Jaucēja
FRANKS GORDONS    19.04.2017

 

 

Portāla rus.delfi.lv Saeimas deputāte no "Saskaņas" frakcijas, zvērināta advokāte Jūlija Stepaņenko nākusi klajā ar demagoģisku, nebaidos teikt – provokatorisku rakstu. Pats virsraksts ir izaicinošs: "Kam mēs pasniedzam mūsu valsti?" (Komu my vručajem našu stranu?).

 

Jūlija Stepanenko ir jaucēja – divējādā nozīmē: viņa, ka mēdz teikt, jauc gaisu – un jauc diametrāli pretējas lietas.

 

Jau pašā sākumā viņa dižojas: raugi, 16. marta Saeima ratificēja ASV un Latvijas līgumu par militāro sadarbību. Par šī līguma ratifikāciju balsoja 73 deputāti, un tikai viņa vienīgā balsoja pret. Viņas biedri no "Saskaņas" acīmredzot atturējās, un tikai drosmīgā Jūlija "stāvēja vaktī" par "mūsu (?) valsti".

 

Neilgi pirms šī raksta publicēšanas Jūlija Stepaņenko portālā pietiek.lv (latviski), apgalvo, ka šis līgums esot "valsts pieņemšanas-nodošanas akts".

 

Iznāk, ka ASV pievākušas Latviju?

 

Jūlijas Stepaņenko nekrietnības kalngals ir tas, ka viņa uzdrošinās salīdzināt 2017. gada līgumu par Latvijas un ASV militāro sadarbību ar 1939. gada 5. oktobra "bazu līgumu", ko PSRS burtiski uzspieda Latvijai, piespiežot to ielaist savā territorijā padomju kaŗaspēka kontingentu – 20 000 vīru, kas izvietoti Kurzemē.

 

Esmu bišķiņ vecāks par Jūliju Stepaņenko, man rit 89. mūža gads, un es labi atceros drūmo noskaņu man visapkārt: neviens neticēja ārlietu ministra Vilhelma Muntera un "paša" prezidenta Kārļa Ulmaņa mierinošajiem vārdiem, ka neitrālas Latvijas suverenitātei nekas nedraud. Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atslepenoti dokumenti, no kuŗiem izriet, ka Latvijas armijas vadība toreiz skaidri apzinājās no kurienes nāk drauds: sāka izstrādāt 5. mobilizācijas plānu, kas cita starpā paredzēja kaŗa gadījumā turēt Ventas līniju pret Kurzemē esošo padomju kaŗaspēku...

 

Te īpaši jāatgādina, ka Staļins ar Molotovu rīkojās mērķtiecīgi: 1939. gada 24. septembrī uz Maskavu izsauca Igaunijas ārlietu ministru, 5. oktobrī pienāca Latvijas kārta, tam sekoja "ielūgums" Lietuvas ārlietu ministram. Visos trijos gadījumos Maskava "viesiem no Baltijas" tika mutiski un nepārprotami norādīts, ka līgumu neparakstīšanas gadījumā padomju kaŗaspēks šīm valstīm uzbruks.

 

Un te mūsu drosmīgā tiesībniece un vientuļā varone Jūlija uzdrošinās apgalvot: "Un šodien – valsts meklē (!) sabiedrotos un ielūdz tos savā territorijā ar visu savu bruņojumu un techniku". Tātad – smalks mājiens ar sētas mietu: 2017. gadā amerikāņu kaŗaspēks tiek pielīdzināts 1939. gada padomju armijai. Ka mēdz teikt: tas jāprot!

 

Iedegusies naidā pret ASV – NATO aliances mugurkaulu, Jūlija Stepaņenko brīdina: "Mūs ievilka bīstamā spēlē, un izredžu uzvarēt mums nav."

 

Nu, Maskavā te dzirdami "vētraini aplausi, kas paraug ovācijās". Atceraties? Es atceros...

 

Šobrīd amerikāņu kaŗaspēks izvietots vien Ādažos, Lilastē un Garkalnē, raksta autore, bet līgums paredz iespēju jebkuŗā brīdī papildināt šo sarakstu.

 

Nu un tad? Ja tas, teiksim, nepatiks Krievijas aizsardzības ministram Sergejam Šoigu, to var saprast. Bet kāpēc tas tracina Saeimas deputāti Jūliju Stepaņenko, kuŗa tik aizkustinoši rūpējas par "mūsu valsti" – našu stranu?