Ķecerīgs jautājums
Sallija Benfelde    12.07.2016

 

Divas savstarpēji nesaistītas ziņas lika uzdot jautājumu, kāda īsti ir krievvalodīgo jaunā paaudze Latvijā? Vai viņu prātos tam, ko mēdzam dēvēt par Staļina laika ideoloģiju, ir vairāk vietas nekā viņu tēviem un mātēm? Pirmajā brīdī tāds jautājums var šķist dīvains, pat ķecerīgs, jo jaunie tomēr lielāko tiesu zina latviešu valodu (atšķirībā no daudziem, kas savu mūžu nodzīvojuši Latvijā), auguši pavisam citos laikos. Turklāt pētījums, par kuŗu rakstīju iepriekšējā komentārā, liecina, ka sevi par piederīgiem Krievijai uzskata tikai 12% iedzīvotāju. Tiesa gan, 21,4% procenti, kā jau rakstīju, uzskata, ka viņu tiesības tiek aizskartas tādā mērā, ka Krievijas iejaukšanās būtu nepieciešama un pamatota.

 

Latvijas sabiedrībā pastāv uzskats, ka Krievijas atbalstītāji un aizstāvji lielāko tiesu ir gados vecākie krievvalodīgie. Tomēr pieminētajā pētījumā, ja atceraties, bija arī minēts, ka Latvijā Krievijas ietekmei visatvērtākie starp citu ir arī 18 – 25 gadus jauni cilvēki. Par to, ka ar jaunajiem viss nav tik vienkārši, kā varētu šķist, liecina kāda pavisam jauna ziņa. Proti, tirgus, sociālo un plašsaziņas līdzekļu pētījumu aģentūras TNS Latvija pētījums liecina, ka Latvijas valsts sabiedriskos medijus neskatās cittautiešu jaunieši. TNS rīkotājdirektors Mārtiņš Traubergs atzina, ka no cittautiešiem valsts sabiedriskos plašsaziņas līdzekļus skatās pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēki, bet līdz 34 gadus vecie cittautieši tos tikpat kā neskatās.

 

Pēdējās dienās ir arī vēl kāda cita ziņa – NATO galotņu apspriedē  (samitā) Varšavā tika nolemts, ka Baltijas valstīs un Polijā tiks izvietotas bataljona līmeņa kaujas grupas. Tas samazina spriedzes saasināšanās iespēju starp aliansi un Krieviju, lēmumu komentēja Ziemeļatlantijas līguma organizācijas izcilības centra stratēģiskās komūnikācijas jautājumos (NATO Stratcom) direktors Jānis Sārts. Protams, Krievija jau ir nosodījusi šo lēmumu. Putins tādu rīcību nosaucis par tiešu drošības apdraudējumu, bet bijušais PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs paziņojis, ka alianse atstāj aiz muguras auksto karu un sāk gatavoties reālam kaŗam jeb vienkāršāk sakot – NATO gatavojoties uzbrukt Krievijai.

 

Par to visu varētu arī paraustīt plecus, un J. Sārts, atbildot uz jautājumu par Krievijas pausto retoriku saistībā ar Varšavā pieņemto lēmumu, skaidro, ka viena puse ir publiskā retorika, bet otra – ekspertu līmeņa diskusijas. Tajās analītiķi savai vadībai skaidrojot, ka četru bataljonu izvietošana Austrumeiropā tai draudus nerada.

 

Kādēļ šīs ziņas par to, ka cittautiešu jaunieši vispār neskatās Latvijas sabiedriskos medijus un pārtiek no Krievijas TV un ka Latvijā būs bataljona līmeņa NATO kaujas grupa, ko Krievija gandrīz vai nosauc par kaŗa pieteikumu, liek bažīties par to, ko domā krievvalodīgie jaunieši un vai viņi patiesībā nav apslēptais drauds Latvijai? 

 

Manuprāt, ieskatu tajā, ko domā jaunatne, kuŗa pārtiek no Krievijas TV, dod Levadas Centra Alekseja Levinsona raksts „Kaŗš nepāriet”, kas publicēts arī centra mājaslapā. Tiesa gan, tas ir par Krievijas jaunatni un tomēr...

