Izraēlai "aneksija" ir kumoss rīklē
FRANKS GORDONS    14.07.2020

 

 

Pirms trešajām, tāpat neizšķirtajām Izraēlas parlamenta vēlēšanām premjerministrs Benjamins Netanjahu vilina savus velētājus – nacionāli konservatīvās partijas "Likud" un galēji labēja spārna piekritējus ar "aneksiju" kā ilgoto mirdzošo mērķi.

 

Termins "aneksija" nozīmē, ka saskaņā ar ASV prezidenta Donalda Trampa izloloto "gadsimta darījumu" (Izraēlas un palestīniešu konflikta atrisināšanai) kādi 30 procenti no tā dēvētā Rietumkrasta territorijas kļūst par Izraēlas suverenās teritorijas sastāvdaļu. "Āķis" te ir tas, ka šie 30 procenti aptver daudzās izolētas, pa visu Rietumkrastu izkaisītās ebreju apmetnes,, kā arī Jordanas upes ieleju, kas radītu barjeru starp Rietumkrasta palestīniešiem un Jordanijas karaļvalsti upes pretēja krastā.

 

Šāds pasākums, kas radītu vēl lielāku jucekli šajā nebeidzamajā konfliktā, dotu Jordanijai pamatu anulēt miera līgumu ar Izraēlu, un palestīniešu pašpārvaldes prezidentam Mahmudam Abasam ieganstu izraisīt kārtējo intifadu – bruņotu sacelšanos, radītu satraukumu un sašutumu gan vairākas ANO instancēs, gan ASV demokratu partijas vadībā, gan Eiropas Savienībā un, vispārinot var teikt, pasaule ar trīsām un bažām gaidīja 1. jūliju, ko Benjamins Netanjahu bija izvēlējies kā "aneksijas īstenošanas sakumu". Lielbritanijas premjerministrs Boriss Džonsons Izraēlas lielāka laikraksta "Yediot Ahronot" tās dienas numura pirmajā lappusē nāca klaja ar patiešām dramatisku rakstu, gandrīz vai "Dieva dēļ" lūdzot atteikties no šīs neprātīgas avantūras.

 

Un notika brīnums: 1. jūlijs atnāca un aizgāja, un nekas nebija noticis, no oficiālas Jeruzalemes - absolūts klusums. Kas noticis?

 

Izraēlai "aneksija" kļuva par rīklē iestrēgušu kumosu – ne norīt, ne izspļaut.

 

Lieta tā, ka ASV prezidents Donalds Tramps patlaban tik ļoti aizņemts ar koronavīruss izplatīšanos, ar nerimstošiem kreiso un labējo ekstrēmistu protestiem, ar pamatīgi iedragāto ekonomiku ar sava reitinga krišanu aptaujas, ar sava sāncenša Baidena izredžu uzlabošanos prezidenta vēlēšanu gaidās, ka viņš vislabāk atliktu visu šo "aneksijas" lietu līdz pastardienai.

 

It nekas nav sagatavots aneksijai "uz vietām": topogrāfiskās kartes nav gatavas, "mērnieku laki" liek sevi gaidīt. Un Trampa znots Džareds Kušners, kurš īr krietni gudrāks par savu sievastēvu, sāk saprast – tā padarīšana jāiesaldē.

 

Te nu prasās paskaidrojums: problemātiski šai ziņā ir izolētās ebreju apmetnes, kas izkaisītas pa visu "palestinisko" Rietumkrastu un tiktu padarītas par Izraēlas valsts daļu de jure, un attiecīgie pievedceļi nebūtu pakļauti palestīniešu pšpārvaldei. Šādos "iespraudumos" mājo tikai 14.000 ebreju, un manuprāt sentēvu mantojums" nav tā vērts, lai radītu politisku haosu.

 

Cita lieta ir trīs tā dēvētie bloki vai puduri, kur mīt vismaz kādi 100 tūkstoši ebreju un kuŗi "pieguļ" 1967. gada robežai, kas īstenībā ir 1949. gadā nosprausta pamiera līnija: Ma'ale Adumim un Etcion austrumos un dienvidos no Jeruzalemes un Ariela (ar savu universitāti), kas ka pirksts stiepjas no Izraēlas piekrastes joslas. Ja Netanjahu būtu kaut cik prātīgs, viņš aprobežotos tikai ar šiem puduriem, kuri tāpat "tiktu mums", un nekāda vētra neizceltos.

 

Un tagad paklausīsimies, ko 5. jūlijā pateica "nacionālās vienības valdības" aizsardzības ministrs, apvienības "Zili balts" līderis Bennijs Gancs;"Mēs zināsim, kā virzīties pareiza tempā, pareizā laikā un pareizā vietā". Tulkojums: nav kur steigties. Un tagad manuprāt galvenais: "Mēs nesam gatavi būt par divu tautu valsti (binational state).Es atbalstu atdalīšanos no palestīniešiem". Tulkojums: ja palestīniešiem nebūs kaut demilitarizētas pašpārvaldes, tad termins "ebreju valsts", kas proklamēta 1948. gadā, zaudētu savu jēgu.

 

Viss, tikai ne divkopienu valsts!