EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Kāda varoņpilsēta Krievijā
111131

FRANKS GORDONS    17.03.2020

 

 

VĒROJUMI UN PĀRDOMAS

 

Jekaterinburga (no 1924. līdz 1991. gadam – Sverdlovska) ir Krievijas ceturtā lielākā pilsēta – aiz Maskavas, Pēterburgas un Novosibirskas. Tajā mīt pusotra miljona iedzīvotāju, kopā ar piepilsētām – 2,2 miljoni. Faktiski tā ir Urālu mētropole, un prof. Konstantins Kiseļevs, kuŗš pilsētas domē pārstāv liberālo partiju "Jabloko", vada aktīvistu grupu, kas vēlas izveidot patstāvīgu "Urālu republiku" zem baltzaķa karoga. Viņš, kā redzēsim, nav vienīgais drosminieks šajā pilsētā.

 

Jekaterinburga-Sverdlovska ir cieši saistīta ar Krievijas pirmā prezidenta Borisa Jeļcina dzīvi un darbību: te viņš dzima, uzauga un sāka savu karjēru kā PSKP Sverdlovskas apgabala komitejas pirmais sekretārs. 2015. gadā šajā pilsētā tika atklāts "Jeļcina centrs" – ēku komplekss ar mūzeju, bibliotēku, konferenču un izstāžu telpām. Paradokss: šis centrs tika iekārtots sakarā ar likumu, kas paredz šādus centrus katram prezidentam, kad viņš nav vairs šajā amatā. Vladimirs Putins šai ziņā sekoja ASV piemēram, kur darbojas Kenedija centrs, Reigana centrs un citi. Putins gribēja tādā pašā veidā "atstāt sevi mūžībai".

 

Un "Jeļcina centrs" kļuva par pulcēšanās vietu visiem, kuŗi vēlas, lai Krievija  kļūtu par tiesisku valsti, kuŗi ir nemierā ar autoritāro Putina režīmu. Vēstures ironija...

 

Svarīgs posms Jekaterinburgas vēsturē ir 2015.-2018. gadi, kad pilsētas "galva" (mērs) un pilsētas domes priekšsēdis bija Jevgeņijs Roizmans, kuŗš sekmīgi realizēja plānu "Pilsēta bez narkotikām". Pats būdams rakstnieks un mākslinieks, Roizmans rūpējās par mūzejiem, galerijām, laikmetīgās mūzikas koncertiem, un viņa ierosmē Jekaterinburga kā kultūras centrs daudzējādā ziņā pārspēja pat Maskavu.

 

Viņa darbības iespaidā auga pilsoņu, īpaši jaunatnes, sabiedriskā aktīvitāte, un 2019. gada maijā vētraini iedzīvotāju protesti panāca, ka tika izjaukts nodoms pilsētas centrā, kur atrodas iemīļots parks, uzbūvēt varenu Svētās Jekaterinas katedrāli, izpostot “zaļo zonu” industriālizētajā lielpilsētā. Nācās vien pārnest katedrāles būvi uz citu vietu.

 

Jau pieminētais prof. Kiseļevs bija pat uzdrošinājies piedāvāt saviem studentiem diskusiju par temu "Eiromaidans Urālos – mīts vai reālitāte?".

 

Bet šā gada 5. martā – Staļina nāves 67. gadskārtā – jekaterinburgieši pārsteidza visus, sarīkojot varenu "svētku salūtu" – uguņošanu, ar prieku un gavilēm svinot to dienu, kad "tēvs un skolotājs, vadonis un ģenerālissimuss" „nolika karot” . Raidstacijas Eho Moskvi galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs priecīgi konstatēja: Jekaterinburga ir pirmā Krievijas pilsēta, kas uzdrošinājusies svinēt Staļina nāvi.

 

Un ko šai sakarā teica pats Sverdlovskas apgabala gubernātors Jevgeņijs Kuibiševs, kuŗš ietilpst valdošās (!) partijas "Vienotā Krievija" augstākajā padomē? Te bija vārdi: "Atcerieties, ka pilsētnieki pie ieejas Jekaterinburgā uzslēja plāksni ar uzrakstu "Drošsirdīgo pilsēta"? Un viņi nepievīla. Es cienu un atbalstu tos, kas nebaidās atklāti paust savu viedokli."

 

Drīz pēc "svētās uzvaras Lielajā Tēvijas kaŗā" vairākas pilsētas ieguva "varoņpilsētas" nosaukumu.

 

Šķiet, ka citā griezumā, citos apstākļos Jekaterinburga pelnījusi "varoņpilsētas" nosaukumu. Pirmā tāda mūsdienu Krievijā.

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA