Jaunā valdība: darbi un runas
Juris Lorencs    25.10.2023

 

 

 

Kopš šī gada 15. septembŗa, kad tika apstiprināta Evikas Siliņas valdība, pagājušas 40 dienas. Lai spriestu par valdības darbu kopumā, nepieciešamas vismaz 100 dienas, pēc kuŗām tradicionāli vērtē polītiķu darbu jaunos amatos. Un tomēr pirmās tendences jau ir iespējams saskatīt, un tās ir visai pretrunīgas. Tā vien gribētos jautāt- vai kāds ir dzirdējis, piemēram, par klimata un enerģētikas ministru no Zaļo un Zemnieku savienības Kasparu Melni? Kā liecina mana personīgā pieredze, vairums cilvēku joprojām pat nezina par šādas ministrijas eksistenci! Neko daudz pašreiz nedzird arī par notiekošo tik svarīgajā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, ko vada Inga Bērziņa (Jaunā Vienotība). Toties patīkami pārsteidz jaunais veselības ministrs, libāniešu izcelsmes dakteris Hosams Abu Meri (Jaunā Vienotība). Pēc viņa ierosmes, oktobŗa sākumā no amatiem atsaukta Stradiņa slimnīcas padome. Pamatojums - nav izvērtēti riski, kas saistīti ar slimnīcas jaunā korpusa būvniecību. Iespējams, padomes bezdarbības dēļ līdz gada beigām netiks pilnībā apgūts Eiropas Savienības finansējums, kas nozīmētu 46 miljonu eiro zaudējumu. Ministram izdevies panākt ievērojamu veselības aprūpes budžeta pieaugumu. Nākamgad tas sasniegs 1, 9 miljardus eiro. Tā ir lielākā naudas summa, kas Latvijā jebkad piešķirta veselības nozarei. Tiks celtas ārstu un medmāsu algas. Ministrs ķēries pie vēl vienas problēmas - zāļu cenu samazināšanas. Dažu recepšu medikamentu cenas Latvijā esot par 40, 50, pat 100 procentiem augstākas nekā Igaunijā, Lietuvā un Polijā. Saprotams, kāds labi nopelna uz slimnieku un valsts budžeta rēķina. Lūk, ko 18. oktobrī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā teica pats ministrs: “Cilvēki mani brīdina: Hosam, tev vajag apsardzi! Atbildu, ka mana apsardze ir Latvijas tauta un Dievs un es ne no viena nebaidos un ar šo jautājumu eju uz priekšu.” Tāpat ministrs stingri iestājies par latviešu valodu. Intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei 28. septembrī viņš saka: “Šeit ir Latvija. Krievu valodu medicīnas iestādēs nedrīkst pieprasīt. Un īpaši tagad - pēc tā, kas noticis Ukrainā. Vai man jābūt tolerantam pret krievu valodu? Protams, ne”. Varam tikai novēlēt veselības ministram spēku un izturību!

 

