Jauna, veca valdība
Kārlis Streips    16.02.2016

Nu, ko,  bija vajadzīgi gandrīz trīs mēneši, un esam tikuši pie jaunas valdības ar “zaļo zemnieku” pārstāvi Māri Kučinski priekšgalā. Pagājušajā ceturtdienā Saeimas deputāti jauno Ministru kabinetu apstiprināja ar 60 balsīm par, 32 - pret. Acīmredzot astoņas “gudrās galvas” procesā nepiedalījās. Līdz pēdējam brīdim vērpās intrigas par to, vai Vienotības dažādo spārnu un frakciju starpā būs kāda, kas iespītēsies, bet galu galā par M. Kučinska valdību nobalsoja visi līdzšinējās valdošās partijas deputāti.

 

Patiesībā pats process īpaši vajadzīgs nebija. Līdz pat šai dienai neviens nav nācis klajā ar pārliecinošu skaidrojumu par to, kāpēc bija jāgāž Laimdotas Straujumas vadītā valdība, ja nu vien Vienotības līderes Solvitas Āboltiņas neizmērojamās ambīcijas. Ministru kabineta vadītājas kurpēs viņai neiznāca iekāpt. Un rezultātā esam nonākuši pie valdības, kuŗa no iepriekšējās atšķiras tikai mazliet. Proti, ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola pārceļas uz Finanču ministriju, finanču ministrs Jānis Reirs – uz Labklājības ministriju. Mārītes Seiles vietā Izglītības ministrijas vadībā stājas Kārlis Šadurskis, kuŗš izglītības ministra pienākumus jau pildīja pirms desmit gadiem.

 

Jaunienācējs valdībā ir ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, Satiksmes ministrijā pēc trīsarpus gadu pārtraukuma atgriežas līdzšinējais labklājības ministrs Uldis Augulis. Savukārt, amatu jaunajā valdībā saglabā ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, veselības ministrs Guntis Belēvičs, iekšlietu ministrs Richards Kozlovskis, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, kultūras ministre Dace Melbārde, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards, kā arī tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs. Tātad – astoņi no 14 ministriem. Plūs vēl divi, kuŗi iepriekšējā MK kontrolēja citas ministrijas. Nekā īpaši jauna šajā, pēc skaita divdesmitajā Ministru kabinetā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, nav.

 

Galvenais, protams, ir tas, ko jaunā valdība padarīs. Valdības deklarācija ir visnotaļ izplūdis dokuments, sākumā Māris Kučinskis vēlējās lakoniskāku variantu, taču partijas nāca ar visādiem deklarācijā iekļaujamiem darbiem un darbiņiem, un galu galā sanāca 135 solījumi katēgorijās “izvērtēsim,” “sekmēsim,” “izstrādāsim,” “īstenosim,” “aktīvizēsim” u.tml. Galvenās prioritātes: “tautsaimniecības stiprināšana, reformas izglītībā un zinātnē, reformas veselības aprūpē, valsts drošība un nacionālā identitāte, demografiskās situācijas uzlabošana, ģimenes dzīves kvalitāte un sociālais nodrošinājums.”

 

Laiks rādīs, ko no tā visa ministri pagūs izdarīt. Tautsaimniecības stiprināšanas jomā runa būs par ēnu ekonomikas un korupcijas izskaušanu, lai arī šajā ziņā nepārprotama problēma ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja ilgstošā stagnācija ne īpaši piemērota direktora vadībā. Izglītības jomā pa pusei sarunātas iepriekšējās valdības krišanas brīdī bija reformas skolotāju atalgojuma jautājumā, taču tur vēl ir daudz darāmā. Atkal sākuši aktīvizēties “krievu skolu” aizstāvji, uzzinot, ka patlaban plāns ir 2018. gadā no 60 procentiem satura latviešu valodā pāriet uz 80 procentiem satura visās skolās pēc kārtas. Vai  likteņa ironija, ka tieši Kārlie Šadurskis bija izglītības ministrs, kuŗš savulaik ieviesa pirmo reformu, t. i. 60 procentus, līdz ar ko no krievu „aktīvistiem” izpelnījās palamu “melnais Kārlis.”

 

Veselības ministrs  G. Belēvičs ir bijis ļoti aktīvs ministrs, tajā skaitā domājot par ēdināšanu skolās un citiem jautājumiem, taču chroniskais naudas trūkums veselības aprūpē nekur nav pazudis, un joprojām būtībā Latvijā ir maksas medicīna.

 

Valsts drošību noteikti veicina tas, ka 2016. gada valsts budžetā financējums aizsardzībai un drošībai paaugstināts krietni. Lieki teikt, tas ir būtiski laikā, kad kaimiņvalsts Krievija kļūst arvien neprognozējamāka un agresīvāka, tostarp domājot arī par to, ka Latvija joprojām aizsardzības vajadzībām nenodrošina NATO paģērētos divus procentus no IKP. Pārfrazējot senu parunu,  “sargi sevi un arī NATO tevi sargās.” Ir labi, ka Latvija vismaz tuvojas minētajiem diviem procentiem.

