Juris Lorencs 08.02.2022
Šajās dienās sporta draugu uzmanība pievērsta Ķīnas galvaspilsētai Pekinai, kur sākušās XXIV ziemas olimpiskās spēles. Latviju tajās pārstāv 57 sportisti, kas startē vienpadsmit sporta veidos. Lielais dalībnieku skaits tik mazai valstij kā Latvija skaidrojams ar to, ka spēlēs piedalās arī mūsu hokeja izlase. Tās būs neparastas spēles- gan Covid 19 pandēmijas, gan starptautiskās polītikas dēļ. Jo dažas valstis, Latviju ieskaitot, Pekinas spēlēm pieteikušas diplomātisko boikotu. Iemesls - cilvēka un minoritāšu tiesību pārkāpumi Ķīnā. Mūsu prezidents Egils Levits neapmeklēja spēļu atklāšanas ceremoniju. Toties to vēroja Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Runā, ka brīdī, kad stadionā iesoļoja Ukrainas sportisti, Putins esot nejauši iesnaudies. Ķīnas vārdu šodien bieži piesauc mūsu kaimiņvalstī Lietuvā. Te gan vietā būtu jautājums - kuŗas Ķīnas? Jo pasaulē ir divas territorijas, divas polītiskās sistēmas, divas administrācijas, kas pretendē uz vārdu Ķīna. Viena no tām ir Ķīnas Tautas republika ar galvaspilsētu Pekinu, otrā - Ķīnas republika jeb Taivāna ar galvaspilsētu Taipeju. Ķīna uzskata Taivānu par savu territoriju un sāpīgi uztver katru tās mēģinājumu panākt starptautisku atzīšanu. Tā katēgoriski iestājas pret vārda Taivāna lietošanu. Tomēr pagājušā gada rudenī Viļņā ar Lietuvas Ārlietu ministrijas svētību tika atvērts Taivānas pārstāvniecības birojs. Sekoja atbildes reakcija - Ķīna atsauca savu vēstnieku no Viļņas un pieprasīja atsaukt Lietuvas vēstnieku Pekinā. Sākās birokratiskas neskaidrības ar Lietuvas preču eksportu uz Ķīnu. Dienvidķīnas jūrā patlaban klīst konteineri ar Lietuvas precēm. Ķīna atsakās tās pieņemt, šo mantību ir dārgi vest atpakaļ uz Lietuvu, arī iznīcināšana maksā naudu. Taivāna gan ir apžēlojusies un nopirkusi konteineru ar 20 000 pudelēm Lietuvas ruma. Bet tas ir piliens jūrā. Tāpat kā Taivānas solījumi investēt Lietuvā ap 200 miljonus ASV dolaru. Tā ir smieklīgi maza samaksa par Lietuvas polītisko uzdrošināšanos lietot aizliegto Taivānas nosaukumu. Bijušais Lietuvas prezidents Valdas Adamkus intervijā Lietuvas televīzijai izteicies visai asi: Zaudējumi ir milzīgi. Šo lēmumu vajadzēja savlaicīgi apspriest, saskaņot ar parlamentu, valdību un prezidentu. Un tad lemt, vai Lietuvas interesēs ir atzīt vai neatzīt Taivānu. Arī pašreizējais Lietuvas prezidents Gitans Nausēda kritizējis Taivānas vārda izmantošanu: Ne jau Taivānas pārstāvniecības atvēršana bija kļūda, bet gan tās nosaukums, kas netika saskaņots ar mani.
