Ieskats senās avīzēs
Juris Lorencs    29.08.2023

 

 

 

Ir daži Latvijai un latviešiem svarīgi datumi, par kuŗiem atceramies augusta izskaņā. Un, lai arī šogad nevienam no tiem nav apaļa jubileja, tos tomēr ir vērts pieminēt. 

 

1939. gada 23. augusts. Maskavā tiek parakstīts Molotova-Ribentropa pakts ar slepenajiem protokoliem, kas paredz Baltijas valstu okupāciju. 1939. gada 1. septembris. Vācija iebrūk Polijā, sākās Otrais pasaules kaŗš. 1989. gada 23. augusts. Pieminot Molotova-Ribentropa pakta 50. gadskārtu, divi miljoni cilvēku sadodas rokās un izveido ķēdi, kas savieno Baltijas valstu galvaspilsētas. Vēsturē šī akcija ieiet ar nosaukumu “Baltijas ceļš”. 1991. gada 19. augusts. Krievijā sākās tā saucamais “Augusta pučs”, grupa sazvērnieku cenšas no amata atstādināt PSRS prezidentu Michailu Gorbačovu. 1991. gada 21. augusts. Pučisti Maskavā cieš sakāvi. Latvijas Augstākā Padome pieņem likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kas pilnā apjomā atjauno 1922. gada Satversmes darbību un Lavijas valstiskumu. Divas dienas vēlāk, 23. augustā, Rīgā tiek apcietināts Alfrēds Rubiks. Notikumu loks sākas un noslēdzas ar simbolisko datumu- 23. augustu. Pa vidu – 52 neziņas, baiļu, nebrīves un cerību gadi.

 

Par šiem notikumiem sarakstīti aculiecinieku memuāri un zinātniskas monografijas. Bet kā šo laiku atspoguļoja laikraksti un žurnāli? Sāksim ar Molotova-Ribentropa paktu. Lai gan pielikums, kuŗā tika izlemts Baltijas valstu liktenis, skaitījās slepens, tā detaļas ātri vien nonāca atklātībā. Jau 1939. gada 26. augustā britu laikraksts Daily Express publicē rakstu ar nosaukumu “Nazis Have Secret Pact With Russia”, kuŗā skaidri norāda – Baltijas valstis nonākušas “Krievijas ietekmes telpā”. Vai Rīgas avīzes par to rakstīja? Diemžēl ne. Toties Kārlim Ulmanim un Zemnieku savienībai tuvais laikraksts Brīvā Zeme 30. augustā  publicē rakstu “Kaŗa nebūs!”. Pamatojums- “jo Vācija apzinoties, ka tas viņai izpostītu visu aizjūras tirdzniecību”. Divas dienas vēlāk, 1. septembrī, nacistiskās Vācijas armija iebrūk Polijā. Uz žurnāla Atpūta 1. septembra numura vāka – mazpulcēni. Trešajā lappusē – Ulmanis mazpulcēnu vidū, tālāk seko materiāls “Vācija sargā savas robežas”. Fotografijas rāda pretgaisa aizsardzības iekārtas, prettanku žogus, ceļu barjeras. Nākamais numurs, kas iznāca 8. septembrī, jau ziņo “Eiropā sācies jauns karš”. Illustrācijai fotografijas ar kaŗojošo valstu bruņu techniku un īsa informācija par Poliju, kas toreiz robežojās ar Latviju. Neviena komentāra, nevienas analīzes, kā notiekošais iespaidos mūsu zemi. Toties vieta atradusies apjomīgam rakstam “Nēģu laiks sācies”. Vieniem sācies karš, mums – nēģu laiks.

