Sallija Benfelde 27.09.2022
Svētdien, 25. septembrī, Ukrainā ritēja jau kaŗa divi simti trīspadsmitā diena, un Krievijas zaudējumi svētdienas rītā ir skarbi: 56 700 kaŗavīru, 259 lidmašīnas, 2275 tanki un 220 helihopteri. Jau nedēļas vidū, 21. septembrī, Putins Krievijā izsludināja daļēju mobilizāciju, bet aizvadītajās brīvdienās okupētajās Ukrainas territorijās zem šauteņu stobriem notika referendums par šo territoriju pievienošanu Krievijai. Kā ironiski pirms referenduma sacīja ne viens vien polītikas vērotājs ir skaidrs, ka par pievienošanos nobalsos 101 procents tur esošo iedzīvotāju. Pirmkārt, valstis, kuŗas ir piedzīvojušas Krievijas okupācijas režīmu, labi zina no pieredzes, ka jebkādas vēlēšanas padomju sistēmā ir blefs un meli, jo vienmēr uzvar/vairākumu iegūst tie, kuŗi vajadzīgi režīmam. Otrkārt, referendums okupācijas režīma apstākļos ir absurds un starptautiski nelikumīgs pasākums. Civilizētās valstis jau ir paziņojušas, ka šo referendumu neņems vērā. Treškārt, ir arī skaidrs, ka tas Putinam bija vajadzīgs, lai paziņotu par šo territoriju aneksiju, un jau izskanējušas ziņas par izlūkdienestu rīcībā esošo pārtverto informāciju par to, ka apkopoti referenduma rezultāti Krievijai bijuši gatavi jau septembŗa sākumā un ka par aneksiju Putins gatavojas paziņot 30. septembrī. Netieši šo informāciju apstiprina Putina paziņojums par to, ka savas territorijas Krievija aizstāvēs ar kodolieročiem, un ārlietu ministra Lavrova paziņojums 24. septembrī preses konferencē Ņujorkā: visas Krievijas doktrīnas, arī kodoldoktrīna, attiecas uz visu Krievijas territoriju, ieskaitot arī anektētās territojas. Īsi sakot, Putins un viņa padotie draud ar kodolieročiem, un Ukrainas cīņa par savu territoriju atgūšanu tikšot uzskatīta par iebrukumu Krievijā un tikšot izmantoti kodolieroči.
Tikmēr kopš paziņojuma par daļējo mobilizāciju ir sākusies vīriešu un pat veselu ģimeņu bēgšana no Krievijas. Jau naktī no otrdienas uz trešdienu sākās masveida lidmašīnas biļešu izpirkšana uz valstīm, ar kuŗām Krievijai vēl notiek aviolidojumi Turciju, Armēniju, Gruziju. Uz sauszemes Krievijas robežām veidojas pat desmitiem kilometru gaŗas rindas. Ar vārdu sakot, bēg tie, kuriem ir nauda biļetēm, ārzemju pases un kuŗi patiesībā saprot, kas notiek, tikai līdz šim brīdim ir izlikušies, ka to neredz, jo tā ir mierīgāk, un ir bail iebilst varai. Arī daudzi dīvāna karotāji, kuŗi sociālajos tīklos varonīgi aicināja sit ukraiņus, tagad ir apklusuši vai pat mēģina tikt prom no Krievijas, vai slēpjas, jo ir skaidrs, ka daļējā mobilizācija faktiski nozīmē, ka tiks mobilizēti visi, ko var dabūt rokā. Oficiāli sākumā skanēja plāni par 300 tūkstošu mobilizāciju, bet tagad jau tiek runāts par aptuveni 1,2 miljonu cilvēku mobilizāciju. Jāpiebilst, ka Krievija pārkāpj visas starptautiskās konvencijas un līgumus un ir sākusi okupēto Ukrainas apgabalu iedzīvotāju piespiedu mobilizāciju.
Sociālajos tīklos Latvijā (un droši vien ne tikai pie mums) jau ir izplatījies joks melnā humora stilā, ar atsauci uz Konana Doila Bārskervilu suni:
- Kas tās par gaudām purvājā, Berimor?
- Krievi, ser! Pavēstes uz fronti saņem...
