Kas gan prātā Deividam?
Kārlis Streips    01.03.2016

 

Ne visiem Eiropas Savienības iedzīvotājiem tā ir tīkama. Brīdī, kad Latvijā notika referendums par iestāšanos ES, mazliet vairāk par 32 procentiem Latvijas pilsoņu balsoja pret, lielākoties muļķīgu iemeslu un mītu dēļ. Arī šodien mūsu valstī netrūkst to, kuŗi labprātāk no ES atteiktos, tā ignorējot faktu, ka tieši Latvijas esamība ES nodrošina nozīmīgu finanču līdzekļu ieplūdi mūsu valstī (tiesa gan, ar stingriem noteikumiem), tā palīdz nodrošināt eksportu (ja arī Latvijas tirdzniecības bilance ar ES ir negatīva), kā arī neskaitāmiem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju Eiropas Savienība ir devusi iespēju izglītoties, dzīvot un arī strādāt ārpus savas valsts robežām.

 

Šobrīd eiroskepticisms augstāko vilni sit Lielbritanijā, kur premjerministrs Deivids Kamerons pirms iepriekšējām parlamenta vēlēšanām solīja, ka viņa Konservatīvās partijas uzvaras gadījumā tiks sarīkots referendums par to, vai palikt Eiropas Savienībā, vai arī no tās izstāties. Nu zināms, ka referendums būs 23. jūnijā, tātad – tieši pagāniskajos Saulgriežos. Nesen D. Kamerons Eiropas Savienības Padomes sēdē savai valstij izkaulēja dažādas privilēģijas, tostarp skaitā solījumu, ka Londonai tiks atļauts atteikties no ES centrālās domas par arvien ciešāku integrāciju, kā arī dos tiesības smazināt pabalstus, ko Lielbritanija maksā imigrantiem un viņu ģimenēm. Vēl D. Kamerons izkaulēja solījumu, ka ES ieviesīs noteikumus, kas ļaus dalībvalstīm, kuŗās kopā dzīvo vairāk nekā 55 procenti ES iedzīvotāju, bloķēt jebkuŗu centrālās organizācijas lēmumu. Skaidrs, ka premjerministrs cer, ka tādējādi viņam būs iespējams savas valsts pilsoņus pārliecināt par nepieciešamību palikt Eiropas Savienībā.

 

Pirmkārt, jāatzīmē, ka tas, ko Deivids Kamerons sarunāja ar pārējiem dalībvalstu vadītājiem, nav akmenī cirsts. Atsevišķos gadījumos pārmaiņas būs jāapstiprina Eiropas Parlamentā, kur apstiprinājums nebūt nav garantēts. Ir arī tādi jautājumi, kuŗu kontekstā būtu jāgroza ES pamata līgumi, piemēram, Lisabonas līgums. Pietiekami daudz cilvēku uzskata, ka tas būtu gana bīstami, jo tas ļautu rosināt visdažādākās prasības attiecībā uz līguma saturu. 

 

Otrkārt, Lielbritanija vienmēr ir bijusi samērā neērts partneris Eiropas Savienības ietvaros. Apvienotā Karaliste toreizējā Eiropas ekonomiskajā kopienā centās iestāties 1961. gadā, bet kandidātūru noraidīja Francijas prezidents Šarls de Golls, kuŗš uzskatīja, ka Londona pārāk cieši veido saites ar Amerikas Savienotajām Valstīm un pietiekami neaizstāv Eiropas intereses. Tikai pēc tam, kad de Golls pameta amatu, Lielbritanija kļuva par ES dalībvalsti, un tas notika 1973. gadā, kad – līdzīgi kā Latvijā – atbalstu lēmumam referendumā apliecināja vien aptuveni divas trešdaļas valsts pilsoņu.