 

Mazliet citādāks ir laikraksts Jaunākās Ziņas. Izdevēji tie paši, kas Atpūtai - Antons un Emīlija Benjamiņi. Laikraksts publicē materiālus par stāvokli frontē, kaŗojošo valstu ieročiem utt. Cik var noprast, 1. septembŗa numurs iznācis pēcpusdienā, jo sniedz tās dienas rītā noturētas Hitlera runas atstāstījumu. Griežoties pie parlamenta locekļiem, kas bija sapulcējušies kādā Berlīnes teātrī (Reichstāgs bija nodedzināts), fīrers apsūdz poļus vācu minoritātes apspiešanā: “Danciga bija un ir vācu pilsēta, koridors bija un ir vācisks. Visi šie apgabali par saviem kultūras sasniegumiem var pateikties vienīgi vācu tautai. Dancigu no mums atšķīra, koridoru anketēja Polija, un mūsu tautas brāļiem šajos apgabalos bija jāpārdzīvo vislielākās ciešanas.” Tieši to pašu 21. gadsimtā teiks Putins par Ukrainu. 2. septembris. Jaunākās Ziņas 7. lappusē ievieto sīkiem burtiem iespiestu oficiālu informāciju “Deklarācija par Latvijas neitralitāti”. Tās teksts: “Pasludinu, ka kaŗā, kas izcēlies starp ārvalstīm, Latvija ievēros stingru neitralitāti. K. Ulmanis, Valsts prezidents. Rīgā, 1939. gada 1. septembrī.” Dīvaini, šādai ziņai vajadzētu atrasties laikraksta pirmajā lappusē, nodrukātai milzu burtiem. Arī Jaunākajās Ziņās nav neviena komentāra, nevienas analīzes par kaŗu. Nav meklētas atbildes uz jautājumu – kāpēc tas sākās, kuŗš vainīgs, kas ir agresors, kas – upuris. Jautājums – cik brīva bija to laiku Latvijas prese? Vai arī tā saņēma norādījumus ievērot “stingru neitrālitāti”? Jeb izdevēji un žurnālisti tik ļoti bija pakļauti pašcenzūrai, ka baidījās izteikt savas domas? Tagad mēs zinām – Jaunāko Ziņu un sevišķi žurnāla Atpūta radītā ilūzija, ka kaŗš uz mums neattiektos, ilga vien nepilnu gadu, līdz 1940. gada 17. jūnijam.

 

Un tad nāk prātā 1991. gada augusta dienas. Pa Rīgas ielām braukā tanki, kaut kur jau tiek sastādīti arestējamo un izvedamo saraksti. Bet cilvēki nebaidās paust savu pārliecību. Dienas redaktors Viktors Daugmalis 19. augusta ievadrakstā “Mēs turpināsim!” aicina: “Mums jābūt spējīgiem aizstāvēt gan savu dzīvokli, gan savu ciemu un pilsētu, gan savas valsts neatkarības ideju. Visnotaļ iespējamajā juku laikā ikvienam no mums jābūt gatavībā stāties pretī kriminālajām bandām un marodieru grupām, kas var parādīties ārpus abiem lielajiem pretspēkiem. Taču katram, kura sirds ir brīva no verdziskās padevības un gļēvuma, jābūt gatavam atbalstīt tos, kas ies pagrīdē, lai turpinātu cīņu par demokrātisku un suverēnu Latviju.” 20. augustā Diena publicē Latvijas Tautas frontes valdes paziņojumu, kuŗā teikts: “Sagatavot LTF nodaļu struktūras iespējamam darbam nelegālā stāvoklī... Nesadarboties un nesniegt nekādu informāciju okupācijas varas iestādēm. Ar nicināšanu un boikotu vērsties pret apvērsuma pārvaldes ielikteņiem un viņu atbalstītājiem... Dokumentēt un fiksēt visus okupācijas varas noziegumus ārkārtējās pārvaldes apstākļos.” Lūk, kāda ir pareiza reakcija brīdī, kad žurnālisti un izdevēji redz – Latvija tiek okupēta. 21. augusta pēcpusdienā iznāk Dienas speciālizlaidums ar milzīgiem visrakstiem “Proklomēta Latvijas neatkarība” un “Mūsu stunda ir situsi”. Iespējams, nekad savā vēsturē Latvijas prese nav bijusi tik brīva kā šajās 1991. gada augusta dienās. Brīva no cenzūras un pašcenzūras, brīva no bailēm un naudas varas. Vienota Latvijai, tās brīvībai un nākotnei.