JĀLIETO DŪRES VALODA
Ojārs Celle    26.08.2014

 

Pirmie 14 gadi šajā gadsimtā ir nodzīvoti. Jau tagad parādās nepārprotamas zīmes, ka šis nebūs nekāds miera un pārpilnības gadu simtenis. Šobrīd pati akūtākā problēma ir tā, kā ierobežot Krievijas vadoņa Vladimira Putina arvien bīstamākās tieksmes atjaunot Krievijas varenību, resp., tieksmi uzkundzēties saviem territorijas apmēros un iedzīvotāju skaita ziņā mazākiem kaimiņiem. Nesamierinājies ar pašreizējām robežām, kas jau tā līdz ar pašiem krieviem ietveŗ lielu skaitu mazāku tautu dzīves territorijas, viņš un viņa imperiālistisko ambīciju līdzgaitnieki runā par savas valsts varenības atjaunošanu. Pirmie Putina soļi vērsās pret čečeniem, apslāpējot viņu tiekšanos pēc neatkarības. Sekoja territorijas atņemšana Gruzijai, kas jau sagādāja lielāku satraukumu demokratiskajā pasaulē, kur pašlaik valda uzskats, ka šajā gadu simtenī vairs nepiestāv tieksmes ar varu, nevis ar diplomātiju kārtot attiecības starp valstīm.

 

Taču tie bija tīrie sīkumi salīdzinājumā ar to, ko Putins tagad nodara savam etniski vistuvākajam kaimiņam – Ukrainai ar bruņotu varu anektējot Krimu, Putins lauza pastāvošo starptautisko līgumu, kas pēc PSRS sabrukuma tika noslēgts starp Krieviju, ASV un Ukrainu. Ukraina Krievijas labā atteicās no saviem PSRS sabrukuma rezultātā iegūtajiem kodolieroču krājumiem, pretī saņemot garantijas par pastāvošo robežu neaizskaŗamību. Kaŗa flotes baze Sevastopolē, Krimā palika Krievijas īpašumā, ko tā no Ukrainas uz noteiktu laiku nomāja.

 

Lai arī kādi būtu Krievijas argumenti, pat Krimas iedzīvotāju vairākuma vēlēšanos dzīvot Putina Krievijā, bruņots iebrukums Krimā no Krievijas puses pārējai pasaulei pieņemams rīcības veids. Saasinoties Krievijas-Ukrainas attiecībām, Krievija arī inscenēja „sacelšanos” Austrumukrainā, kur ir samērā liela krievu minoritāte, mēģinot to nošķirt no pārējās Ukrainas. Veids, kā notika šī aplinku okupācija, skaidri norāda, ka gan Krimas, gan Austrumukrainas sagrābšana krievu rokās bija nevis spontāna, bet rūpīgi plānota un sagatavota Krievijas invāzija. Turklāt Krievijas diplomātu lielā nekaunībā starptautiskajos forumos joprojām apgalvoja, ka Krievija nemaz neesot nekur tieši iejaukta, ka tā it kā esot Ukrainas krievu pašdarbība.

 

Krima šķiet Ukrainai zaudēta, vai pārējā pasaule to atzīst vai neatzīst par Krievijas īpašumu. Bet Austrumukrainā Ukrainas armija pakāpeniski no separātistiem-bandītiem atkaŗo zaudēto territoriju, kaut arī separātisti aizvien vēl saņem papildspēkus un ieročus no Krievijas. Turklāt, vairāku desmittūkstošu liela krievu armija drasē gar abu valstu robežu, bet tieši invāzijā nepiedalās.

 

Par notikušo satraukta ir visa Rietumu pasaule. Baltijas valstīs un Polijā ir pastiprināta NATO klātiene. Putina rīcība Ukrainā un izteikti Kremļa draudi, ka Krievija var atļauties palīdzēt savai minoritātei kaimiņvalstīs, kur to kāds apspiež vai citādi apdraud, atstāj Krievijai vaļā durvis uz citām avantūrām pret saviem kaimiņiem. Lielākā krievu minoritāte Baltijā ir koncentrēta Rīgā, kur dzīvo ceturtdaļmiljons krievu un vēl nepilns simttūkstotis pārkrievotu dažādu tautību minoritāšu. Kā Latvijā, tā arī Igaunijā dzīvo procentuāli lielākas krievu minoritātes nekā Ukrainā.

