās lietas un problēmas, jo tas ietekmējot sabiedrību un tās attieksmi pret valsti un tās vadītājiem. Kvēla pozitīvisma atbalstītāja ir arī Dace Ķezbere no NEPLP iespējams, tieši kvēlās runas par pozitīvismu palīdzēja viņai iekļūt NEPLP, jo Saeimas deputātiem viņas redzējums patika, viņi nobalsoja par Ķezberi, un tagad viņa padomē atbild par sabiedrisko LTV.
Dienu pēc NEPLP izbraukuma sēdes Saeimā notika prezentācija un diskusija Konstruktīvās ziņas sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu atbildība, kuŗā sprieda par sabiedrisko raidorganizāciju lomu demokrātiskā sabiedrībā. Diskusiju atklājot, Saeimas priekšsēde Ināra Mūrniece sacīja, ka žurnālista misija ir virzīt šo pasauli, nevis veidot pasaules spoguļattēlu. Viņa uzsvēra, ka diskusija ir ne tikai saruna par svarīgu žurnālistikas metodi konstruktīvo žurnālistiku, bet arī saruna par informatīvās telpas kvalitāti un drošību. Tātad arī par plašsaziņas līdzekļi īpaši sabiedrisko plašsaziņas līdzekļi atbildību. Saeimas priekšsēde arī atgādināja par to, ka dažādas technoloģijas informācijas apmaiņu ir padarījušas zibenīgu, un līdzās profesionālajai žurnālistikai savu vietu iekarojusi tā sauktā pilsoniskā žurnālistika, kas bieži vien atbalsi rod sociālajos tīklos un interneta portālos. Tāpat I. Mūrniece atgādināja, ka Latvijā pārmērīgu dominanci ieguvuši pārrobežu plašsaziņas līdzekļi no Krievijas, kas diemžēl pārraida melīgu un Latvijai naidīgu informāciju.
Pirmajā brīdī it kā neko daudz Saeimas priekšsēdes sacītajam nevarētu iebilst, tomēr bažas raisa ideja par sabiedrības virzīšanu, jo virziens var būt uz jebkuru debespusi. Tādēļ drīzāk vajadzētu runāt par pēc iespējami objektīvākas un daudzpusīgākas informācijas nodošanu sabiedrībai, savā ziņā varbūt arī par sabiedrības izglītošanu, lai cilvēki paši spriestu un vērtētu. Pretējā gadījumā tas sabiedrisko mediju virziens var izrādīties katras valdošās koalīcijas virziens un nevis valsts un sabiedrības, un demokratijas izpratne. Manuprāt, šī robeža ir ļoti trausla un, runājot par plašsaziņas līdzekļu misiju un atbildību, vārdus jāizvēlas ļoti rūpīgi.
Ar konstruktīvo ziņu konceptu diskusijas dalībniekus iepazīstināja koncepta autors, Dānijas sabiedriskās raidorganizācijas vadītājs Ulriks Hāgerups (Ulrik Haagerup). Viņa izstrādātais koncepts mainījis Dānijas sabiedriskās raidorganizācijas redakcionālo polītiku attiecībā uz ziņu fokusu. Jāpiebilst, ka konstruktīvo ziņu koncepts guvis starptautisku ievērību, nokļūstot daudzu Eiropas valstu plašsaziņas līdzekļu ekspertu un plašsaziņas līdzekļu polītikas veidotāju uzmanības centrā. Pēc Hāgerupa runāja NEPLP priekšsēdes vietniece, jau pieminētā Dace Ķezbere, kuŗa visu centās pavērst pozitīvisma virzienā, apzināti vai neapzināti sajaucot jēdzienus konstruktīvs un pozitīvs. Nav jāieskatās svešvārdu vārdnīcā, lai zinātu, ka šie jēdzieni nav sinonīmi. Turklāt sabiedriskajos plašsaziņas līdzekļos ir daudz stāstu par stipriem, gaišiem un darīt gribošiem cilvēkiem, kuŗi nevis žēlojas, bet izdara.
Protams, kā jau rakstīju, LTV saimnieciskā darbība, tāpat kā raidījumu kvalitāte, ir nopietni jāvērtē. Tomēr nevajadzētu arī aizmirst, ka pēdējā laikā daudzi fakti, kas tikuši atklāti LTV raidījumos, ir radījuši galvassāpes ne vienam vien polītiķim un raisījuši tiesībsargājošo institūciju interesi. Nešaubos ne mirkli, ka polītiķi un viņu idejiskie domubiedri labprāt gribētu ļoti pozitīvi domājošus sabiedriskos plašsaziņas līdzekļus, kas neinteresējas par viņu darbiem un neatrisinātām problēmām, bet apdzied vien Latvijas skaistās āres un jaukos cilvēkus.
Jāpiebilst, ka Māra Kučinska valdības deklarācijas sadaļā Valsts drošība un nacionālā identitāte rakstīts: Latvijas drošībai ir būtiska ilgtspējīgas, uz demokratijas pamatprincipiem un vērtībām balstītas nacionālās informācijas telpas attīstība un Pieņemsim un īstenosim plašsaziņas līdzekļu polītiku. Īstenosim Latvijas informācijas telpu stiprinošus pasākumus. Pareizs teksts, bet, kas un kā tiks darīts, vēl miglā tīts. Jācer, ka, vētījot LTV financiālo stāvokli un saimniecisko darbību, sabiedriskā televīzija netiks padarīta tikai par ziņu lasītāju un mežs aiz kokiem netiks pazaudēts.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (1)