Kauliņi ir mesti
Juris Lorencs    05.09.2023

 

 

 

Pirmdien, 4. septembrī, Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča aicinātā Ministru prezidenta amata kandidāte, Jaunās Vienotības polītiķe Evika Siliņa ar topošās koalīcijas partijām sāka darbu pie valdības deklarācijas teksta. Saprotams, paralēli notiek arī sarunas par ministru amatiem. Cerēsim, ka Saeimas balsojums par jauno valdību notiks pēc iespējas ātrāk. Ka beigsies nu jau vairāk kā trīs mēnešus (precīzāk - kopš 31. maija, kad Saeimā notika balsojums par Valsts prezidenta amata kandidātiem) ieilgušie pašreizējās koalīcijas partneŗu strīdi, kas turpina paralizēt valdības darbu. Personīgi es nevēlos nekādus satricinājumus. Vienlaikus mana intuīcija teic, ka šoreiz vidusceļa nebūs - vai nu E. Siliņas vadītā valdība būs veiksmīga, pat izcila, vai arī sekos pilnīga izgāšanās. Runājot azartspēļu valodā- kauliņi ir mesti, un likmes ir milzīgas. Jauno valdību pašlaik cenšas veidot trīs polīttiskie spēki- Jaunā Vienotība, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un Progresīvie. Medijos un sociālajos tīklos izskan viedokļi, ka šī, iespējams, varētu būt pati kreisākā, vienlaikus arī iekšēji pretrunīgākā valdība kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Turklāt jaunajai koalīcijai vismaz pagaidām Saeimā ir tikai 52 balsis. Baumo, ka to varētu atbalstīt arī Saeimā ievēlētais partijas “Gods kalpot Rīgai” polīttiķis Oļegs Burovs.

 

Līdz pat 1. septembŗa vakaram vēl pastāvēja cerības, ka koalīcijai pievienosies Apvienotais saraksts ar 15 balsīm. Tomēr tas nenotika. Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns paziņoja, ka Apvienotais saraksts neatbalstīs nestabilu, valsts drošību un starptautisko reputāciju vājinošu valdību ar izšķirošu Lemberga ietekmi”.  Žurnāla “Ir” galvenā redaktore Nellija Ločmele 30. augustā sociālajos tīklos dalījās ar šādu ierakstu: “Kā valdība var būt brīva no Lemberga ietekmes, ja koalīcijā ielaiž Lemberga partiju ar diviem deputātiem un valdes locekļiem? Nekā. Tas ir absurds. Ja kādam tas nav skaidrs un vajag uzskatāmu illustrāciju, iekuliet omletē vanckaru un pagaršojiet.” Savukārt polīttologs Filips Rajevskis intervijā ziņu aģentūrai LETA apgalvoja, ka “iespējamo trīs partiju koalīciju vadītu nevis Jaunā vienotība, bet gan ZZS”. Viņš arī piemin “zelta kārti”, divas deputātu balsis, kas ZZS frakcijas iekšienē pieder bijušā Ventspils mēra Aivara Lemberga vadītajai partijai “Latvijai un Ventspilij”.

 