Kā izkļūt no šīs krizes? Iespējams, visa jezga beigsies ar ārlietu ministra Gabriēļa Landsberģa demisiju, atvainošanos Ķīnai un Taivānas misijas nosaukuma maiņu. Žēl, ka lepnā Lietuva nemācās no Latvijas un trīsdesmit gadus veciem notikumiem. Tāpēc nedaudz ieskatīsimies Latvijas attiecību vēsturē ar Ķīnu un Taivānu. Ķīnas Tautas republika bija viena no pirmajām valstīm pasaulē, kas jau 1991. gada 7. septembrī atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu. Dažas dienas vēlāk, 12. septembrī, tika nodibinātas abpusējās diplomātiskās attiecības. Kas ir īpaši svarīgi- Latvijas okupācijas gados Ķīna neatzina Latvijas inkorporāciju PSRS. 1992. gada 10. janvārī Latvijā darbību uzsāka Ķīnas Tautas republikas pagaidu pilnvarotais lietvedis. Vienlaikus tā paša gada janvārī Latvija parakstīja vienošanās par Ķīnas republikas jeb Taivānas ģenerālkonsulāta atvēršanu Latvijā. Mēs bijām vienīgā no bijušajā PSRS iekļautajām zemēm, kas pie sevis atvēra Taivānas diplomātisko pārstāvniecību.
Kāpēc tas tika darīts? Savu lomu spēlēja pretkomūnistiskais noskaņojums, kāds tobrīd valdīja Latvijā. Svaigā atmiņā bija 1989. gada notikumi Tiaņaņmeņa laukumā Pekinā, brutālā studentu protestu apspiešana. Iespējams, pie vainas bija polītiskās pieredzes trūkums. Uz technoloģiski attīstītās Taivanas fona Ķīna tobrīd izskatījās kā atpalikusi trešās pasaules valsts. Latvija, kas pēc PSRS sabrukumu piedzīvoja milzīgas saimnieciskas problēmas, cerēja uz Taivānas ekonomisko palīdzību. Šī rīcība izraisīja krizi Latvijas un Ķīnas Tautas Republikas attiecībās. 1992. gada 24. februārī Ķīna pieņēma lēmumu atsaukt no Latvijas savu vēstniecību. Formāli abu valstu diplomātiskās attiecības gan netika pārtrauktas.
Viss beidzās ar to, ka Latvija bija spiesta piekāpties. 1994. gada vasarā neliela Latvijas delegācija, kuŗu vadīja premjerministra vietnieks un reformu ministrs Māris Gailis, brauca uz Pekinu atvainoties. 1994. gada 28. jūlijā tika parakstīts Latvijas Republikas un Ķīnas Tautas Republikas kopīgais komunikē par abu valstu attiecību normalizēšanu. Tajā cita starpā teikts: Sarunu gaitā abas puses vienojās par sekojošo: Latvijas Republikas valdība atkārtoti apliecina, ka tā atzīst Ķīnas Tautas republikas valdību par vienīgo likumīgo valdību Ķīnā un Taivānu kā neatņemamā Ķīnas territorijas sastāvdaļā. Tā apņemas neiesaistīties oficiālās attiecībās un oficiālos sakaros ar Taivānu. Ķīnas Tautas Republikas valdība atkārtoti apliecina savu atbalstu Latvijas Republikas valdības centieniem nosargāt nacionālo neatkarību un attīstīt ekonomiku. Pavisam drīz, jau 1994. gada augustā Rīgā atsāka darbu Ķīnas vēstniecība, bet decembrī Valsts prezidents Guntis Ulmanis ieradās oficiālā vizīte Ķīnā. Viss nokārtojās. Kopš tā laika Latvijas un Ķīnas attiecības var raksturot kā draudzīgas, uz savstarpēju cieņu un izdevīgumu balstītas. Un tomēr Latvijai izdevās nosēdēt uz diviem krēsliem! Taivānas misija Rīgā turpina darboties. Tiesa, tās oficiālais nosaukums tagad ir Taipejas misija Latvijas republikā. Pagaidām Ķīnai nav iebildumu, ka dumpīgās provinces galvaspilsēta dibina neoficiālus starptautiskus kontaktus. Vilks ir paēdis, kaza dzīva! Redzēsim, vai tikpat veiksmīgi pratīs izlocīties arī Lietuva.
Atpakaļ
.jpg)
