Kā nosargāt Latvijas drošību?
VAIRA PAEGLE    01.04.2014

Laikā, kad draudīgi kaŗa mākoņi ir savilkušies pie Eiropas apvāršņa, Valsts prezidenta Bērziņa pārliecība, ka Latvijas drošība ir pasargāta, ir ne vien bezadbildīga, bet klaji bīstama. Latvijas valsts un tautas bīstamības pakāpe ir augstāka nekā 1991. gada barikāžu dienās, jo ienaidnieks ir vis reformātors Gorbačovs, bet gan bijušais KGB virsnieks Putins, kuŗam starptautisko likumu un ANO rezolūciju ievērošana ir pilnīgi vienaldzīga. Viņa melīgais cinisms ir tieši tas, kas izraisa bailes Krievijas kaimiņvalstu un Rietumu demokratiju līdeŗu sirdī.

 

Daudz ir spriedelēts un rakstīts par to, ko darīt, lai apstādinātu Putina agresīvo Eiropas robežu pārrakstīšanu. Taču Latvijai ir jādomā ne vien par ārējo, militāro aizsardzību NATO ietvarā, bet arī par iekšejo drošību, kas balstās uz tautas pašsaglabāšanās instinktu un valsts vadītāju kompetenci skaidri un drosmīgi noformulēt Latvijas drošības polītiku.

 

Nākamā gada laikā izaicinājumi Latvijas iekšējai drošībai ir daudzi, sākot ar valsts mazspēju uzlabot dzimstības rādītājus un ietekmēt izceļojošo latviešu atgriešanos dzimtenē. Ne mazāk problēmatiska ir tautas tieskme darīt visu to, kas ir pašai kaitējošs.

 

Vasaras mēnešos noslīkušo skaits nemitīgi aug, kūlas dedzināšans neprāts paņem līdzi ne vien mantu, bet arī dzīvības. Liela brēka Eiropas Savienības līmenī izcēlās sakarā ar Latvijas vēlmi saglabāt kupinājumus ar veselībai kaitīgu benzpirēna līmeni, jo tradicionālā garša ir svarīgāka par karcinogenu negātīvo ietekmi. Pēc katras nedēļas nogales lasām par auto avarijām kuŗās aiz lielā ātruma un alkohola lietošanas iet bojā latviešu zelta jaunatne. Pieaug arī nāves gadījumi, kas saistīti ar legalo narkotiku lietošanu.

 

Viena bojā gajušā jaunieša māte ļoti prasmīgi secināja:”Paaudze, kas attālinās no kaŗa šausmām, sāk zaudēt pašsaglabāšanās instinktu. Jo svešākas šīs šausmas, jo vairāk jauniešu meklē ekstrēmas izjutas.” Šie viedie vārdi arī precīzi raksturo tos Latvijas polītiķus, kuŗi, aizmirsot Otrā pasaules kaŗa sekas. meklē saviļnojumu ciešākā sadarbība ar Putina Krieviju.

 

Iepriekš minētās problēmas valdība mēģina atrisināt ar izglītojošiem pasākumiem, un ar lielākiem sodu izmēriem. Tomēr bez apziņas, ka latviešu tauta ir valsts dārgākais resurss, un bez pašcieņas stiprināšanas draudi latviešu tautas izdzīvošanai turpmāk arvien pieaugs.

 

Maijā vidū visā Eiropas Savienībā tiek rīkotas Eiropas Parlamenta vēlēšanas diemžēl ar tradicionāli zemu vēlētaju līdzdalību, jo izplatīta ir pārliecība, ka dalībvalstu pilsoņu spējas ietekmēt birokratiju Briselē ir ierobežotas. Pieredze tomēr liecina, ka ietekmes koeficients pieaug proporcionāli ievēlēto deputātu zināšanām un aktīvitatēm.