Tomēr ne jau ZZS un A. Lemberga dēļ Apvienotais saraksts un Nacionālā apvienība nevēlas iet E. Siliņas veidotajā valdībā. Lielākā problēma slēpjas partijā Progresīvie. Nacionālās apvienības priekšsēdētājs Raivis Dzintars intervijā portālam “Delfi” jau jūnija sākumā izteicās, ka “Nacionālā apvienība partiju Progresīvie redz kā ideoloģiski ļoti tālu stāvošu organizāciju. Tā ir fundamentāla sadursme starp nacionālas un multikulturālas valsts idejām. Ar savu līdzdalību atbalstīt valdību, kuŗā ir Progresīvie, apstākļos, kad ir iespējama alternatīva ar ideoloģiski līdzīgākām partijām, manā izpratnē būtu manu vēlētāju interešu nodevība. Skaidrs ir tas, ka šoreiz Vienotībai neizdosies izvairīties no atbildības”. Ko R. Dzintars ar to domāja? Nav izslēgts, ka Jaunajai Vienotībai nākotnē var nākties samaksāt ar aiziešanu no Latvijas polīttiskās skatuves. Patiesībā šāda attīstība pat ļoti iederētos Latvijas polīttikas dramaturģijā. Pēc neatkarības atgūšanas iezīmējas sekojoša likumsakarība. Tiek dibināts rietumnieciski orientēts, labēji centrisks polīttisks spēks, gatavs iedzīvināt drosmīgas reformas. Sākumā viss veicas labi. Tomēr komanda ar laiku nogurst. Ne visu iecerēto izdodas paveikt, medijos izskan aizvien skaļāka kritika, daudzi vēlētāji jūtās vīlušies. Saliedētajā komandā parādās iekšējā konkurence un pretrunas. Sākās šķelšanās, pazīstami partijas biedri pārmetas pie polīttiskajiem konkurentiem. Aizvien pieticīgāki kļūst vēlēšanu rezultāti- līdz partija pavisam noiet no polīttiskās skatuves. Vērojama sekojoša notikumu ķēdīte: partijas dibināšana- panākumi vēlēšanās- varas triumfs - populāritātes kritums- zaudējumi vēlēšanās- nīkšana- pašlikvidācija. Spilgtākie piemēri- “Latvijas ceļa” (1993- 2007) un Tautas partijas (1998- 2011) liktenis. Abas savulaik tik varenās “varas partijas” pastāvēja vien trīspadsmit, labi ja četrpadsmit gadus. Un kuŗš gan šodien atceras kādreiz tik ietekmīgo partiju “Saimnieks”? Labākajā gadījumā vēsturnieki!

 

Patiesībā partija Jaunā Vienotība nav jauna partija. Tās aizsākumi meklējami 2002. gada februārī, kad pēc Einara Repšes iniciatīvas tika dibināta polīttiska partija ar nosaukumu “Jaunais laiks”. Kā vienu no saviem uzdevumiem šis polīttiskais spēks izvirzīja tiesiskumu, cīņu ar korupciju un atbrīvošanos no tā dēvētās “oligarchu ietekmes”. 2011. gada novembrī “Jaunais laiks” apvienojās ar “Pilsonisko savienību”  un “Sabiedrību citai polīttikai”, jaunais polīttiskais spēks pieņēma vārdu “Vienotība”. 2018. gadā sekoja vēl viena nosaukuma maiņa, un “Vienotība” pārtapa jau par Jauno Vienotību. Patlaban šī partija atrodas savas karjeras augstākajā punktā. No Jaunās Vienotības nāk Valsts prezidents un Rīgas domes priekšsēdētājs. Arī jaunā Ministru prezidente, ar lielu ticamību - arī nākamie ārlietu un finanšu ministri. Baumo, ka ārlietu ministra amatu sev esot nolūkojis neviens cits kā Krišjānis Kariņš. Var gadīties, ka teju visi augstākie amati valstī atradīsies vienas partijas rokās. Bet līdz tam vēl jānodzīvo. Gadījumā, ja E. Siliņas valdība netiek apstiprināta Saeimā vai arī tā krīt tuvāko mēnešu laikā, pastāv vēl viena iespēja, kas ļautu iziet no patreizējā strupceļa. Proti- Saeimas ārkārtas vēlēšanas. No tām nevajadzētu baidīties, jo ārkārtas vēlēšanas patiesībā ir daļa no demokratiskā procesa. Precedents Latvijā jau ir- 2011. gada 28. maijā prezidents Valdis Zatlers parakstīja Rīkojumu Nr. 2, kurā ierosināja atlaist 10. Saeimu. Iemesls- tā dēvēto oligarchu pieaugošā ietekme uz lēmumu pieņemšanu Saeimā. Sekoja tautas nobalsošana, kuŗā piedalījās 690 000 vēlētāju. Pārliecinošs vairākums jeb 94 % atbalstīja Saeimas atlaišanu. Runā, ka pie V. Zatlera Rīkojuma nr. 2 savu roku esot pielicis arī toreizējais prezidenta kancelejas vadītājs E. Rinkēvičs.