 

1984. gadā Lielbritanijas “dzelzs lēdija” premjerministre Margarēta Tečere sadusmojās par to, ka ES lauksaimniecības subsīdiju apjoms viņas valstij bija daudz mazāks nekā, piemēram, Francijai, un viņa pieprasīja atmaksāt ievērojamu daļu Lielbritanijas iemaksu. Četrus gadus vēlāk M. Tečere kādā runā noraidīja “Eiropas supervalsti, kuŗa nodrošina jaunu dominanci no Briseles.” Tomēr viņai neizdevās apturēt Eiropas Savienības ciešāku savienību. Jau pēc Tečeres aiziešanas no amata arī Lielbritanija apstiprināja Māstrihtas līgumu, kas paredzēja ļoti nozīmīgu dalībvalstu tiesību atdošanu Briselei. Apvienotā Karaliste saņēma atļauju atteikties no eiro, kā arī no Eiropas kopējās sociālās chartas. 1997. gadā premjerministrs Tonijs Blērs ieviesa sociālo chartu, Deivids Kamerons no tās atkal atteicās.

 

Te nu mēs esam! Nav šaubu, ka svarīgs iemesls, kāpēc Lielbritanijas premjerministrs piekrita minētajam referendumam, ir viņa bailes no Apvienotās Karalistes neatkarības partijas (UKIP), kas ir krasi eiroskeptiska. Patlaban UKIP Lielbritanijas parlamentā ir tikai viens deputāts, bet tas ir, pateicoties minētās valsts vēlēšanu sistēmas specifikai, jo patiesībā pēdējās vēlēšanās partija ieguva 12 procentus balsu. Citādi ir Eiropas Parlamentā, kur UKIP ar 22 deputātiem ir lielākā delegācija no Lielbritanijas. Ja UKIP kļūs stiprāka, nepārprotami tā atņems balsis pirmām kārtām Konservatīvajai partijai, jo tieši tur ir rodami tie, kuŗi atbalsta domu par Eiropas Savienības pamešanu.

 

Tā vai citādi, referendums jūnijā notiks. Aptaujas rāda, ka ne īpaši liels skaits Lielbritanijas pavalstnieku atbalsta palikšanu Eiropas Savienībā. Man tas šķiet dīvaini, jo ir pilnīgi skaidrs, ka aiziešana no ES būtu traģēdija gan pašai Lielbritanijai, gan arī Eiropai.

 

Pirms pāris dienām G20 organizācija, kuŗā ir pārstāvētas pasaules ekonomiski attīstītākās valstis, savā samita komunikē paziņoja, ka Lielbritanijas aiziešana no ES būtu “šoks” pasaules tautsaimniecībai. Cita starpā minēto komunikē parakstīja arī Lielbritanijas kanclers (finanču ministrs) Džordžs Osborns. Žurnāls The Economist pauda viedokli, ka aiziešana “labākajā gadījumā būtu jukas (messy), bet sliktākajā gadījumā –katastrofa.” Vēl žurnāls apgalvoja, ka aizejot no ES, Lielbritanija panāktu vēl arī to, ka pēc tam investīcijas valstī saruktu pamatīgi, jo starptautiskajai sabiedrībai nebūtu drošas pārliecības, kas karaļvalstī notiks turpmāk. Jau tagad vairāki ievērojami ārvalstu uzņēmumi, kas patlaban darbojas Londonas Sitijā (finanču centrā), ir apgalvojuši – ja Lielbritanija pametīs ES, tad tie pametīs Lielbritaniju. Vēl D. Kameronam noteikti ir jāraizējas par paziņojumu, kas var nākt no Skotijas, - proti, gadījumā, ja referendumā pārsvaru gūs “nē”, tad Skotija nekavējoties rīkos vēl vienu referendumu – par savu neatkarību, lai tā turklāt varētu palikt Eiropas Savienībā. Tas visticamāk nenotiktu automātiski, bet te jāatceras, ka 2014. gada referendumā par palikšanu Lielbritanijas sastāvā nobalsoja vien 55 procenti Skotijas iedzīvotāju. Jaunā referendumā visticamāk pārsvaru gūtu neatkarības piekritēji.

