Jauna pieeja. Vai tiešām?
kārlis streips    13.05.2014

 

Pagājušajā nedēļā Krievijas prezidents Vladimirs Putins tikās ar Šveices prezidentu Didjē Burkhalteru un pēc tam preses konferencē nāca klajā ar nudien pārsteidzošu paziņojumu, par visiem 180 gradiem pagriežoties prom no pārliecības, kāda Krievijas varas ešelonos ir virmojusi jau sen. Proti, V. Putins paziņoja, ka Krievijas kaŗaspēks ne vien būtu aizvācams no Ukrainas robežām, - tas jau tiekot darīts. Paredzētais “referendums” par dažu Ukrainas daļu atdalīšanos no Ukrainas, lai pievienotos Krievijai, būtu atliekams, ja ne pavisam atceļams. Un ar cerībām V. Putins gaidot drīz paredzētās Ukrainas prezidenta vēlēšanas, lai beidzot rastos skaidrība par to, ar ko tad īsti tur runāt.

 

Šis paziņojums diezgan daudziem cilvēkiem lika izbrīnā pacelt uzacis, jo  pirms tam Kremlis aktīvi bija propagandējis domu, ka Ukrainā tā dēvētie krievvalodīgie tiekot barbariski apspiesti, ka tie, kuŗi nonāca pie varas pēc tam, kad toreizējais Ukrainas prezidents Janukovičs bija „piesitis pēdu”, esot fašisti u.tml. Ukrainas valdība V. Putina paziņojumu nosauca par “nonsensu”.  V. Putins pats sava paziņojuma laikā acīmredzot bija piemirsis, ka mūsdienās ir arī tādi zinātnes sasniegumi kā satelīti, un šie satelīti, starp citu, ļoti skaidri parādīja, ka uz Ukrainas robežas dislocētais krievu kaŗaspēks turpat vien ir.  Par Ukrainas prezidenta vēlēšanām jau drīz pēc tam, kad kāds V. Putina runasvīrs bija pateicis, ka Krievija tās atzīšot, citur varas ešelonos atskanēja ierastā retorika, ka vēlēšanas būšot “bezjēdzīgas,” jo Kijeva neesot gatava pārtraukt “operācijas” pret separātistiem Ukrainas dienvidaustrumos. Savukārt  separātisti paši paziņoja, ka V. Putina teiktais viņiem neesot saistošs un tāpēc referendumu viņi rīkošot tik un tā.

 

Iemesls, kāpēc kaimiņvalsts boss nolēmis izmēģināt citu attieksmi, nav ar uguni meklējams. Amerikas Savienoto Valstu un Eiropas valstu ieviestās sankcijas pret Krieviju oficiālā Maskava varbūt ir uzņēmusi ar smīnu, taču jau tagad Krievijas tautsaimniecībā veidojas visai lielas problēmas, un, ja Kremlis savu avantūru Ukrainā  turpinās, sankcijas kļūs vēl skarbākas.  Un tas, pēc Latvijas biznesa laikraksta Dienas Bizness publikācijas, ar laiku varētu pat nozīmēt Krievijas ekonomikas sabrukšanu.

 

Nedrīkst aizmirst arī jautājumu par V. Putina pašcieņu.  Katru gadu Sanktpēterburgā tiek rīkots liels ekonomikas forums it kā pretstatā tāpat katru gadu Davosā notiekošajam forumam. Krievijas otrā galvenajā  pilsētā katru gadu pulcējas daudz uzņēmēju un polītiķu, V. Putins pats tur ir neiztrūkstošs foruma  dalībnieks un redzams vai katrā fotoattēlā, kas tiek publicēts šā notikuma laikā.  Šogad ASV valdība visai skaidri pateica, ka tā negribētu, lai to ASV uzņēmumu vadītāji, kuŗi darbojas Krievijā, piedalītos minētajā forumā, un ļoti daudzi uzņēmēji ir paziņojuši, ka uz Sanktpēterburgu nebrauks.  Krievija jau pirms tam tika izraidīta no G7 pasaules bagātāko valstu klubiņa, un tas tomēr ir trieciens V. Putina patmīlībai.

 

Taču tāpēc nebūt nav jāsecina, ka Krievija patiesi ir mainījusi savus plānus jautājumā par Ukrainu un varbūt arī par “tuvajām ārzemēm”. Vismaz patlaban Krievijas kaŗaspēks no Ukrainas robežas nav pazudis, un daudzu analitiķu ieskatā Krievijas prezidents maldinājis pasauli, apgalvojot, ka referendums par atdalīšanos no Ukrainas  būtu jāatceļ, jo, kā izteikusies Kārnegi centra eksperte Marija Lipmane, “tas var tikt izmantots, lai parādītu, ka separātisti Ukrainas austrumos nav krievi, ka viņi nesaņem pavēles no Krievijas, ka Krievija nevar viņus  kontrolēt, jo viņi dara, ko paši grib.  Putins distancē Krieviju no referenduma.”

