Esam dzīvojuši illūzijās
Juris Lorencs    29.03.2022

 

 

Laikā, kad joprojām turpinās Krievijas agresija pret Ukrainu, šajā valstī katru dienu tiek aizturēti nodevēji un diversanti no vietējo iedzīvotāju vidus. Nevilšus prātā nāk jautājums - cik lojāli Latvijai ir mūsu valstī dzīvojošie krievi? Lūk, ko rāda socioloģiskā aptauja, ko šī gada marta sākumā veikusi sabiedriskās domas izpētes kompānija SKDS. Izrādās, ka 90 % latviešu nosoda Putina iesākto kaŗu Ukrainā, un tikai 1 % to atbalsta. Cita aina vērojama krievvalodīgo vidū. Kaŗu nosoda 22 %, atbalsta - 21 %, bet 46 % nenostājas nevienā pusē. Šie skaitļi liecina, ka ilgu laiku esam dzīvojuši illūzijas. No visiem Rīgas iedzīvotājiem latvieši patlaban ir 47 %, krievi - 36 %, citas tautības - 17 %. Tātad katrs desmitais cilvēks, kuŗš Rīgā man nāk pretim pa ielu, atbalsta Putina kaŗu un ukraiņu slepkavošanu. Atklāti sakot, paliek mazliet neomulīgi. Ir skaidrs, ka Latvijā dzīvo divas kopienas, kuŗas uz pasauli raugās pilnīgi atšķirīgi.

 

Statistika liecina, ka no 1 900 000 Latvijas iedzīvotājiem latvieši patlaban ir 63 %, krievi- 25 %, citas tautības - 12 %. Saskaņā ar 1989. gada tautas skaitīšanas datiem, Latvijā dzīvoja vien 52 % latviešu. Tātad latviešu īpatsvars kopš neatkarības atgūšanas ir palielinājies. Tas skaidrojams ar vairākiem apstākļiem. Pirmkārt, ar krievvalodīgo aizbraukšanu uz bijušo Padomju savienību vai Rietumiem. Otrkārt, ar latviešu atgriešanos no Rietumiem un Krievijas. Treškārt - latviešiem dzimstība ir augstāka nekā pārējām Latvijā dzīvojošajām tautībām. Ceturtkārt - notiek lēns, bet noturīgs latviskošanās process. Piemēram, krievu bērni, kuŗi beiguši latviešu skolu, bieži apprecas ar latviešiem, un ģimenēs sāk runāt latviski. Diemžēl Latvija joprojām ir sašķelta divkopienu valsts. Ne tik izteikta kā 1991. gadā, kad tika atgūta neatkarība, bet tomēr. Novērotājam no malas, amerikānim vai vācietim, varētu likties, ka sabiedrība ir sadalījusies latviski un krieviski runājošajās kopienās. Taču lietas nav tik vienkāršas. Piemēram, šo rindu autors ļoti labi pārvalda krievu valodu, es varu tajā runāt, lasīt un rakstīt. Tomēr nekad neesmu sevi uzskatījis par “krievvalodīgo” un pat ne par “bilingvāli”. Vienkārši zinu vairākas valodas, un viena no tām ir krievu. Arī daudzi Latvijas krievvalodīgie, it īpaši jaunieši, perfekti pārvalda latviešu valodu. Tad kur rodas šie 21 %, kuŗi atbalsta Putina agresiju Ukrainā? Acīmredzot problēma ir dziļāka, un tā slēpjas cilvēku attieksmē pret mūsu (ukraiņu, gruzīnu, moldāvu utt.) valstisko neatkarību.

