Eiropas cena
Sallija Benfelde    04.01.2024

 

 

 

Patiesībā tas nav jautājums tikai par to, kāda ir Eiropas demokratijas un brīvības cena, bet par to, vai tuvākajos mēnešos neizšķirsies demokratiskās un civilizētās pasaules brīvības liktenis.

 

14. decembrī Briselē sapulcējās visu 27 Eiropas Savienības (ES) valstu līdeŗi, lai lemtu par sarunu sākšanu ar Ukrainu par iestāšanos ES. Eiropas Komisija (EK) jau pirms mēneša bija pozitīvi novērtējusi Ukrainas izdarītos „mājasdarbus”. Samitā bija jālemj arī par par ilgtermiņa 50 miljardu eiro palīdzības paketi Kijivai. Tomēr bija lielas bažas, ka Ungārija būs pret šo sarunu sākšanu, jo tās premjerministrs Viktors Orbāns noraidīja ne tikai papildu naudu Ukrainai, bet arī to, ka tiek  sāktas pievienošanās sarunas ar Kijivu, nosaucot pēdējo priekšlikumu par „nepamatotu un slikti sagatavotu”. Tā vietā Orbāns joprojām vēlas stratēģiskas debates par ES Ukrainas polītiku un aicina uz pamieru starp Krieviju un Ukrainu. Lai pierunātu Orbānu nenostāties pret šiem lēmumiem, Eiropas Komisija 13. decembrī atbloķēja 10 miljardus eiro, kas Ungārijai pienākas no Eiropas Savienības (ES) fondiem. Vēl vairāk,  ES tieslietu komisārs Didjē Rendērs paziņoja, ka reformas, kuŗas veikusi premjerministra Viktora Orbāna valdība, lai palielinātu tiesu neatkarību, ir pilnībā atbilstošas prasībām, par kuŗām bijusi vienošanās. Starp citu, ES ir iesaldējusi vēl 19 miljardus eiro. Tie tika iesaldēti, jo Ungārija nav darījusi pietiekami, lai nodrošinātu likuma varu un izskaustu Orbāna varas laikā uzplaukušo korupciju.

 

Teorētiski pastāvēja iespēja, ka 26 ES valstis apvienojas un pieņem lēmumu, ka Ungārijai šajos jautājumos nav balstiesību. Vai tas būs iespējams, nebija zināms, jo arī vairākās ES valstīs bija (un patiesībā joprojām ir) zināma svārstīšanās jautājumos, kas saistīti ar Ukrainu – jūnijā notiks Eiroparlamenta vēlēšanas, un ne vienam vien ir bažas par to, kā vēlētājiem patiks lielais Ukrainas atbalsts.

 

Žurnāls Politico pirms šī samita rakstīja, ka “lēmums atvērt ES durvis Ukrainai varētu būt eksistenciāls arī bloka nākotnei, jo tas nozīmē iekļaut valsti ar gandrīz 40 miljoniem cilvēku, kas iestigusi kaŗā ar spēcīgu kaimiņu. Nespēja vienoties par šādu vēsturisku lēmumu tikmēr aptraipītu Eiropas vienotības tēlu ne tikai attiecībā uz ES ilgtermiņa atbalstu Ukrainai, bet arī uz tās vispārējiem ģeopolītiskajiem mērķiem”.  Savukārt Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis paziņoja, ka ES tagad pārbauda solījuma robežas “tik ilgi, cik tas būs nepieciešams”. “Acīmredzot tik ilgi, kamēr tas prasa līdzekļus, kamēr mēs varam vienoties. Ja mēs to nevaram, acīmredzot tam būs milzīgas sekas, pirmkārt, Ukrainā, bet ne tikai tur.” Bet Beļģijas premjērministrs sacīja, ka izredzes pievienoties blokam ir lielākais atbalsts, ko ES var sniegt Ukrainai: “Neaizmirsīsim, ka daļa no iemesla, kāpēc sākās šis kaŗš - neatkarīgi no tā, kas notika [notiek] Putina galvā - ir Ukrainas vēršanās pie Rietumiem.” Pusducis augsta ranga ES amatpersonu un diplomātu no visa bloka uzsvēra, ka Ungārija ir izolēta savā pozīcijā un ka pārējās 26 dalībvalstis joprojām atbalsta Ukrainu un vēlas, lai Kijiva ilgtermiņā būtu daļa no kluba. Tomēr privāti daudzi atzina, ka kaŗš vairs nav galvenā prioritāte vairākumam ES līderu ikdienā.