Patiesībā joks nav tālu no patiesības, jo Krievija diemžēl ir tapusi par lielu un bīstamu purvu. Pēc paziņojuma par mobilizāciju desmitos Krievijas pilsētu ir sākušies protesti, aizturēti jau vairāki tūkstoši cilvēku, un policija ar protestētājiem izrēķinās Krievijā pieņemtajā stilā. Protestus rīko pat Burjatijas mātes, kuŗas līdz šim priecājās par iespēju ģimenēm kaut ko kaŗā nopelnīt un lepojās ar dēliem varoņiem. Ukraiņi uzbrūk, atbrīvojot savas okupētās territorijas, un Krievijas armija, pamazām atkāpjoties, nežēlīgi apšauda pilsētas un apdzīvotās vietas, pārvēršot visu aiz sevis izdedzinātā zemē, nogalina visus pēc kārtas. Nesen atbrīvotajā Izjumā atklāti masu kapi, ekshumēti 447 līķi, daudzi ir ar smagām spīdzināšanas sekām, pat ar nogrieztiem dzimumorgāniem. Arī pieci bērni... Skatoties reportāžas ukraiņu ziņu vai televīzijas kanalos, senais teiciens mati ceļas stāvus iegūst burtisku nozīmi.
Vai Krievijas armijas zvērības ir kaut kas jauns un nezināms? Nē, jau pēc Bučas un Irpiņas atbrīvošanas atklājās baisas ainas, un ar liecībām par to, kā okupanti izrēķinājās ar iedzīvotājiem, laupīja un dedzināja, varēja iepazīties visas pasaules masu medijos. Tādēļ tagad pēkšņā pamošanās, Krievijas iedzīvotājiem saprotot, ka Ukrainā notiek viņu valsts organizēts slaktiņš, kuŗā viņi negrib piedalīties, ir sevis žēlošana, nevis patiess protests pret varmākām. Var jau teikt, ka viņi neko nezināja un ka visus medijus kontrolē Putina režīms, tomēr Krievijas iedzīvotājiem joprojām ir visas iespējas uzzināt patiesību, ja vien to patiešām grib darīt. Kaŗš Ukrainā sākās 2014. gadā, šogad 24. februārī sākās pilna mēroga iebrukums, tādēļ tagad tā bēgšana gan lielākoties ir savas ādas glābšana, nevis nostāja un pārliecība, ka citas valsts territorijas sagrābšana un nekādu konvenciju un starptautisku līgumu neievērošana ir noziedzīga un sodāma. Gaudas purvājā, manuprāt, ir pašlaik notiekošā precīzs apzīmējums un atliek cerēt, ka Krievijas iedzīvotāji patiešām reiz pamodīsies. Pašlaik neizskatās, ka ir iespējami nopietni protesti, jo represijas kļūst aizvien smagākas un bailes sabiedrībā ir lielas. Tādēļ ļoti pareizs ir Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un Čechijas lēmums neļaut šiem no karošanas bēgošajiem apmesties un dzīvot savā valstī, jo viņi nav Putina režīma opozicionāri. Turklāt Latvijā un arī parējās valstīs tāpat jau pietiek vietējās piektās kolonnas. Tiem, kuŗi lūdz pavērumu polītisku iemeslu dēļ, neatsaka, drošības dienesti, protams, pārbauda viņu sniegto informāciju, vai tā atbilst patiesībai. Robežas šķērsošana kopš 19. septembŗa ir atteikta 23 Krievijas pilsoņiem, informē Latvijas Iekšlietu ministrija.
Mobilizācija Krievijā kā tāda nav pamats patvēruma piešķiršanai Latvijā. Līdz šim mobilizācijas dēļ patvērumu pieprasījušas divas personas. Katrs gadījums tiek vērtēts individuāli, tai skaitā izvērtējot nacionālos drošības riskus. Masveidā patvērums Latvijā nekad nav piešķirts, un tas arī nenotiks, skaidroja iekšlietu ministrs Kristaps Eklons.
Jāpiebilst, ka dažas Eiropas valstis ir nolēmušas šos bēgļus pieņemt, citas vēl domā, bet tas acīmredzot ir katras valsts situācijas izpratnes un izvēles jautājums.
Atpakaļ
.jpg)