 

Tagad atjaunojušās debates, kādai būtu jābūt tālākai sabiedrības integrācijas polītikai. Dzirdēti uzskati, ka nepieciešams mērķtiecīgi veidot valstij lojālu krievvalodīgo kopienu. Ka pietiekot iedibināt vienu interesantu, objektīvu un patriotisku mediju krievu valodā, televīzijas kanalu, kas visus Latvijas nedraugus ātri vien pāraudzinās, padarīs par patriotiem jeb, kā šodien mēdz teikt, “integrēs”. Ka teju vai vienīgā problēma esot tā, ka krievvalodīgajiem trūkstot “objektīvas informācijas”, tai skaitā arī par kaŗu Ukrainā. Bet tā ir vēlmju domāšana. Patiesībā tiem Latvijas krieviem, kuŗi nepārvalda latviešu vai angļu valodas, šodien nav nekādu problēmu iegūt objektīvu un pārbaudītu informāciju. Krievu valodā 24 stundas diennaktī raida “Euronews” kanals. Izcilas ir BBC un “Deutsche Welle” krievu valodas versijas, krievu valodā turpina raidīt “Radio Brīvība”. Internetā brīvi pieejami daudzi Krievijas un Baltkrievijas opozīcijas mediji. Jautājums tikai - vai kāds to vēlas dzirdēt un redzēt. Šo situāciju TV24 raidījumā “Preses klubs” precīzi raksturoja advokāts Saulvedis Vārpiņš: “Ja redzam, ka nogalina cilvēkus un kāds ar to lepojas, tur neviena integrācija nepalīdzēs”. Līdzīgās domās ir Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības Edvīns Šnore, kuŗš 23. martā intervijā saka: “Mums skaidri jādefinē, ka nevēlamies būt daļa no krievu pasaules, un atbilstoši jārīkojas. Nevar būt nekāda runa par papildu krievu kanalu. Ja ir arguments, ka krievu cilvēki nesaprot, kas notiek Ukrainā, un tādēļ atbalsta Putinu- pagaidiet, mēs visi dzīvojam Eiropas Savienībā. Jau astoņus gadus (kopš Krimas aneksijas - J. L.) bijušas visas iespējas saņemt informāciju par to, kas notiek Ukrainā un ko dara Putina režīms.”

 

Redzam, ka mērķtiecīga tā saucamās “lojālās krievvalodīgās kopienas” veidošana ved strupceļā. Ka vienīgais pamats integrācijai ir Latvijas valstiskuma apzināšanās un latviešu valoda. Ka daudz ātrāk vajadzēja pāriet uz izglītību latviešu valodā. Ka nepieciešams vēl konsekventāk īstenot valsts valodas polītiku, atteikties no nevajadzīgas krievu valodas lietošanas. Kam nepatīk, lai brauc uz Krieviju. Vai uz Eiropu - un tur mēģina uzstādīt savas pretenzijas! Uzreiz gan vēlos brīdināt- diezin vai viņi tiks sadzirdēti. Līdzīgi kā Vācijai pēc Otrā pasaules kaŗa, arī Krievijai un visai krievu tautai šodien tiek uzvelta kolektīvās atbildības nasta. Krievijai nākotnē nāksies sadzīvot ar milzīgu negātīvas enerģijas lauku, ar neizpratni, nepatiku, pat riebumu. Izsakoties modernā terminoloģijā- vesela valsts un tās tauta tika pakļauta “cancel culture”, vienkārši “nokancelēta”. Šī procesa polītiskās, saimnieciskās un garīgās sekas būs milzīgas. Krievija un “krievu pasaule” kļūs toksiska. Pazudīs “9. maija” jeb “Uzvaras dienas” kults. Cietīs Krievu pareizticīgā baznīca, tā vairs nevarēs sevi uzdot par “vienīgo kristīgo vērtību glabātāju”. Krievu mūzika, opera, literātūra, balets, sports - tas viss asociēsies ar badā mirstošiem bērniem Mariuopoles pilsētas drupās. Ja līdz šim pasaulē ukraiņus dažkārt vēl jauca ar krieviem, tad tagad visi zinās, ka “Ukraina nav Krievija”. Un nevienam vairs nevajadzēs skaidrot, kāpēc Latvija vēlējās atbrīvoties no Krievijas impērijas un Padomju Savienības. Kāpēc mēs nevēlamies runāt krievu valodā un “svinēt” 9. maiju. Kas otram bedri rok, tas pats tajā iekrīt.