Ģeografija, demografija un liktenis
Juris Lorencs    06.04.2021

 

 

Divi apgalvojumi, divas patiesības. Izteiktas pirms diviem simtiem gadu, tās savu aktualitāti nav zaudējušas vēl šodien. Tieši otrādi - likušas jaunā gaismā paraudzīties uz Eiropas, ASV, Krievijas un Latvijas iespējamo nākotni. Pirmā atziņa - “ģeografija ir liktenis”. Šie vārdi pieder imperatoram Napoleonam Bonapartam (1769-1821), teikti neilgi pirms 1812. gada karagājiena uz Krieviju. Apgalvojums izrādījās pravietisks, imperatora armija bija bezspēcīga Krievijas bezgalīgo plašumu un bargās ziemas priekšā. Otrā patiesība - “demografija ir liktenis”. To esot teicis socioloģijas pamatlicējs, franču filozofs Ogists Konts (1798-1857). No ģeografijas nevar izbēgt, pasaules karti mainīt nav iespējams. Savukārt demografiskos un migrācijas procesus var vismaz mēģināt ietekmēt ar polītiskiem lēmumiem. Patlaban ASV, Eiropa un Krievija atkal saduras ar migrācijas izaicinājumiem, turklāt katra no tām savā īpašā veidā. Mēs Latvijā izbrīnīti vērojam notiekošo uz ASV - Meksikas robežas, cilvēku tūkstošus, kuŗi netraucēti šķērso robežu. Vai tad Tramps nepaspēja uzcelt savu izslavēto mūri? Vai amerikāņiem vienalga, kas notiek ar viņu zemi? Bet varbūt tieši otrādi- Amerikai vajadzīgi jauni cilvēki, darbaspēks? Iespējams, amerikāņus iemidzina apstāklis, ka atnācēji ir kristieši, turklāt spāniski runājošo Amerikā jau tāpat ir daudz.

 

Patiesībā situācija Eiropā ir krietni sarežģītāka. Atšķirībā no ASV “veco kontinentu” veido valstis- nācijas. Imigrants, kuŗš kādā no Eiropas valstīm cenšas apmesties uz pastāvīgu dzīvi, gluži nevilšus tiek uzlūkots kā “citādais”. Eiropieši to labi zina un ar to rēķinās. Soms, kuŗš vēlas dzīvot Francijā, apzinās, ka viņam būs jāiemācās franču valoda un jāpieņem vietējā dzīves kārtība. Eiropā šo procesu dēvē par integrāciju jeb iekļaušanos. Tas nebūt nenozīmē, ka somam jākļūst par francūzi. Vietējie to nemaz nesagaida, un arī pats soms visdrīzāk nevēlas aizmirst valodu un parašas. Veiksmīgas integrācijas piemērs ir latvieši, kuŗi akceptē vietējo vidi, iemācās valodu un tomēr - cenšas palikt latvieši. Eiropas problēma ir tā, ka pašreizējie imigranti, kuŗi ierodas no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas, vairākumā pārstāv citu kultūru, proti, viņi ir musulmaņi. Šie cilvēki ir gatavi apgūt valodu, mācīties angļu, franču vai vācu skolā, bet viņi nevēlas integrēties. Eiropas lielpilsētās veidojas noslēgtas sabiedrības, geto ar savu dzīves kārtību un vērtībām. Vietējie spiesti pakļauties ciemiņiem, jo baidās tikt apvainoti polītiski nekorrektā uzvedībā, pat rasismā. Šajās dienās internetā izplatās video, kuŗā redzams, kā policija pārtrauc neseno Lieldienu svētku dievkalpojumu poļu katoļu baznīcā Belhemas (Balham) rajonā Londonā. Iemesls- Covid 19 ierobežojumu pārkāpšana. Šo ziņu pavadīja indīgas piezīmes- diezin vai policistiem pietiktu drosmes šādi izrīkoties mošejā...

 

Nav brīnums, ka Eiropā aug pret imigrantiem un bēgļiem vērsti noskaņojumi. Šveices pilsoņi nesenajā referendumā nobalsoja par musulmaņu sejsega jeb parandžas nēsāšanas aizliegumu. Dānija gatavojas izdot likumu, saskaņā ar kuŗu “nerietumnieciskas izcelsmes” iedzīvotāju skaits pilsētu apkaimēs nedrīkstēšot pārsniegt 30 %. Bet Eiropai vajadzīgas darba rokas. Nākamajos desmit gados Vācijā pensijā dosies kuplā “babyboomer” paaudze, ap 12 miljoni cilvēku. Vāciešu vidējais vecums un dzīves ilgums palielinās, nodokļu maksātāju skaits samazinās, bet caurums pensiju budžetā aug. Lai saglabātu pašreizējās pensiju izmaksas, šogad būs nepieciešama subsīdija no centrālās valdības budžeta 100 miljardu eiro apmērā. Tikmēr pie Eiropas vārtiem, otrā pusē Vidusjūrai, atrodas milzīgs, strauji augošs cilvēku okeāns. Lūk, kāds bija vidējais bērnu skaits vienai sievietei (Pasaules Bankas dati) 2018. gadā: Ukraina - 1, 3; Polija - 1, 5; Lietuva, Latvija, Krievija, Vācija - 1, 6; ASV un Apvienotā Karaliste - 1, 7; Zviedrija - 1, 8; Francija - 1, 9, Turcija - 2, 2; Maroka - 2, 4; Ēģipte - 3, 3; Etiopija - 4, 2. Lai tautā notiktu vienmērīga paaudžu nomaiņa, nepieciešamais bērnu skaits ir 2, 1. Tātad Rietumu sabiedrības sarūk. Tas nozīmē, ka iebraucēji šajās zemēs veido tā saucamo “aizstājošo migrāciju”. Process, kuŗā pamatnācija pamazām tiek nomainīta ar citu. Jaunu, vitālu, bet mentāli svešu.