 

Pārējās valdības prioritātes ir miglainākas. Piemēram, aizejošajā valdībā  daudz tika runāts par Latvijas valsts simtgades sagatavošanu. Nevar saprast, ko tieši darīt, lai uzlabotu demografisko situāciju. Arī “ģimenes dzīves kvalitāte un sociālais nodrošinājums” ir jautājums, kas galvenokārt saistīts ar  naudas lietām – bērnu, maternitātes un paternitātes pabalsti u.tml. 

 

No Laimdotas Straujumas kabineta jaunā valdība ir iemantojusi virkni  sarežģītu jautājumu, tajā skaitā - ko darīt ar valsts aviokompaniju airBaltic, kurai it kā ir atrasts investors, bet,  man rakstot šīs rindas,investors vēl nav pārskaitījis solītos līdzekļus. Tālāk jāattīsta starptautiskais Rail Baltic dzelzceļa projekts. Ir jautājums par kompaniju Lattelecom un Latvijas Mobilais telefons nākotni. Daudz aktīvāk jādomā par Eiropas Savienības līdzekļu izmantošanu, ir jomas, kuŗās ar to gājis  klupšus krišus.

 

Vēl jākonstatē, ka valdībā šķiet ieprogrammētas vairākas iespējamas dziļumbumbas. Pirmkārt, te jārunā par Vienotību, kuŗai valdošās partijas statusa zaudēšana pēc piecarpus gadiem var būt grūti  norijams krupis. Partijai,  loģiskā kārtā,  šajā Ministru kabinetā ir mazāk portfeļu nekā iepriekšējā, jautājums nav tik daudz par attiecīgajiem ministriem - vairāk par partijas frakciju Saeimā, kur mudž no iekšējām pretrunām. Patlaban rādās, ka Vienotība itin spītīgi turas pie domas, ka nākamais partijas kongress, kuŗā varētu spriest būt par partijas līderes nomaiņu, būtu rīkojams tikai šā gada beigās. Tas nozīmē, ka ar Solvitas Āboltiņas vadības stilu neapmierinātie partijas biedri turpinās gruzdēt, un ne bez pamata. 

 

Jautājumus rada arī tas, ka Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) ir pie teikšanas pirmo reizi kopš chaotiskās Induļa Emša deviņu mēnešu „premjerēšanas” salīdzinoši tālajā 2004. gadā. Lasītāji zinās, ka ZZS veido ne tikai Zaļā partija un Zemnieku savienība, bet arī mazākas partijas, tajā skaitā pats Māris Kučinskis Saeimā tika ievēlēts no Liepājas partijas. Tepat jau ir arī odiozais līderis Aivars Lembergs nu atkal netiešā veidā būs pie valdības svirām.

 

Nacionālā apvienība (NA), savukārt, allaž bijusi visai savrupa ceļa gājēja. Tas ir minētās partijas pirksts, kas nodrošināja, ka Māŗa Kučinska valdības deklarācijā ir punkts par papildu bēgļu neuzņemšanu, lai arī pats premjers noteikti zina, ka tas nav jautājums, kas Latvijai ir lemjams vienai. Tas ir Eiropas jautājums. Starp citu, M. Kučinskis ir atzinies, ka viņš nav pārliecināts, ka viņa angļu valodas līmenis ir tāds, ka viņš bez problēmām varēs piedalīties Eiropas līmeņa sarunās. Pirmais pārbaudījums ir jau šonedēļ, kad premjērs dodas uz Briseli, lai piedalītos Eiropadomes sēdē par Lielbritanijas prasībām attiecībā uz reformām, kā arī par bēgļu krizi un tās risinājumiem. Protams, var jau izlīdzēties ar tulkiem, bet labāk, protams, ir sarunāties, tā teikt, pa tiešo. Jācer, ka Māris Kučinskis atradīs laiku, lai savas angļu valodas zināšanas uzlabotu līdz nepieciešamajam līmenim.

 

Kopumā ņemot, ir iemesls cerēt, ka šī valdība noturēsies līdz 2018. gada oktobrī paredzamajām Saeimas vēlēšanām, lai arī,  tām tuvojoties (un neaizmirstot, ka vēl pirms tam 2017. gada pavasarī būs arī pašvaldību vēlēšanas), pilnīgi noteikti pieaugs partiju, tajā skaitā to partiju, kuŗas ir valdošajā koalicijā, vēlēšanās izcelties arī uz citu polītisko spēku rēķina. 20 valdības 25 gadu laikā tomēr ir visai liels skaits, par stabilitāti tas neliecina un neliecinās. Vēlēsim  Māra Kučinska valdībai veiksmi, jo viegli jau nebūs.