 

Ar vārdu sakot, no vienas puses, ES varas elite saprata, ka bez nopietna atbalsta Ukraina karu var zaudēt un tad Krievija var uzbrukt kādai no Eiropas valstīm. No otras puses, polītiķi tomēr baidās, ka viņu vēlētāji var gribēt lielāku uzmanību sev un nevis Ukrainai, kas daudziem šķiet tālu.

 

Tiesa gan, par spīti  valdošajam pesimismam, Eiropas Savienības līdeŗiem izdevās  vienoties par bloka iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Ukrainu un Moldovu. Diskusiju laikā Orbāns pameta sēžu zāli, pavēstot, ka viņš negrasās piedalīties šī “sliktā lēmuma” pieņemšanā. Taču viņš arī atturējās no veto uzlikšanas pārējo 26 dalībvalstu lēmumam. Gan uzreiz jāpiebilst, ka Ungārijas premjērministrs Viktors Orbāns 15. decembŗa rītā bloķēja Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu līderu vienošanos par finansiāla atbalsta paketi Ukrainai.

 

Dažas dienas pēc finansiālās palīdzības bloķēšanas Ukrainai, publiski izskanēja skarba ziņa. Rietumu palīdzības trūkuma dēļ Ukrainas kaŗaspēkam nācies apturēt vairākas militārās operācijas, kā medijiem pavēstījia Ukrainas armijas komandieris Oleksandrs Tarnavskis. Ukraiņiem frontes pirmajās līnijās arī akūti trūkst munīcijas.

 

Eiropas Savienība (ES) izstrādā rezerves risinājumu, lai piešķirtu 20 miljardus eiro Ukrainai, apejot Ungārijas veto, kas bloķē finansiālo palīdzību Kijivai.

 

Tikmēr Krievija turpina Ukrainā nežēlīgi  nogalināt un iznīcināt visus un visu pēc kārtas. 

 

Cerībām, ka Krievijas iedzīvotāji varētu aktīvi vērsties pret kaŗu, nav pamata ne tikai tādēļ, ka represijas Krievijā kļūst aizvien nežēlīgākas. Kopš Staļina laikiem iedzīvotāju uzskatos nekas daudz nav mainījies – Krievija ir diža, tās vēsture un vērtības ir īpašas un dižas, un tādēļ arī tiesības ir īpašas un atšķiras no citu valstu un tautu tiesībām. 

 

Neatkarīgā Levadas centra zinātniskais vadītājs, sociologs Ļevs Gudkovs intervijā situāciju raksturo tā: „Nav šaubu, ka nabadzīgajiem un no Krievijas valsts atkarīgajiem iedzīvotājiem būt piederīgiem „Dižajai Valstij” ir ļoti svarīgi un tas kompensē šo viņu dzīvi. Lepnums par valsti ir neatraujams no grūti apspiežama kauna („...diža tauta, bagāta valsts, bet dzīvojam mūžīgā nabadzībā un nekārtībā”) un nomācošas atpalicības no attīstītajām valstīm”. Sociologs skaidro, ka analizējot socioloģiskās aptaujas, kas veiktas laikā kopš 1989. gada, labi var redzēt, ka vēlme dzīvot tikpat labi, kā „viņi Rietumos” aug. Nekur nepazūd arī pārliecība, ka Krievija ir diža un tās tauta to ir pelnījusi.  Šīs sajūtas kopā ar stingri ieprogrammēto dižuma apziņu un neapmierinātību, ka tā nez kādēļ nenotiek, padara Krieviju un tās iedzīvotājus bīstamus citām valstīm. Tādēļ cerēt, ka ar sarunām un pārrunām var mainīt Krievijas polītiku, ir vismaz naivi.