Kāda mīta sairums
Juris Lorencs    08.03.2022

 

 

Ukraina turpina varonīgi cīnīties. Krievijas karaspēks mainījis taktiku, no tiešiem uzbrukumiem tas pārgājis uz pilsētu apšaudi un bombardēšanu. Visa pasaule redz šaušalīgas ainas - sagrautas dzīvojamās mājas, skolas, slimnīcas, bērnudārzus un baznīcas. Sievietes spiestas dzemdēt bumbu patvertnēs. Bēgļu skaits tuvojas diviem miljoniem cilvēku. Parallēli “karstām ziņām” no frontes norisinās patiesi gigantiski vēsturiski procesi. Viens no tiem - tā saucamās “krievu pasaules” mīta sabrukums. Pēdējos gadus Putins un viņa propagandisti nenogurstoši atkārtoja saukli, ka pastāvot īpaša “krievu pasaule”, kuŗu saistot mistiskas “garīgās saites”, pirmām kārtām krievu valoda un Krievu pareizticīgā baznīca. Ka Ukraina, sevišķi tās austrumu un dienvidu reģioni, esot dabiska “krievu pasaules” daļa, kuŗai jāatgriežas “mātes Krievijas” klēpī. Tagad izrādās, ka tas bijis vien vēlmju domāšanā balstīts mīts. 

 

Vispirms par valodu. Es pats esmu pabijis vairākās pilsētās, kur patlaban notiek kaŗadarbība - Mariupolē, Hersonā, Nikolajevā. Atklāti sakot, ukraiņu valodu te dzird reti. Šeit dzīvo, ja tā var teikt, “krievvalodīgie” ukraiņi. Daudzi no viņiem ikdienā runā tā saucamajā “suržikā”. Tā ir tautas sarunu valoda, īpatnējs ukraiņu un krievu valodu kokteilis, kaut kas līdzīgs “pidžinam” (pidgin language). Acīmredzot “krievu pasaules” ideologi bija gaidījuši, ka šajos Ukrainas reģionos “atbrīvotājus” sagaidīs ar ziediem, pīrāgiem un šņabja glāzi. Reālitāte izrādījās pilnīgi cita. Divu miljonu apdzīvotā, krievu valodā runājošā Charkova ir gandrīz pilnībā sabombardēta, bet joprojām nav ieņemta. Vietējie zemessargi okupantus nolād sulīgā krievu valodā.

 

Viena no “krievu pasaules” sastāvdaļām visos laikos bijusi Krievu pareizticīgā baznīca, kas joprojām darbojas arī Ukrainā. Izskatās, ka šajā baznīcā sākusies šķelšanās. Priesteri viens pēc otra paziņo, ka dievkalpojumos turpmāk vairs nepieminēs sava augstākā virsgana, Krievu pareizticīgās baznīcas patriarcha Kirila vārdu. Pirmajā kaŗa dienā, 24. februārī, tās vadītājs Ukrainas metropolīts Onufrijs nosodīja Krieviju: “Krievija ir sākusi militāras operācijas pret Ukrainu. Šajā liktenīgajā brīdī es aicinu nekrist panikā, būt drosmīgiem un izrādīt mīlestību pret savu dzimteni un vienam pret otru. Aicinu pastiprināt grēku nožēlas lūgšanu par Ukrainu. Mūsu armijai un mūsu tautai lūdzu aizmirst savstarpējos strīdus un pārpratumus, saliedēties ar mīlestību pret Dievu un mūsu Tēvzemi. Šajā traģiskajā laikā mēs paužam savu īpašo mīlestību un atbalstu mūsu kaŗavīriem, kuŗi stāv sardzē un sargā un aizstāv mūsu zemi un mūsu tautu. Lai Dievs viņus svētī un lolo!” Metropolīta Onufrija paziņojums būtībā ir polītisks dokuments, vērsts pret patriarchu Kirilu. Cirkulē baumas, ka baznīca varētu pasludināt autokefāliju un atdalīties no Maskavas.

 

Bet, lūk, kāds ieraksts parādījās Latvijas Pareizticīgās baznīcas (kas arī pakļauta patriarcham Kirilam) interneta mājaslapā 24. februārī : “Ar Latvijas Metropolīta Aleksandra svētību Dievišķajā liturģijā pienākas nolasīt īpašu lūgšanu par mieru Ukrainā visos Latvijas Pareizticīgās baznīcas dievnamos: “Lūgsim ar žēlsirdīgu skatienu uzlūkot Ukrainas ļaudis un darīt tos neuzvaramus nemieru cēlājiem””. Pēc divām dienām šis teksts pazuda un tā vietā parādījās izplūdis aicinājumus “lūgties par ienaida un naida pārtraukšanu, par kaŗa un asinsizliešanas nepieļaušanu”. Acīmredzot no Maskavas tika saņemti “vadošie norādījumi”, kā “pareizi” vajag atspoguļot “Ukrainas notikumus”. Ne velti šajās dienās cilvēki pamatoti jautā - cik lojāla Latvijas valstij ir vietējā krievu kopiena? Kā liecina februāŗa beigās veiktās socioloģiskās aptaujas dati, tad 93 % latviešu neatbalsta Putina iesākto karu Ukrainā, un tikai 3 % to atbalsta. Cita aina ir krievvalodīgo vidū - Putinu nosoda 52 %, atbalsta- 17 %.

 

Latvijā dzīvo arī ap 50 000 Krievijas pilsoņu. Publika visai raiba- sākot no bijušajām Padomju Savienības militārpersonām un beidzot ar Latvijā polītisko patvērumu guvušiem Krievijas disidentiem. 2018. gadā notikušajās Krievijas prezidenta vēlēšanās piedalījās ap 20 800 Krievijas pilsoņi, kuŗi dzīvo Latvijā. 95 % no viņiem atdeva savu balsi par Putinu. Komentāri lieki! Tagad šie cilvēki kļuvuši par savas pārliecības ķīlniekiem. Lielākā daļa no viņiem ir cilvēki jau gados, kuŗi saņem vecuma pensijas no Krievijas. Tās tiek noteiktas Krievijas rubļos, konvertētas valūtā un tad pārsūtītas uz Latviju. Pirms desmit gadiem par vienu ASV dolaru deva 30 Krievijas rubļus, pirms pieciem gadiem- 60, pirms gada- 75. Šodien viena ASV dolara vērtība ir 124 Krievijas rubļi. Gada laikā Krievijas rubļa vērtība samazinājusies gandrīz divas reizes un turpina krist. Tikmēr degvielas, apkures un pārtikas cenas turpina augt. Putina avantūras Latvijā dzīvojošos Krievijas pensionārus padarījušas par nabagiem. Jautājums tikai- vai viņi to sapratīs? Daži varbūt. Bet citi līdz pat savai nāves stundai turpinās pielūgt Staļinu un Putinu. Nolādēs valsti, kuŗā viņi dzīvo, un gaidīs krievu tankus. 

 

Jau tagad redzams, ka Putina agresija pret Ukrainu radīs naidu, pat riebumu pret Krieviju. Un beigu beigās saārdīs arī pašu “krievu pasauli”. Saprotams, pati Krievija paliks. Bet tā jau būs cita valsts un cita sabiedrība. Izolēta, atstumta, ievainota, bet joprojām agresīva. Un Latvijai nāksies sadzīvot ar šādu kaimiņu. Diemžēl kaimiņus neizvēlas.