 

Latvijai ir svarīgi, lai tās astoņi EP deputāti būtu lojali Latvijai un ES principiem un spējīgi cīnīties par Latvijas interesēm ES varas gaiteņos, jo viņi ir vieni no svarīgākājiem savas valsts iekšējās drošības garantiem. Tāpēc ir jadara vis, lai izbalsotu Ždanokas, Rubikus un Mirskus no EP sastāva, iebalsojot tādus sevi pierādījušus kandidātus kā Dombrovskis, Kalniete, Kariņš, Šadurskis un Zīle.

 

Rudens tuvojas ar 12. Saeimas vēlēšanām un draudiem no jaundibinātajām partijām, kuŗu vadībā ir apšaubāmas personības, kam ir neredzami bīstama saikne ar Krieviju. Kaut gan valdību veidojošām partijām – Vienotībai, Nacionālajai apvienībai un ZZS – ir jaievieš korrekcijas savā darbībā, tās ir pierādijušas kompetenci un apņēmību, pārvarot ekonomisko krizi un veicot nepopulāras struktūrālās reformas valsts pārvaldē.. Repše, Sudraba un Šlesers ar saviem sirēnu cienīgiem saucieniem par lielāku labklājību un sabiedrības saliedētību musinās vēlētājus uz iekšējās drošības rēķina.

 

Kaut gan 12. Saeimas sastāvs noteiks spēku samēru Valsts prezidenta vēlēšanās 2015. gada vasarā, tauta var izmantot savas pilsoniskās tiesības, pieprasot lielāku atklātību Valsts prezidenta vēlēšanu procesā tā, lai kandidātūras tiktu savlaicīgi pieteiktas un publiski izvērtētas. Latvija nevar atļauties vēl vienu Zatleru vai Bērziņu – tai ir vajadzīgs cilvēks, kāda bija Vaira Vīķe-Freiberga, kuŗš ar savu morālo autoritāti var iedvesmot tautu un parstāvēt to startautiskajā apritē. Manuprāt, tāds cilvēks ir Egils Levits, Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis, – izaudzis Eiropas vērtību sistēmā, cienīts, godprātīgs, ar dziļu izpratni par Latvijas valsts būtību, kas vainagojās ar Latvijas Satversmes preambulas izstrādi.

 

Jāsecina, ka ārzemēs dzivojošiem latviešiem, un viņu pārstavētām organizācijām ir sava loma Latvijas drošības pasargāšanā, atjaunojot nacionāli-polītisko aktīvismu ārzemēs, kā tas bija divdesmitā gadsimta beigās. Šķiet, „Amerikas”, „Kanadas” „Austrālijas” un citu valstu vārdi latviešu apvienību nosaukumos, kas ietveŗ sevī  misiju aktīvi līdzdarboties mītnes zemju polītikā, ir aizstāti ar latvietības saglabāšanu ārzemēs un sadarbību ar Latviju. Ir pienācis laiks mobilizēt un apmācīt jaunu, nacionāli polītiski aktīvu paaudzi, izmantojot jaunas metodes, ieskaitot sociālos tīklus, lai ietekmētu mītnes zemju polītiķus par labu Latvijas drošības interesēm.

 

Šogad mēs pieminam vairākus vēsturiskus notikumus, jo aprit 100 gadu kopš Pirmā pasaules kaŗa sākuma, 25 gadi kopš Berlīnes mūŗa krišanas un 10 gadi kopš Latvijas iestāšanās NATO, kad mēs visi domājām, ka varēsim justies pārliecībā, ka miers Eiropā ir neatgriezenisks.

 

Sakarā ar notikumiem Ukrainā svinības ir pārvērtušās bažās par Eiropas nākotni, un nepieciešamībā, kā to raksturo Igaunijas Valsts prezidents Tomass Hendriks Ilvess, ASV un ES izstrādāt jaunas vadlīnijas attiecībām ar Krieviju. Arī Latvijai ir nepieciešami revidēt savu drošības polītiku, amatpersonām skaidri pasakot tautai, ka Putina Krievija ir Latvijas nopietnākais, ģeopolītiskais ienaidnieks un drauds Eiropas mieram, vienotībai un brīvībai.