Feodāļa demisija jeb Ārā no tumšas dzelmes
Sallija Benfelde    14.06.2016

 

Pēc vairāku dienu liegšanās veselības ministrs Guntis Belēvičs atzinās, ka ir melojis un 10. jūnijā atkāpās no amata, izstājās no Zaļās partijas un nolika arī Saeimas deputāta mandātu. Viņa vēlēšanu saraksta biedrs, Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) demisijas rakstu pieņēma tūlīt un veltīja Belēvičam visai skarbus vārdus: „Pamatojums,  no manas puses,  ir tāds, ka viņš meloja, ko vakar vakarā man arī atzina. Es domāju, ka ļoti labs risinājums bija mana vēršanās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB), jo šodien, jebkuŗā gadījumā, ja nebūtu pats šo soli spēris, šie fakti acīmredzot būtu uzzināti, sacīja Kučinskis.” Premjērs arī sacīja: „Ja esi ierauts kaut kur iekšā, jebkurā gadījumā, tas ir viens stāsts. Bet esi vīrietis un pasaki, ka esi to darījis!” 

 

Skandals sākās, kad kļuva zināms, ka veselības ministrs, apejot rindu, veicis nelielu, maznozīmīgu operāciju Austrumu slimnīcas (Gaiļezera) Onkoloģijas klīnikā.

 

Latvijā pat ar ģimenes ārsta norīkojumu, pat smagi slimiem cilvēkiem, kuŗiem ārsta konsultācija un izmeklējumi ir dzīvības un nāves jautājums, nākas gaidīt rindā mēnešiem ilgi, reizēm pat pusgadu un ilgāk, tā arī nesagaidot ārstēšanu. Otrs risinājums ir samaksāt pakalpojuma pilno cenu, bet arī par maksu veselības aprūpes pakalpojumu reizēm nākas gaidīt ilgāk par dažām dienām vai nedēļām.

 

Skandalam pieņemoties spēkā, Ministru prezidents lūdza KNAB to izmeklēt, lai viestu skaidrību, un ministru aicināja uz sarunu. Nākamajā dienā pēc sarunas Belēvičs atzinās, ka ir sapinies melos un faktiski bijis “kreisais pacients”, kurš nav maksājis ne valstij, ne ārstam. Sociālajos tīklos daudzi brīnījās, ka farmācijas biznesa miljonārs Belēvičs pat nav iedomājies, ka varētu samaksāt pakalpojuma pilno cenu, turklāt preses konferencē, kurā viņš paziņoja par demisiju, ministrs centās vainu novelt uz ārstu, sakot, ka vaicājis par samaksu, bet saņēmis atbildi, ka jāmaksā nav nekas. Tiesa gan, ārsts žurnālistiem sacīja, ka par samaksu nekādas runas neesot bijis vispār, un varēja saprast, ka ārstam tiešām nebija nācis prātā prasīt samaksu savam „lielajam priekšniekam” – tā teikt, kungam kunga tiesa.

 

Varētu jau sacīt, ka viss kārtībā, jo ministrs, kaut KNAB izmeklēšanas draudu ēnā,  atzina melus un atkāpās, bet slimnīcā notiek dienesta izmeklēšana. Tomēr bažas rada kas cits – proti, daļa sociālajos tīklos komentējošo no sirds nesaprot, kāpēc ministram vispār būtu jāievēro kaut kādas veselības aprūpes pakalpojumu rindas un kaut kas jāmaksā. Ministrs taču esot kaut kas augstāks un īpašs, kuram nav jāgaida kaut kādās rindās kopā ar vienkāršajiem ļaudīm. Izskatās, ka dzimtcilvēka domāšana pamatīgi iesēdusies daudzu prātos un pret varu viņi izturas kā nabaga zemnieciņš pret feodāli, kuŗam ir visas tiesības un uz kuŗu parastie likumi neattiecas. Acīmredzot arī daudzi ārsti bijā ministru un baidās augsto kungu jelkā sadusmot.

 

Diemžēl līdzīgas noskaņas valda arī augstākās izglītības sistēmā. Nesen Ventspils augstskolas (VeA) Satversmes sapulce no amata atcēla rektori Gitu Rēvaldi. Senāts šādu lēmumu pieņēmis, jo Satversmes sapulces debatēs vairākumam bijis viedoklis, ka Rēvalde ir zaudējusi sev doto uzticību. Izskanējis arī viedoklis, ka pašlaik vairs nepastāv tikai konflikts starp VeA un Ventspils pilsētas domi, bet situācija ir pāraugusi plašākā strīdā starp rektori un augstskolas personālu. Rektore no Satversmes sapulces sanāksmes telpas devās projām pirms debatēm par viņas darbību. Jau pirms tam Rēvalde norādīja, ka viņas uzstāšanās tiek pārtraukta un viņai netiek dots vārds sava viedokļa paušanai.