 

Vēl jāņem vērā tas, ka Eiropas līgumos ir noteikts – ja kāda valsts nolemj to pamest, tad nākamo divu gadu laikā notiek sarunas par noteikumiem, uz kuŗu pamata attiecības starp centru un attiecīgo valsti tiks veidotas turpmāk. Vēl vairāk – līgumā ir paredzēts, ka sarunās pati bijusī dalībvalsts nepiedalās! Vai tas ir tas, ko Londona grib? Jo viens ir pavisam skaidrs, proti, ikviena valsts, kuŗa vēlas ar Eiropas Savienību veidot attiecības, ir spiesta pieņemt ļoti lielu daļu Eiropas Savienības noteikumu. Pirms gadiem desmit biju Norvēģijā, kur runāju gan ar ES piekritējiem, gan arī ar noliedzējiem, un abos gadījumos galvenais, ko man cilvēki stāstīja, bija tas, ka ievērojami vairāk nekā puse Norvēģijas likumu tiek rakstīti nevis Oslo, bet gan Briselē, turklāt bez pašu norvēģu līdzdalības. Lieki teikt, vienmēr ir labāk būt pie galda nevis aizdurvē, kad tiek spriests par tavas valsts likteni. Latvieši, kas ir piedzīvojuši bēdīgi slaveno Molotova-Ribentropa līgumu ar visām no tā izrietošajām sekām, to zina gaužām labi.

 

Kas attiecas uz Latviju, Lielbritanija mums ir ne tikai drošs sabiedrotais NATO ietvaros, bet arī „glābiņš” – ne jau tāpat vien simtiem tūkstoši mūsu valsts iedzīvotāju tur patlaban dzīvo un strādā. Viņi tur ir tāpēc, ka Lielbritanijā var nopelnīt iztiku cilvēka cienīgai dzīvei. Daudzām ģimenēm nu ir iemesls raizēties par Deivida Kamerona izkaulēto solījumu par bērnu pabalstu nemaksāšanu Lielbritanijas iedzīvotājiem, kuŗu bērni dzīvo citur. Protams, nav teiks, ja briti nobalsos par izstāšanos no ES, tas automātiski nozīmēs visu migrantu izraidīšanu, bet, pirmkārt, ir skaidrs, ka pabalsti samazināsies un, otrkārt, ir iemesls domāt, ka tādā gadījumā krietni pieaugs to Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri Lielbritanijā centīsies iegūt pilsonību un kļūt par pilntiesīgiem šīs valsts iedzīvotājiem. Tas, protams, būtu saprotami, bet ļoti skumji.

 

Man personīgi nav iebildumu pret domu, ka ar laiku Eiropas Savienība varētu kļūt par “Eiropas Savienotajām Valstīm.” Savienība savos pamatos ir ekonomisks projekts, gados vecāki lasītāji atcerēsies, ka tās priekštece bija Eiropas Ogļu un tērauda organizācija, kuŗas mērķis bija vienot Eiropas valstis pēc Otrā pasaules kaŗa. Taču Eiropas Savienībai arī ir ļoti svarīga nozīmē, piemēram, korupcijas novēršanā, kas mūsu valstī joprojām ir liela problēma. ES ir uzstājīga attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu -, arī tā ir joma, kurā Latvijā viss nav lieliskā kārtībā. Lielbritanijas aiziešana katrā ziņā būtu dzinējspēks citiem eiroskeptiķiem mūsu valstī un citur, un manā uztverē Eiropas Savienības iziršana būtu pagalam liela traģēdija. Es personīgi turēšu īkšķus par to, lai Saulgriežos Lielbritanijas iedzīvotāji būtu prātīgi un nobalsotu par palikšanu Eiropas Savienībā.