 

Trauksme tiek celta pat Krievijā. Tai blakus atrodas Centrālāzija, milzīgs musulmaņu apdzīvots reģions. Es pats vēl atceros padomju laikus un Rīgas ielās redzētos kaŗavīrus. Jau 1980. gados daudzi no viņiem bija ar izteikti austrumnieciskiem sejas vaibstiem. Toreiz jokoja, ka “Sarkanā armija pamazām kļūst dzeltena”. Brīdī, kad sabruka Padomju Savienība, 1991. gadā piecās Centrālāzijas valstīs - Kazachstanā, Kirgizstanā, Tadžikistanā, Turkmenistanā un Uzbekistanā kopā dzīvoja 50 miljoni cilvēku. Šodien - jau 76 miljoni. Pieaugums - 50 % trīsdesmit gados! Tie ir jauni, enerģiski cilvēki, kuŗi meklē darbu - bet neatrod to savā dzimtenē. Pati vienkāršākā alternatīva - Krievija, ar kuŗu šīm zemēm ir bezvīzu režīms. Tieši šis reģions ir galvenais mazkvalificētā darbaspēka piegādātājs Krievijai. Miljoniem jaunu vīriešu strādā celtniecībā, tīra ielas, cep picas, vada taksometrus. Dara darbus, ko paši krievi, it īpaši lielpilsētu iedzīvotāji, nevēlas veikt. Saprotams, daudzi iebraucēji atrod iespēju palikt Krievijā uz pastāvīgu dzīvi. Pirms dažiem gadiem krievu internetā klīda Maskavas apgabala Koteļņiku pilsētas skolas pirmās klases skolnieku saraksts, kuŗā no 28 bērniem tikai peci bija slāviskas izcelsmes. Pārējie - ar tipiskiem Centrālāzijas vai Ziemeļkaukāza vārdiem un uzvārdiem. Saprotams, skolā mācības notiek krievu valodā. Bet vai tā vairs ir Krievija? Ja šo zemi skatās kā uz cara impērijas vai PSRS turpinājumu, tad viss it kā ir kārtībā. Bet tiem, kuŗi Krieviju vēlas redzēt kā nacionālu valsti, līdzīgu Polijai, Somijai vai Grieķijai, tas ir bīstams signāls. Un kā būs pēc gadiem divdesmit?

 

Par notiekošo ir bažīgs pat prezidents Putins. Pavisam nesen, 30. martā viņš Kremlī vadīja Starpnacionālo lietu padomes sēdi. Lūk, daži teikumi no prezidenta uzstāšanās: “Krievijā nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut tādu skolu veidošanos, kur 100 % skolēnu ir migrantu bērni. Šo bērnu īpatsvaram skolās jābūt tādam, lai viņi varētu viegli pielāgoties krievu valodai, kultūrai un Krievijas vērtībām. Dažās Eiropas valstīs un ASV, kad migrantu bērnu īpatsvars kādā skolā sasniedz noteiktu līmeni, vietējie iedzīvotāji izņem bērnus no šīm skolām. Šādas rīcības iemesli ir saprotami.” Krievija kritizē Latviju par “minoritāšu apspiešanu”, par centieniem krievu skolās pāriet uz mācībām latviešu valodā. Tagad izrādās, ka arī Putins atbalsta šādu polītiku. Tātad visu darām pareizi! 

 

Tikmēr Vācijai jauna problēma - kas notiks ar sparģeļiem? Vāciešu iecienītā delikatese šajā pavasarī draud palikt uz lauka. Tradicionālie sparģeļu novācēji rumāņi Covid 19 pandēmijas ieviesto ierobežojumu dēļ nevarot ierasties Vācijā pa zemes ceļiem, arī solītā alga - 9, 5 eiro stundā viņiem vairs neesot pievilcīga. Tagad visas cerības tiek liktas gruzīniem, kuŗus ievedīšot ar lidmašīnām. Patiešām, ar pasauli notiek kas dīvains.