Īpašā demokratija
Sallija Benfelde    26.01.2016

 

Valdības veidošanas sarunas sākušās barikāžu atceres nedēļā, un, raugoties dokumentālo filmu kadros un klausoties barikāžu dalībnieku atmiņās, brīžam grūti saprast, kā esam nonākuši līdz šai dīvainajai izpratnei par valsti un demokratiju.

 

Pašiem sava demokratija

Demokratija vai nu ir, vai tās nav, un apgalvojums, ka ir vajadzīga kāda īpaša demokratija, kas atbilst nacionālajām tradicijām un valsts īpatnībām, labākajā gadījumā izklausās kā dīvaina humora izpratne. Tiesa gan, mūsu kaimiņiem, Krievijas iedzīvotājiem, tā šķiet pavisam normāla izpratne par demokratiju. Vēl vairāk, pēdējā gada laikā Krievijā to iedzīvotāju skaits, kuŗi ir pārliecināti, ka viņu valstī neapšaubāmi ir demokratija, palielinājies divas reizes. Savukārt to cilvēku skaits, kas tā īsti nav pārliecināti, tomēr domā, ka vismaz „daļēja demokratija” Krievijā pastāv, ir palielinājies par astoņiem procenta punktiem, bet pusotras reizes samazinājies to skaits, kas uzskatīja, ka pagaidām demokratija Krievijā nav nostiprinājusies. Gandrīz puse iedzīvotāju Krievijā ir pārliecināti, ka viņu valstij vajadzīga jau pieminētā, īpašā demokratija. Jāpiebilst, ka pēdējo astoņu gadu laikā no 28 līdz 34 procentiem pieaudzis arī to Krievijas iedzīvotāju skaits, kas uzskata – Staļina kļūdas un netikumus var piedot, jo viņš uzvarēja Lielajā Tēvijas kaŗā. 

 

Var jau atmest ar roku, lasot šo Krievijas „Levadas centra” veikto pētījumu ciparus, un teikt, ka Krievijas iedzīvotāji ir padarīti par zombijiem (no angļu val. zombi – dīvains tips, muļķis, atdzīvojies mironis) un ka Latvijā cilvēki tā nedomā. Tomēr reizēm šķiet, ka šis domāšanas un izpratnes veids, piemēram, attiecībā uz demokratiju ir lipīgs un radījis savdabīgu, vietējām polītiskajām tradicijām un īpatnībām raksturīgu domāšanas veidu.

 

Manuprāt, spilgtākais piemērs ir Vienotības līderes Solvitas Āboltiņas uzskati, ka demokratija – tā ir viņa un viņas vēlmes. Tas, ka „Vienotība” strauji zaudē vēlētāju uzticību un izgāzās Ministru prezidenta amata kandidāta izvēles procesā, pēc partijas vadītājas domām ir visu citu vaina – sākot ar preses un konkurentu partiju sazvērestību un beidzot ar daudzu partijas biedru atšķirīgajiem uzskatiem jautājumā par premjēra amata kandidātu. Āboltiņa ir pārliecināta, ka nav kļūdījusies, jo ir rīkojusies tā, kā viņa gribēja rīkoties. Arī pirmās vēlmes un piedāvājumi, kas jau izskanējuši valdības veidošanas pašā sākumā, brīžiem liek vaicāt - kas tad ir pats galvenais?

 

Pieprasījums un piedāvājums

Protams, polītikā pieprasījumam un piedāvājumam ir ne tikai „monētas otra puse”, bet bieži vien arī ar aci ne tik labi uzreiz saredzama trešā puse. Pēc mīņāšanās un vilcināšanās, Solvitai Āboltiņai cerot uz Ministru prezidenta amatu, Vienotībai  nekas cits neatliek, kā stingri prasīt to, ko tā vēlas. Protams, Vienotība joprojām ir pašreizējās koalicijas lielākā Saeimas frakcija un var prasīt atstāt tai satiksmes ministra amatu. Tāpat arī būtu saprotamas partijas iespējamās bažas par to, ka dažādi „šeptmaņi” vēl nav atmetuši cerības kaut kā izdabūt sev labumu no vilcienu iepirkumiem un airBaltic  investīcijām, ja vien abi minētie iemesli ir patiesais prasības motīvs. Un nav pārsteigums par zaļzemniekiem, kuŗi jau sen ir iekārojuši projektos naudīgāko ministriju. Katrā ziņā Satiksmes ministrijas „dalīšana” diez vai kādu var pārsteigt, un maz ticams, ka vienas vai otras partijas vēlme to vadīt ir nesavtīga.

