Izmeklēšana
Kārlis Streips    01.08.2017

 

Tā dēvētā oligarchu lieta Latvijā jau vairāk nekā mēnesi ir nodarbinājusi polītikas novērotāju prātus. Par to pirms pāris nedēļām rakstīja kollēga Sallija Benfelde, viņa rakstīja arī par tautas manifestāciju pie Rīgas pils, par Valsts prezidenta visai nenoteikto uzrunu, par protestiem pret Ģenerālprokurātūru,  par tās neizdarību attiecīgās lietas izmeklēšanā. Atgādināšu, runa ir par sarunām 2009. un 2010. gadā, kuŗās tā dēvētie oligarchi, pirmāmkārtām Ainārs Šlesers un Aivars Lembergs, Rīdzenes viesnīcas istabā pārrunāja, kā labāk pārņemt savā varā Latvijas polītiku, tautsaimniecību un plašsaziņas līdzekļus (medijus).

 

Tika nospriests, ka Neatkarīgā Rīta Avīze pieder Aivaram, Diena ir sekmīgi neitrālizēta, Latvijas televīzijā viss bija "sakārtots," vien posts ar Latvijas radio, kuŗš arī būs "jāsakārto," lai tiktu galā ar "visiem Streipiem." Jā, arī mans uzvārds tur tika locīts. Attiecībā uz polītiku, oligarchi sprieda par vēlamo Valsts prezidentu, lai negadītos "vēl viens Zatlers," kā arī iespējamas koalicijas Saeimā un Ministru kabinetā. Sarunu dalībniekiem nezinot, to visu ierakstīja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) tā dēvētās oligarchu lietas kontekstā. Vēl atminēsimies faktu ‒, kad KNAB Saeimai lūdza atļauju veikt kratīšanu A. Šlesera īpašumos, jo censonis tobrīd bija parlamenta deputāts, un likumā  paredzēts, ka šādos gadījumos ir jālūdz Saeimas atļauja, gudrās galvas pateica „nē” un Valsts prezidents Valdis Zatlers paziņoja par Saeimas atlaišanu. Referendumā pēc tam vairākums nobalsoja „par”, un Saeima tika atlaista.

 

Kad  žurnāls Ir nopublicēja noklausīto sarunu atšifrējumus, visa Latvija varēja uzzināt ne tikai to, ko oligarchi tur bija pārrunājuši, bet arī to, ka viņi ir vieni īsteni rupji tēvaiņi. Teju vai katrā teikumā skan rupjība no krievu valodas, baiss žargons. (Amerikā dzīvojošie lasītāji atcerēsies bēdīgi slavenos ierakstus no Baltā nama kādreizējā prezidenta Ričarda Niksona laikā, kur atšifrējumos teju vai katrā teikumā parādījās nu jau leģendārais jēdziens expletive deleted, jeb izdzēsta rupjība. Te bija tas pats.)

 

Viens no motīviem, kāpēc Ir nolēma sarunas publicēt, bija tas, ka pagājušā gada beigās KNAB un Ģenerālprokurātūra paziņoja, ka pēc izmeklēšanas nācies secināt, ka ... nozieguma sastāva šajā lietā nav, tāpēc lieta izbeidzama. Publicētās sarunas gan liek jautāt ‒ kā tad tā?! Starp citu te bija atrodama arī saruna, kuŗā pašreizējais Latvijas zemkopības ministrs Jānis Dūklavs runāja par kādu zemesgabalu Rīgas ostas territorijā, kas esot paslēpts "zem svešām famīlijām" un ko viņš gribot pārdot. Runāt jau, protams, nav liegts, taču J. Dūklavs tomēr ir amatpersona, un viņa amatpersonas deklarācijā nekas par šādu "svešo famīliju" zemesgabalu nekad nav bijis teikts. Ministrs  teicis, ka ir gatavs sadarboties ar izmeklētājiem un prokuroriem, lai tiktu pie skaidrības, viņa pārstāvētie "zaļie zemnieki" aktīvi noraidījuši domu, ka viņam vajadzētu atkāpties no amata vismaz izmeklēšanas laikā. 

 

Tas ir polītiskās kultūras jautājums, un allaž šādos gadījumos vēlos piesaukt dāmu vārdā Laila Freivalde, kuŗa bija Zviedrijas tieslietu ministre, bet atkāpās pēc tam, kad kļuva zināms, ka viņa bija nopirkusi dzīvokli nevis nelikumīgi, bet gan neatbilstoši savas partijas principiem. Lūk, polītiska atbildība! Mūsu valstī polītikā jau izsenis pastāv princips, ka polītikānis, kuŗš iekūlies nepatikšanās, uzskatāms par nevainīgu līdz brīdim, kad pasludināts pats pēdējais tiesas spriedums un droši vien vēl arī spriedums no Dieva Tā Kunga. Te jādomā par jau minēto Aivaru Lembergu, kuŗš savā Ventspilī turpina saimniekot par spīti tam, ka daudz laika viņam nākas pavadīt tiesas zālēs. Normālā civīlizētā valstī šāds cilvēks no polītikas būtu izraidīts pavisam noteikti, taču Ventspilī pašiem vien saprotamu iemeslu dēļ ļaudis turpina par Lembergu balsot. Ciniķi piesauc skumjo jēdzienu ‒ "jā, viņš zog, bet viņš arī dalās ar citiem." It kā tas būtu attaisnojams.

