Kā iznīcināt savu valsti
Sallija Benfelde    02.11.2021

 

 

Latvijā notiekošais brīžam atgādina skarbu trilleri, baisu filmu par nāvējošu vīrusu, kas iznīcina cilvēkus un valstis

 

Mēs joprojām esam pirmajā vietā Eiropā un vienā no pirmajām vietām pasaulē, ja palūkojas, kādā ātrumā pieaug inficēto skaits uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Palielinās arī smagi saslimušo un mirušo skaits. 1. novembrī slimnīcās ārstējās 1592 cilvēki, tas ir „melnais rekords”, un oktobŗa pēdējā dienā tas pārsniedza to kritisko robežu, aiz kuras slimnīcas vairs nespēj uzņemt visus ar vīrusu saslimušos, kam tas ir nepieciešams. Ātrā palīdzība jau kādu laiku vairs nebrauc uz visiem izsaukumiem, ja vien cilvēkam nav tiešu nāves draudu, jo tas fiziski vairs nav iespējams. Slimnīcās slēgti plānveida pakalpojumi, arī operācijas. Rīgas 2. slimnīcu plānots pārprofilēt tikai Covid-19 pacientu ārstēšanai, tiek domāts pa t.s. lauka hospitāļiem, atver mobilos morgus, un Latvija lūgusi palīdzību ārvalstīs un to jau saņem no Somijas, Ungārijas, Nīderlandes un Zviedrijas. Ārsti stāsta, ka nereti pacienti ierodas ar 90 procentu plaušu bojājumiem, principā mirstoši, kad cīņa par viņu dzīvībām jau ir nokavēta. Un kopējais vakcinēto skaits Latvijā mazliet pārsniedz 50 procentus, jo daudzi joprojām atsakās vakcinēties vai arī saka, ka vēl domājot. Latgalē vairāk nekā puse ģimenes ārstu negrib paši vakcinēt pacientus. Un lai gan ģimenes ārstiem tiešām nevar uzvelt visu vakcinācijas smagumu, jo nekur jau nav pazuduši ikdienas darbi un pacienti, daļai ārstu – cerams, ka nelielai – joprojām ir savas “īpašās” domas par vakcīnu. Un ar senioru vakcinēšanu, it īpaši Latgalē neveicas, ir pagasti, kuŗos joprojām vakcinēti ir aptuveni divdesmit procenti iedzīvotāju vai pat mazāk.

 

Gribot negribot nākas atcerēties dzejnieces Māras Zālītes kādu 2013. gada publikāciju laikrakstā “Diena”. To dzejniecei atgādināja kāda sociālo tīklu lietotāja un Māra Zālīte atsaucās ar ierakstu: “Dažkārt lietas kļūst labāk izprotams, tā teikt, – izejot no pretējā. Ir tāds literārs paņēmiens kā absurdā inversija.”  

 

Citiem vārdiem sakot, pirms astoņiem gadiem, publicējot “Instrukcija. Kā iznīcināt savu valsti”, Māra Zālīte, protams, bija domājusi par to, ko nevajag darīt, ja negribi savu valsti sagraut, izsakot to pretējā formā. Tagad izrādās, ka daļa iedzīvotāju rīkojas tieši tā, tādēļ ir vērts ieskatīties dzejnieces rakstītajā:

 

“Padariet par modes lietu izteikt savu valsti nicinošus un niecinošus spriedumus publiskajā telpā, jo biežāk, jo labāk. Iesmejiet par valsti, ņirgājieties, ierēciet par to, lai visi redz jūsu jaunos keramikas kroņus.

 

Iestāstiet sev, ka visi citi ir atbildīgi par to, kas notiek, izņemot vienpersoniski jūs pašu.

 

Piekopiet viedokļu līderu diskreditējošus apmelojumus, izvērsiet nepamatotus apvainojumus, kompromitējiet viņus, sagraujiet viņus drupās, lai sabiedrībai nebūtu citu viedokļu līderu, kā vienīgi jūs.

 

Atbalstiet citu valstu ārpolitiskās intereses medijos, kur vien iespējams, un tīksminieties, baudot svešas varas un naudas neizsakāmo maigumu, murminot Nikija Frenča romāna virsrakstu – “Nogalini mani maigi!” (..)

 

Uzbrūciet radošajai inteliģencei par to, ka tā neko nedara, bet vēl vairāk uzbrūciet, ja tā kaut ko dara. (..)

 

Aprūpējiet vienīgi savas bioloģiskās vajadzības un uzspļaujiet valstiskajiem, vēsturiskajiem un reliģiskajiem simboliem, par kuŗiem Vitgenšteins teicis, ka tie nav mazāk svarīgi cilvēka eksistencē kā pieminētās bioloģiskās vajadzības. A, kas tas Vitgenšteins vispār tāds ir, lai jūs mācītu!

 

Norejiet katru, kuŗš jūsu ķēdes tuvumā izsaka bažas par latviešu tautas un valodas nākotni, jo tā taču ir paranoja, klaustrofobija un rusofobija, vecuma plānprātība un garīga atpalicība, iegalvojiet, ka pusotra miljona tautai pilnīgi nemaz nav jāuztraucas, ja 150 miljonu kaimiņtautas valoda tiecas dominēt, izsmejiet par to ikvienu, kauciet un rejiet skaļāk, – jūs taču galu galā par to baro! Turklāt – vienīgi paša aizmāršības dēļ jūs vairs nestaigājat četrrāpus.

 

Esiet drosmīgi, rakstot brutālus komentārus internetā, nebaidieties no savas nekrietnības, izbaudiet savu varonīgo anonimitāti un piekopiet verbālu vardarbību pret līdzcilvēkiem! Esiet rupji un ciniski savstarpējā satiksmē, jo galu galā – nevis vara, bet gan tauta ar savu cilvēcisko kvalitāti izšķirs Latvijas nākotni. (..)”

 

Baisi un absurdi, bet tieši tā rīkojas daļa Latvijas iedzīvotāju.

 

Un daudzi polītiķi pat necenšas rīkoties citādi.