FRANKS GORDONS 07.08.2018
19. jūlijā Izraēlas parlaments ar 62 pret 55 balsīm (no 120) pieņēma jaunu pamatlikumu, kuŗā teikts, ka Izraēla ir jūdu (žīdu, ebrēju, Jewish, yehudi) tautas nacionālā valsts.
Iekams sīkāk pakavēties pie šī gan iekšzemē, gan ārzemēs intensīvi un emocionāli kritizētā likuma, vērts atgādināt šādus faktus: ANO Kopsapulce 1947. gada 29. novembrī pieņēma rezolūciju, kuŗā teikts, ka Palestīna Lielbritanijas mandāta territorija sadalāma divas valstīs jūdu (Jewish) un arabu. Šai territorijā starp Vidusjūru un Jordānas upi mītošie arabi (tad vēl nebija īpaša jēdziena palestīnieši) un apkārtējas arabu valstis Ēģipte, Transjordanija, Sīrija, Libāna šo rezolūciju katēgoriski noraidīja, jo nevēlējas paciest šai territorijā jūdu valstisko veidojumu jebkurā lielumā un tūdaļ vēl pirms jūdu valsts neatkarības proklamēšanas 1948. gada 14. maijā pieteica tai kaŗu ar nolūku to iznīcināt.
Šo kaŗu viņi zaudēja, un Neatkarības deklarācijā, ko Davids Ben-Gurions var teikt, "nācijas tēvs" nolasīja 1948. gada 14. maijā, teikts, ka, pamatojoties uz jūdu tautas dabiskajām un vēsturiskajām tiesībām uz savu valsti, kas atzītas ANO Kopsapulces rezolūcijā, tiek proklamēta jūdu valsts Medinat Yisrael (angliski State of Israel).
Šajā deklarācijā visiem tās iedzīvotājiem, neatkarīgi no viņu tautības un ticības, uz pilnīgas vienlīdzības pamatiem tiek garantētas sociālās un polītiskās tiesības reliģijas, valodas, izglītības, kultūras jomā.
Kopsavilkumā tika apliecināts, ka Izraēla ir demokratiska jūdu valsts.
Pēc 70 kaŗu un sadursmju gadiem, kuŗu pamatā ir abu tautu jūdu un arabu vēstures izpratnes (naratīva) diametrāla nesakritība, Izraēlas premjērministram Benjaminam Netanjahu nav pieņemama palestīniešu pašpārvaldes prezidenta Mahmuda Abasa katēgoriska atteikšanas atzīt, ka Izraēla ir jūdu valsts: tai esot jābūt "visu tās pilsoņu" valstij, bez īpaša jūdiska rakstura. Taču pats tās nosaukums Izraēla un nevis, teiksim, Izmaēla, izsaka tās nacionālo būtību.
Izraēlas valdošajai koalīcijai, kuŗā dominē labējas un reliģiskas frakcijas, 19. jūlijā izdevās "dabūt cauri" minēto jauno pamatlikumu. Likuma pirmais pants nosaka, ka "Izraēla ir jūdu tautas nacionāla valsts" un ka savā nacionālajā valstī jūdu tauta īsteno savas dabiskās, kultūrālās, reliģiskās un vēsturiskās tiesības uz pašnoteikšanos. Asu kritiku gan iekšzemē, gan ārzemēs iemantojis teikums: "Tiesības uz nacionālu (!) pašnoteikšanos Izraēlā ir vienīgi jūdu tautai" (piemetināsim, ka arabu īpatsvars Izraēlas iedzīvotāju kopskaitā ir apmēram 20 procenti).
Līdz šim Izraēlai bija divas oficiālās valodas ivrits un arabu. Uz naudaszīmēm bija uzraksti abās valodās. Bet jaunais likums nosaka, ka Izraēlas oficiālā valoda ir ivrits, kamēr arabu valodai ir "īpašs statuss". Šis pants sacēla īstu sašutuma vētru, bet te nu man kā Latvijas apstākļu pazinējam ir jāpaskaidro: tagad, kad atskan protesti pret Izraēlas jūdu tiesībām uz savu nacionālo valsti, oficiālā divvalodība aktīvizē prasību par divkopienu valsti. Lai atceramies Latvijā izgāzušos referendumu par krievu kā otru valsts valodu
Bet te nu populārajā ASV jūdu portālā tabletmag.com tiek citēts raksts, ko ietekmīgajā amerikāņu laikrakstā Wall Street Journal publicējis Judži Kontorovičs: viņš brīnās par sašutumu, ko izraisa jaunais Izraēlas pamatlikums, un norāda uz Latvijas konstitūciju, kur jau ievadā deklarēta latviešu nācijas nelokāmā griba dzīvot pašai savā valstī un tās neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos, lai garantētu latviešu tautas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem.
Dieviņ tētiņ, tā taču ir Latvijas Satversmes preambula, kuŗas iniciātors bija lieliskais latviešu tiesībnieks, prezidenta amata kandidāts Egils Levits (ar nelatvisko uzvārdu). Judži Kontorovičs brīnās, kāpēc šo tekstu nenosoda neviens, pat ne Latvijas etniskie krievi (īpatsvars 25 %).Te nu viņš gan maldās: Saeimā pret preambulu balsoja visa Saskaņas centra frakcija 28 deputāti.
Valstsnācija, pašnoteikšanās... cik zīmīgas parallēles!
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