 

Iespējams arī, ka Kremlis Ukrainas centrālās valdības iebildumus pret referendumu nosauks par cilvēktiesību pārkāpumu, apgalvos, ka Maskavai tāpēc ir visas tiesības vērsties pret to. Jāatgādina fakts, ka neseno sadursmi starp Ukrainas valdību un separātistiem Krievija nekavējoties interpretēja par “fašistu” vēršanos pret “miermīlīgiem” iedzīvotājiem.  Par oficiālās Krievijas melīgumu gan nešaubās neviens, kas uz situāciju Ukrainā raugās objektīvi,  bez propagandas ietekmes.

 

Var teikt, lai jau referendums notiek, jo jaunākajās aptaujās konstatēts, ka arī it kā separātiskajos Ukrainas apgabalos ievērojams vairākums respondentu tomēr atbalsta Ukrainas vienotību.  Taču jēdziens “godīgs”, attiecināts uz šādiem pasākumiem, diez vai ir īpaši vērā ņemams. Jācer, ka nevienam secen nav paslīdējusi ziņa, ka Putina “Cilvēktiesību padome” uz brīdi tīmeklī bija ievietojusi un pēc tam aši atkal izņēmusi paziņojumu, ka Krimas referendumā patiesībā piedalījušies tikai 30 procenti vēlētāju un no tiem tikai puse balsojuši par pievienošanos Krievijai. Salīdzinājumam: oficiālā Krievija apgalvoja, ka referendumā piedalījušies 83 procenti vēlētāju un 97 procenti balsojuši par Krimas pievienošanu Krievijai.  Gluži padomju laika apgalvojums tas nav (PSRS allaž “vēlēšanās” piedalījās teju vai visi balsstiesīgie un vienmēr tie gandrīz vienbalsīgi  atbalstīja valdošo režīmu), bet necik tālu no tā tikts nav.  Zīmīgi, ka Krimas referendums notika pilnīgā vakuumā - ārvalstu novērotāji netika laisti tam ne tuvumā. Tāpēc it kā ir saprotama Kremļa vēlme, no referenduma “distancēties,” ja nu tomēr separātistiem neizdodas rezultātus noviltot līdz tādai pakāpei, ka vairākums ir par attiecīgo territoriju pievienošanu Krievijai. Šoreiz bez ārvalstu novērotājiem diez vai izdosies iztikt, taču neatkarīgi  no rezultātiem  Putinam un viņa rokaspuišiem var  negribēties apgalvot, ka ievērojams procents minēto territoriju iedzīvotāju tomēr neatbalsta Ukrainas nedalāmību un tāpēc Krievijai ir “pienākums” viņus “aizsargāt”.

 

Iemeslu pietiek, lai Vladimira Putina it kā piepešo pavērsienu loģiskas rīcības virzienā tomēr ieskatītu par dūmu aizsegu cerībā, ka Rietumos atradīsies pietiekami daudz naīvu polītiķu, kuŗi secinās, ka no sankcijām mierīgi var atteikties.  Nevar.  Skaidri redzams, ka krievu lāča nagi un zobi joprojām ir gana asi. Jautājumu aplūkojot no Latvijas redzespunkta, ir pilnīgi skaidrs, ka sankcijām jāpaliek spēkā un arī jātiek pastiprinātām, lai vismaz pārtrauktu Kremļa avantūru Ukrainā un nodrošinātu, ka tas nesāks mest skatienus arī mūsu virzienā. Labi, esam NATO dalībvalsts, un tas nepārprotami mums sniedz ievērojamas drošības garantijas, taču to pārbaudīšana praksē būtu pārāk bīstami.

 

Pasaulei pienācis laiks noņemt no acīm rožainās brilles un saprast: lai gan Krievijā it kā ir brīva tautsaimniecība un tās robežas vairs nav slēgtas, starp kādreizējo PSRS un pašreizējo V. Putina pārvaldīto Krieviju īpaši lielu atšķirību nav.  Protams, ja Putins jau rīt  zaudētu varu, nekur nav garantēts, ka viņa vietā nāktu daudz labāks un vairāk  civīlizēts valdonis, taču, ja Krievija joprojām vēlas dzīvot pagājušā gadsimta katēgorijās, tad ir vairāk kā nepieciešams atjaunot toreizējo izolācijas polītiku.  Jo,  kā par Krimas aneksiju sacīja Vācijas kanclere Angela Merkele: “21. gadsimtā civīlizētas valstis tā neuzvedas.”  Jo drīzāk to sapratīs Krievija pati, jo labāk būs mums visiem.