Taču daži ministri šajās dienās izceļas nevis ar darbiem, bet gan ar provokatīviem izteikumiem. Piemērs ir kultūras ministre Agnese Logina (Progresīvie). Vispirms intervijā portālam satori.lv, kas publicēta 3. oktobrī, viņa lepni paziņo: “Man šķiet būtiski iet uz patriotisma pārdefinēšanu. Pēdējos gados vārds “patriotisms” un Latvijas mīlēšana ieguvusi ļoti nacionālistisku nokrāsu, tas ir cieši saistīts ar to, ka Nacionālā apvienība bija Kultūras ministrijā padsmit gadus.” Tad, lūk, kā! Latvijas mīlēšana ieguvusi “nacionālistisku nokrāsu”! Tieši to savulaik teica komūnistu propagandisti. Vēl viena A. Loginas atziņu “pērle” parādījās Valsts valodas dienā, 15. oktobrī, kad viņa sociālajā tīklā “X” ieraksta: “Latvijas valoda ir skaista, spēcīga un neatkārtojama.” Bet tādas “Latvijas valodas” nav, tā ir Interfrontes terminoloģija. 1989. gadā, kad Rīgas ielās maršēja Interfronte, A. Logina vēl nebija piedzimusi. Bet es atceros Interfrontes prasības - ka nevajag dot nekādas priekšrocības latviešu valodai, jo mēs taču visi esam “latvijci”. Krieviski tas nozīmē- cilvēki, kuŗi uzturas Latvijas territorijā. Šodien pateikt nevis “latviešu valoda”, bet gan “Latvijas valoda” ir tas pats, kas 1989. gadā latviešus nosaukt par “latvijciem”. Ja ministre to nesaprot, tas ir skumji, patiesībā bīstami. Un tad nav ko brīnīties, ka A. Logina katēgoriski uzstāj uz to, ka sabiedriskajiem medijiem jāturpina veidot programmas krievu valodā arī pēc 2026. gada 1. janvāŗa- lai gan Saeimā apstiprinātā Nacionālās drošības koncepcija paredz tās izbeigt. Modernās Latvijas paradoks ir tāds, ka arabs Hosams Abu Meri ir lielāks Latvijas patriots nekā latviete Agnese Logina. Acīmredzot mums ir darīšana ar uzskatu sistēmu, noteiktu ideoloģiju. Dzirdēts viedoklis, ka A. Logina speciāli provocējot cilvēkus ar mērķi polarizēt sabiedrību. Jo nākamā gada 8. jūnijā gaidāmas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Iespējams, šāda ministres uzvedība var pārvilināt Progresīvo nometnē kreisi- liberālu uzskatu piekritējus, kuri līdz šim balsoja par Jauno Vienotību. Vienlaikus Jaunās Vienotības atbalstītāji ar konservātīviem polītiskiem uzskatiem pamatoti jautā - vai tāpēc no valdības bija jāpadzen Nacionālā apvienība, lai Naura Puntuļa vietā ieliktu A. Loginu?

 

Tikmēr polītikas kuluāros un medijos jau notiek diskusijas par vēl nenomedīta lāča ādu. Proti- par kandidatūru nākamā eirokomisāra amatam, kas Latvijai pienākas kā Eiropas Savienības dalībvalstij. Kā redzamākais kandidāts tiek minēts bijušais Ministru prezidents un pašreizējais ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība). Manuprāt, K. Kariņš būtu labs eirokomisārs, katrā ziņā līdzšinējā polītiskā pieredze viņu nostāda blakus Valdim Dombrovskim. Taču pastāv vairāki šķēršļi, kas nav atkarīgi no K. Kariņa. Pirmais - nav zināms, vai nākamā gada vasarā, kad Ministru prezidentei vajadzēs nominēt Eiropas komisāru no Latvijas, vēl pastāvēs E. Siliņas vadītā valdība. Otrais šķērslis - polītiskā tradicija prasa, ka komisārs saņem tautas atbalstu un tiek ievēlēts Eiropas parlamentā. Latvijas vēlēšanu sistēmas īpatnība ir tā, ka balsotāji partijas listē var izlikt “plusiņus” un “mīnusiņus”. Un šajā sacensībā iespējamā Jaunās Vienotības sarakstā lielākas iespējas ir pašreizējām Eiropas parlamenta deputātēm Sandrai Kalnietei un Inesei Vaiderei. Trešais šķērslis var izrādīties K. Kariņa ASV pilsonība. Dzirdēti minējumi, ka tas var nepatikt lielajām ES valstīm Vācijai, Spānijai un jo īpaši Francijai. Bet līdz tam laikam vēl jānodzīvo. 

 

Kā rāda Krievijas agresija pret Ukrainu, “Hamas” terroristu uzbrukums Izraēlai, trakojošie islāmistu pūļi Eiropas pilsētās un trauslā drošības situācija uz Latvijas Austrumu robežām, polītiskās prioritātes var mainīties dažu stundu laikā.