 

Mazliet sarežģītāk jau ir ar Tieslietu ministriju, kuŗu sev grib atstāt Nacionālā apvienība, bet neatlaidīgi prasa arī Vienotība. Ar tiesiskuma izpratni ministrijā Nacionālajai apvienībai patiešām bijis tā bēdīgāk – atceramies kaut vai stāstu par VDK dokumentu izpētes komisiju vai mēģinājumus nemanot iebīdīt vairākos dokumentos normas, kas būtiski ierobežotu žurnālistu tiesības informēt sabiedrību par tiesas procesiem, tāpat smagi ir gājis ar maksātnespējas administratoru visatļautības ierobežošanu. Tādēļ Vienotības  vēlme pārņemt ministrijas vadību būtu saprotama. Tiesa gan, ja tas izdotos, par tieslietu ministri no Vienotības acīmredzot kļūtu juridisko zinātņu doktore, bijusī Valsts prezidenta juridiskā padomniece (no 2007. līdz 2011. gadam), tagad Saeimas deputāte un Saeimas priekšsēdes biedre Inese Lībiņa-Egnere.

 

Neapšaubāmi, ka Lībiņas-Egneres kvalifikācija un pieredze ir atbilstoša tieslietu ministra darba veikšanai. Tomēr, vai viss ir tik vienkārši? Ja Lībiņa-Egnere aizietu no Saeimas priekšsēdes biedres amata un tātad pamestu vietu Saeimas Prezidijā, Vienotība pamatoti varētu prasīt, lai partijai atkal tiek šis amats. Savukārt tas nozīmē, ka Prezidijā, kaut arī ne priekšsēdes krēslā, atkal varētu atgriezties Solvita Āboltiņa. Un izskatās, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc Vienotība Āboltiņas personā nolēmusi cīnīties par Tieslietu ministriju. Ja klibais tiesiskums tiešām Vienotību uztrauktu, tā jau sen būtu centusies kaut ko lietas labā darīt, jo galu galā valdību jau kopš 2009. gada marta vēl līdz šim brīdim vadījuši un vada Vienotības premjēri.

 

Demografijas kārts

Arī jau pieminētie zaļzemnieki ne tikai grib naudīgāko ministriju, acīmredzot viņi izmanto iespēju ne vien pielabināties saviem šī mirkļa partneŗiem – Nacionālajai apvienībai, bet nepalaiž gaŗām iespēju smalki pasmieties. Proti, interesants ir Māŗa Kučinska piedāvājums Nacionālajai apvienībai ņemt savā ziņā Labklājības ministriju. Kā zināms, viena no galvenajām nacionāļu prioritātēm ir demografija. Tad nu Nacionālās apvienības ministrs varētu rādīt, kā esošā budžeta ietvaros var veicināt dzimstību un apliecināt idejas darbos. Turklāt izskanējušais variants, ka par labklājības ministru varētu kļūt Imants Parādnieks, ir melnā humora vērts. Sociālajos tīklos tas izraisījis gluži vai vētru, atceroties gan Parādnieka parādus uzņēmējdarbībā, viņa daudzsievību, gan vēlmi pilnībā kontrolēt sievietes dzīvi – mēģinājumu pilnībā aizliegt abortus un aizliegt nedzemdējušām sievietēm ziedot savas olšūnas bezbērnu pāŗiem.