 

Lasītāji jau ir informēti, ka Saeimā izveidota izmeklēšanas komisija oligarchu lietas vētīšanai. Tas notiek laikā, kad KNAB un Ģenerālprokurātūra atsākušas izmeklēšanu, lietu atvērušas no jauna, pagājušajā nedēļā prokurori paziņoja, ka ir aplūkojuši apmēram vienu ceturto daļu attiecīgo materiālu. Saeimas komisijā pa deputātam no katras no sešām frakcijām, tās uzdevums arī būs izmeklēt attiecīgo jautājumu. Turklāt ‒ ja kāds no uzaicinātajiem lieciniekiem atsakās ierasties sēdē, komisija varēs lūgt tiesu cilvēku atvest piespiedu kārtā. Būs ko izmeklēt, kaut vai attiecībā uz minēto laikrakstu Diena, kuŗu nudien savulaik pārņēma oligarchi un kuŗš no tā laika vairs nerunā par nopietnām polītiskām nebūšanām. Žurnāla Ir kodolā ir žurnālisti, viņu vidū arī Amerikas latvietis Pauls Raudseps, kuŗi aizgāja no Dienas attiecīgajā laikā. Komisijai katrā ziņā nāksies apspriest sazvērestību arī citās jomās, kāda atšifrētajās sarunās bija gana skaidri nolasāma.

 

Tiesa, attiecībā uz komisijas darbu tūdaļ izcēlās disputs, jo tās locekļi par savu priekšsēdi izvēlējās Saeimas deputāti un kādreizējo Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu (No sirds Latvijai). Vienotība amatam bija izvirzījusi deputātu Andreju Judinu, taču komisijas sēdē "zaļie zemnieki" kārtējo reizi sagrupējās ar Krievijas lielo draugu mūsu valstī Saskaņu, un pie amata tika I. Sudraba. Strīdīgs jautājums ir tāpēc, ka arī viņa tika pārrunāta minētajās sarunās kā iespējama premjēre valdībā, kuŗā būtu iekļauta Saskaņa. Man personīgi nekādu iebildumu nav, jo sarunu laikā I. Sudraba bija Valsts kontroliere, nevis polītiķe, ne jau viņa pati gāja prasīt premjēres amatu. Arī uzskatu, ka kā bijusī kontroliere, kuŗas amats bija cieši saistīts ar dažādu nebūšanu izmeklēšanu, viņa ir itin spējīga veikt arī šo darbiņu. Taču skandāls komisijas pašos pirmsākumos neko īpaši labu nesola.

 

Mūsu valstij ar šādām komisijām ir visai bēdīga vēsture, lielākoties tās ar lielu pompu tiek izveidotas un ar čiku beidzas. Ir bijuši gadījumi, kad tāda izveidota konkrētaa polītiska iemesla pēc. Piemēram, pag. gs. 90. gados deputāts Jānis Ādamsons pilnīgi bez jebkādiem pierādījumiem paziņoja, ka vairākas redzamas valsts amatpersonas esot saistītas ar pedofiliju jeb seksuālu uzmākšanos bērniem. Viņš pats vadīja attiecīgo komisiju, un lieta beidzās 2007. gadā, kad Augstākās tiesas Senāts atstāja negrozītus iepriekšējo instanču spriedumus, saskaņā ar kuŗiem Ādamsons atzīts par vainīgu dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā pedofilijas skandala laikā un sodīts ar vairāk nekā 10 000 latu lielu naudas sodu.

 

Pati pirmā Saeimas izmeklēšanas komisija 1993. gadā bija ar ļoti plašu mandātu, tajā skaitā izmeklēt "valsts budžeta lietojumu," "ārvalstu kredītu un humānās palīdzības izmantošanu," "valsts īpašumu pārvaldīšanu un privatizācijas gaitu," "okupācijas armijas, PSKP un VDK īpašumu pārņemšanu," kā arī "valsts augstāko amatpersonu rīcību." Citiem vārdiem sakot, gandrīz par visu ko, un paredzamā kārtā nekāds īpašais „sausais atlikums” no tās darba nebija. Bijušas komisijas par Bankas Baltija bankrotu, Latvijas Krājbankas privātizāciju un Parex bankas pārņemšanu, bet tiesību kreditoriem atdot zaudēto naudu komisijām un pašai Saeimai nebija, arī tur nekādu īpašu rezultātu nebija un nevarēja būt.

 

Vai šoreiz būs citādāk? Grūti spriest. Vispirms jātiek galā ar priekšniecības jautājumu, taču ārpus tā dažādām partijām te būs dažādas intereses, tostarp "zaļajiem zemniekiem" ir sadarbības līgums ar minēto A. Lembergu un viņa partiju Ventspilij un Latvijai,un  diez vai šie īpaši gribēs lielu urķēšanos attiecīgajā jautājumā. Tāpēc mans galvenais jautājums ‒ vai šoreiz KNAB un Ģenerālprokurātūra tomēr nonāks pie atzinuma, ka ir notikušas krimināli sodāmas darbības. Pārāk ilgi esam sadzīvojuši ar polītikāņu patvaļu mūsu valstī. Kādreiz tai tomēr jāpieliek punkts.