 

Viņa sacīja, ka ir gatava atskaitīties par savu darbību, bet citos apstākļos un citā veidā, kā arī norādīja, ka atcelšanas no amata rosināšanā ir redzams polītiskais pasūtījums. Kā zināms, augstskolas un Ventspils domes attiecības pēdējā laikā pasliktinājušās. Intervijā žurnālam Ir Rēvalde stāsta, ka patiesībā konflikts veidojies ar no domes priekšsēža amata atstādināto Aivaru Lembergu, kuŗš vēlējies, lai valsts augstskolā viss notiek pēc viņa prāta. Daļa augstskolas darbinieku uzskata, ka augstskola pieder Ventspils domei un jādara tā, kā vēlas dome, bet Senāta senātori acīmredzot baidās par savu vietu. “Skaidrs, ka Vītoliņam (Lemberga vietnieks – aut.) nav juridisku tiesību diktēt senāta darbības norisi, bet domāju, ka Lembergs būs, maigi izsakoties, ļoti neapmierināts, ka viņam tik aizņemtam cilvēkam paziņos, ka senāts tomēr nenotiks izsludinātajā datumā. Tas jebkuram šķistu ne visai normāli. (..) Man jau šķiet, ja mēs šo pasākumu atliksim, būs tikai sliktāk, iekšējā sarakstē norādījis viens no senatoriem.”

 

Augstskolai ir sadarbības līgums ar pilsētas domi, kuŗa ieskaita VeA budžetā zināmus finanču līdzekļus, tomēr tas nedod tiesības pašvaldībai uzskatīt to par savu privāto augstskolu. Lembergs gan domā citādi un jau pagājušajā gadā pauda, ka Gita Rēvalde neatbilst saviem amata pienākumiem, nesaprot savu atbildību un vietu un norādīja, ka, ja VeA neatradīs jaunu augstskolas vadītāju, tad var aizmirst par pašvaldības sniegtajām dotācijām. “Kamēr jūs neievēlēsiet citu rektoru, aizmirstiet, viņai jāiet prom! Viņa netiek ar saviem pienākumiem galā. Jums tur ir senāts laikam, ja? Vot, senātā… nekāda nauda nebūs. Viņa netiek galā, viņa neuzskata svarīgas lietas par svarīgām, viņa neprot vadīt (..), tā ir, cilvēki nesaprot savu atbildību un vietu,” pērnā gada nogalē sacīja Lembergs. Jāpiebilst, ka intervijā ar Rēvaldi atklājas gaužām nepatīkamas finanču shēmas, kuŗas dome gribējusi īstenot caur augstskolu, un tas ir cits un gaŗāks stāsts gan par satelītu, kuŗu Latvija joprojām nav palaidusi, gan par tagadējo finanču ministri Danu Reiznieci-Ozolu, kas šo projektu vadīja un ļoti labi sapratās ar Aivaru Lembergu.

 

Tiesa gan, Rēvaldes atcelšana vēl jāapstiprina valdībā, bet neizskatās, ka premjērs Kučinskis iebildīs ZZS “saimniekam”. Tomēr pats bēdīgākais ir tas, ka Augstākās Izglītības padome (AIP), kuŗa ir Latvijas Republikas patstāvīga institūcija, kas izstrādā augstākās izglītības valsts stratēģiju, īsteno augstskolu, valsts institūciju un sabiedrības sadarbību augstākās izglītības attīstīšanā, pārrauga augstākās izglītības kvalitāti, nodrošina kvalitātīvu lēmumu par augstāko izglītību pieņemšanu, neliekas ne zinis. 

 

Protams, jau sen bija nojausma par finanču shēmām Latvijā, par to, kā tiek vadītas daudzas pašvaldības un valsts iestādes, bet pēdējie notikumi daudzas norises ļauj saskatīt labāk. Gluži kā tajās pasakās un teikās, kad nogrimušas pilis un cietokšņi ceļas augšā no tumšās dzelmes, atklājot skatienam slēpto un noglabāto. Nezinu, vai abi pieminētie notikumi kaut ko mainīs polītiķu dienas kārtībā un saprašanā par valsti, bet acīmredzams, vēl vairāk nekā agrāk, ir kļuvis kas cits. Kamēr mēs paši raudzīsimies uz varu un uz bagātiem cilvēkiem kā uz feodāļiem, kuŗiem piederam mēs paši un mūsu valsts, nekas nevar mainīties. Feodāļu labprātīga demisija nenotiek gandrīz nekad.