 

Jāpiebilst arī, ka Parādniekam vai jebkuŗam citam no Nacionālās apvienības ministra krēslā vajadzētu beidzot arī kaut ko darīt, lai mainītu situāciju, kad viesstrādnieku ģimenes no Latvijas iekļūst konfliktos ar vietējiem likumiem un zaudē tiesības audzināt savus bērnus. Pašreizējais ministrs Dzintars Rasnačs, tiekoties ar emigrantiem no Latvijas, gan pamatoti ir atgādinājis, ka katrā valstī dzīvojošajiem ir jāievēro tās valsts tradicijas un likumi, kuŗā emigranti dzīvo, tomēr ar to vien ir par maz. Šobrīd iniciātīvu ir uzņēmusies Latvijas vēstniecība Īrijā, kuŗa 29. janvārī Dublinā rīko informātīvu semināru kopā ar Latvijas ev. lut. Baznīcas (LELB) Latviešu draudzi Īrijā un Īrijas Audžuģimeņu asociāciju. Vēstniecība īpašu uzmanību pievērš latviešu audžuģimeņu veidošanas iespējām, jo Īrijā ārpusģimenes aprūpē varētu būt vairāk nekā simts Latvijas valstspiederīgo bērnu. Nav manīts, ka seminārā plāno piedalīties arī Nacionālās apvienības pārstāvji, lai gan pēc viņu domām viņi ir vienīgie, kuŗiem rūp ģimenes un bērni.

 

Biznesa intereses

Stāstā par valdības veidošanu ir arī kāda pavisam netīkama nianse. Ja valdību izveidos un vadīs zaļzemnieki, ir liela iespēja, ka Latvija vairāk raudzīsies uz Krievijas pusi nekā līdz šim. Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra jau publiski ir paudis, ka Kučinska valdībai būs uzstādījums uzlabot attiecības ar Krieviju. Profesors arī uzskata, ka pieaugs Saskaņas loma, ja notiks šķelšanās Vienotībā – pēc viņa sacītā, Saskaņas loma nākamajā valdībā tādā gadījumā būs ļoti liela, ja no Vienotības atdalīsies tā sauktais liberālais spārns ar sešiem deputātiem. Savukārt, ja visa partija izšķirsies strādāt opozicijā, tad Saskaņas loma pēc Skudras domām „būs pavisam liela”. „Tad Saskaņas balsis var izrādīties ļoti nepieciešamas,” sacīja polītologs. Manuprāt, tas gan nebūs vienkārši, jo Nacionālajai apvienībai būs grūti paskaidrot saviem vēlētājiem, kādēļ viņi pārkāpuši savu solījumu nekad nestrādāt kopā ar Saskaņu. 

 

Uzreiz arī jāteic, ka Māris Kučinskis nav nekāds Putina un Krievijas apbrīnotājs un atbalstītājs, tomēr zaļzemniekos netrūkst ietekmīgu vīru, kuŗiem [viņu] biznesa izdevīgums ir pirmajā vietā un sankcijas pret Krieviju traucē nākotnes plāniem. Tādēļ bažas, ka topošā valdība varētu būt vairāk vai mazāk ieinteresēta kaut kādā veidā uzlabot praktiskās attiecības ar Krieviju, ir visai pamatotas. Tomēr jāšaubās, vai Vienotība paliks opozicijā, ja manīs, ka savu ietekmi var palielināt Saskaņa. Savukārt par partijas šķelšanos šobrīd grūti spriest, jo Vienotības pārrunu grupā ar Māri Kučinski par vadības veidošanu ir iekļauta arī Ilze Viņķele, kas pārstāv partijas iekšējo opozīciju. 

 

Piebilde. Protams, ik pa brīdim izskan kādas partijas paziņojums, un sabiedriskās saziņas līdzekļu [masu mediju] galvenā interese ir valdības veidošana un viss, kas notiek ap to. Tādēļ skumji, ka Latvijas presei savā ziņā ēnā palikusi ziņa par kārtējām problēmām saistībā ar VDK dokumentu izpētes komisiju. Laiks jau vairākkārt ir rakstījis par komisiju, intervējis arī tās vadītāju Kārli Kangeri, un nesen rakstījām par to, ka notikusi VDK dokumentu iznīcināšana, nav skaidrības par daudzu dokumentu tālāko likteni un par pētnieku piekļuvi dokumentiem. No vienas puses, varam priecāties, ka ne tikai atspoguļojam valdības veidošanas procesus, bet, atšķirībā no Latvijas preses, ātrāk pamanām arī citus svarīgus notikumus. No otras puses, tas skumdina. Jebkuŗā gadījumā Laiks turpinās sekot tam, kā VDK dokumentu izpētes komisijai veicas piepildīt savus plānus.