 

„Kaŗš – tās ir lielas bēdas, uzvara – liela laime. Bet, ejot laikam, no reālās dzīves tām jākļūst par vēstures notikumiem.(..) Bet, kā rāda pieredze, ar mūsu laiku tagadējā dzīvē notiek kaut kas neparasts. Kāda ir mūsu nākotne, neviens nevienam nejautā, tādēļ arī neviens nevienam neatbild. Zina, ka rīt viss būs tāpat kā tagad un parīt  acīmredzot arī. Un tad, lūk, pagātne sāk augt savā nozīmībā. Aizvien dižāku mēs redzam savu Uzvaru un aizvien skaļāk to svinam, ” raksta Levinsons. Tiek lēsts, ka kaŗā PSRS zaudēja 23 miljonus cilvēku. Lielākā daļa aptaujāto, protams, uzskata, ka „vainīgs ir ienaidnieks”, tikai 21% vaino Staļinu. 51% aptaujāto uzskata, ka uzvara ir tautas nopelns, bet 9% domā, ka tas ir tieši Staļina veikums. Zīmīgi, ka jauni cilvēki daudz retāk nekā gados vecākie runā par tautas nopelnu, biežāk nekā vecie uzskata, ka uzvara ir Staļina sasniegums, bet visbiežāk uzvaras cēloni saskata „tautas un vadoņa kopībā”. Jaunieši tieši tāpat kā gados vecākie lielāko tiesu domā, ka Vācijas uzbrukums bija pavisam negaidīts,  un par to iepriekš nekas nebija zināms un daudz biežāk nekā pārējie noraida versiju, ka pēkšņais uzbrukums ir izdomāts stāsts, kas attaisno Staļina kļūdas un pārrēķināšanos.

 

Ar vārdu sakot, jaunatne pat vairāk tic vadoņa lomai un ir gatava to attaisnot un apbrīnot nekā viņu vecāki un vecvecāki. Tas, ka plašsaziņas līdzekļi  ietekmē sabiedrības uzskatus, nav nekāds jaunums. Sociologi Krievijā ne reizi vien ir secinājuši, ka sabiedrību gandrīz pilnībā vada Kremļa kontrolētie TV kanāli. Tādēļ atzinums, ka Latvijā krievvalodīgā jaunatne skatās tikai Krievijas TV, liek bažīties par to, kādi ir viņu uzskati un vērtības. Krievijas socioloģisko pētījumu dati liecina, ka jauniešos atdzimst sava veida Staļina domāšanas kults. Vai līdzīgi ir arī Latvijā? Varbūt bažas par to ir nevietā? Bēdīgi slavenais 9. maijs Latvijā labi parāda, ka jaunu cilvēku sarīkojumā pie Uzvaras pieminekļa ar katru gadu ir aizvien vairāk. Joprojām skolu jaunieši vasarās brauc uz Krieviju un piedalās militārās nometnēs, kur viņiem tiek stāstīta pavisam cita vēsture. Ja mums NATO ir cerība uz mieru un drošību, vai arī krievvalodīgajiem jauniešiem alianse ir miera, nevis kaŗa nesēja?

 

Ir skaidrs, ka Latvijas iedzīvotājus nevar un nedrīkst automātiski dalīt „savējos” un „ienaidniekos” pēc tā, kādā valodā cilvēki runā. Tomēr uzzināt vairāk par cilvēkiem, kuri ir mums līdzās, manuprāt, vajadzētu gan. Ir vajadzīgs nopietns un plašs socioloģiskais pētījums par krievvalodīgo kopienu, lai saprastu, kā sazināties ar viņiem, kā panākt, lai mūs dzird. Galu galā mūsu pētnieki ir secinājuši, ka mēģinājumi sazināties ar latviešu plašsaziņas līdzekļu palīdzību ir veltīgi, tos vienkārši neklausās un neskatās, tādēļ tas, ko valsts grib pastāstīt, lielu daļu krievvalodīgo vispār nesasniedz. Neapšaubāmi valdībai ir daudz dzēšamu ugunsgrēku, jo reformas veselības aprūpē un izglītībai gatavojas kļūt par mūžīgām, tāpat kā pensijas ļoti daudziem ir bada maize. Protams, ka šo jautājumu atrisināšana arī tos krievvalodīgos, kas jūtas kā Krievijas daļa, padarītu mierīgākus un uzticamākus Latvijai. Un vairākkārt pieminētais pētījums par drošību it kā mierina, ka tik liels tas atbalsts Krievijai pie mums nemaz nav, tādēļ jautājums par to, ko patiesībā domā krievvalodīgie jaunieši, varbūt tiešām liekas ķecerīgs. Tomēr ir jautājumi, uz kuŗiem saņemt atbildes, manuprāt, vajag.