 

Zināmas aprindas ar pesimistisku piegaršu dizsakaminējumus, ka nākamais Putina agresijas mērķis varētu būt Baltija, īpaši Latvija. Tomēr te ir citāda situācija, jo Baltijas valstis un arī Polija ir NATO valstis, tātad tās sargā kopējās NATO valstu savstarpējās garantijas, kas paredz, ka visas NATO valstis sargā viens drošības deķis, kas tās pārklāj.Pašreizējā situācija ne Poliju, ne Baltijas valstis īsti tomēr neapmierina, jo tajās nav spēcīgu NATO bažu. Krievijas agresijas gadījumā kaŗa darbība tāpēc notiktu šeit un tās daļēji tiktu izpostītas pat tad, ja papildspēki steigtos no ārpuses palīgā.

 

Pēc PSRS sabrukuma, lai remdētu Krievijai bažas, tika noslēgta vienošanās, ka NATO bazes pat tad, kad tai pievienojas valstis starp oriģinālo NATO territoriju un Krieviju, tuvāk Krievijai neradīs. Tagad, kad Krievija ir lauzusi starptautisku līgumu, paliek jautājums, kur Putins apstāsies un vai NATO valstīm vēl būtu jāturas pie solījuma par NATO bažu nepārcelšanu tuvāk Krievijai.Angela Merkele nesenajā vizītē Rīgā izteicās pret bazu ierīkošanu Polijā vai Baltijas valstīs. Arī Obama šajā jautājumā sliecas drīzāk uz Merkeles pusi. Viņu arguments –  jau tā sliktām attiecībām ar Krieviju vēl vairāk pasliktinoties, tas var izraisīt attiecīgu eskalāciju no Krievijas puses. Tomēr Obama un Merkele ignorē faktu, ka Putins jau veido jaunas kaŗa bazes gar Baltijas valstu robežu. Tātad viņš pats vairs norunu neizpilda.

 

NATO līdeŗvalstu atturība nekavējoties nodrošināt Baltijas valstis pret Krievijas avantūrām nav pārāk iepriecinoša. Te mēs atkal saduŗamies ar demokratisko valstu izvairīšanos stingri nostāties pret agresoru un skaidri tām parādīt, ka jelkāda agresīva rīcība tūliņ tiks atbildēta un NATO ir tam sagatavota.

 

Pasaules kapitālismam Baltijas valstis nav svarīgas. Tas visiem spēkiem cenšas izvairīties saspīlēto attiecību līmeni pakļaut turpmākai eskalācijai, paliekot cerībā, ka notiks kāda samierināšanās ar Krieviju, izbeigsies jelkādi embargo un pretembargo pasākumi un pakāpeniski pilnā spēkā atjaunosies tirdznieciskie sakari ar Krieviju. Šis viedoklis ignorē faktu, ka darīšana ir ar Putinu, ar vadoni, kam kapitālistu rūpes ir totāli nesvarīgas. Viņš nežēlos ne naudu, ne dzīvības, lai savu panāktu. Putina polītikas pamatā ir atjaunot Krievijas lielvalsts statusu, valsti, no kuŗas visi baidās un kuŗu respektē. Citādā, bet tomēr līdzīgā variācijā varam šo situāciju salīdzināt ar problēmām, ar kādām pirms nepilniem astoņdesmit gadiem nesekmīgi nodarbojās Lielbritanija un Francija savās attiecībās ar Hitleru, kad tas no Vācijas pakāpeniski izveidoja Lielvāciju. Rietumu atturība stingri nostāties pret Hitleru izraisīja Otro pasaules kaŗu.

 

Par Krieviju kādreiz teica, ka diplomātiju tā nerespektējot un apstājoties tikai tad, kad kāds pieliek dūri pie tās deguna ar skaidriem norādījumiem, ka turpmāk agresīva rīcība izraisīs kārtīgu belzienu. Pašlaik šī dūre ir NATO, un tai vajadzētu Putinam atgādināt  konsekvences, ko var izraisīt viņa pašreizējā rīcība. Kamēr Obama un Merkele dūri slēpj kabatā, Putins izliekas to neredzam. Sivis pacem, para bellum, NATO.