Dzīve terrora laikmetā
Kārlis Streips    29.03.2016

 

Jau atkal kādā Eiropas pilsētā nogranduši sprādzieni, cilvēki gājuši bojā, lielā skaitā ievainoti. Šoreiz Briselē, kur terroristi uzbruka lidostai un metro vilcienam. Rudenī sprādzieni granda Parīzē, pirms tam – satīriskā žurnāla redakcijā vēl pirms tam Londonā un Madridē, vilcienos un autobusos... Cilvēki portālā Facebook uz attēliem uzliek attiecīgās valsts karogu, lai paustu līdzjutību un atbalstu. Skan braši paziņojumi no valstu vadītājiem par to, ka katrā ziņā tiks atrasti vainīgie, ka tiks darīts viss, lai kaut kas tāds vairs neatkārtotos. 

 

Polija bija solījusi uzņemt noteiktu skaitu bēgļu no Tuvajiem Austrumiem, tagad tā ir pateikusi nē, nekādā gadījumā, lai arī lielākoties, maigi izsakoties, terroristi bijuši „pašmāju produkts”, nevis neseni ieceļotāji. Arī mūsu valstī jau ļoti paredzamā kārtā nacionālistiski noskaņoti polītikāņi sākuši brēkt – nekādus migrantus! Allaž mutīgais Jānis Iesalnieks no Nacionālās apvienības: “Terrorakti Beļģijā no jauna apliecina, ka visus uzbrukumus specdienesti nenovērsīs. Latvijai ir jāatsakās uzņemt migrantus!” Un nepiemirstot arī iekost citādi domājošiem: “Liberāļi spītīgi cenšas neredzēt faktu, ka terrorisms ir tiešas sekas musulmaņu imigrācijai Eiropā, tagadējas vai pirms paaudzes.” 

 

Amerikā Donalds Tramps jau sen ir runājis par to, ka vajag aizliegt visiem musulmaņiem ierasties Amerikā, acīmredzot ar to arī domājot, piemēram, ASV sabiedroto Jordānijas karali. Teds Krūzs, cenšoties vēl vairāk sabiezināt krāsas, nācis klajā ar domu, ka policijai vajag sākt patrulēt “musulmaņu mikrorajonos.” Grūti spriest, kā cilvēks domā noteikt, kas ir “musulmaņu mikrorajons” – vai tāds, kur dzīvo 30 procenti musulmaņu? Vai pietiks ar 20%? Mičiganā ir mazpilsēta Hamtramika, tā skaitās vienīgā pilsēta Amerikā, kur musulmaņi ir vairākumā un četri no pilsētas padomes sešiem deputātiem ir islamticīgie. Sētu būvēsim apkārt? Tādu pašu, kādu Tramps sola būvēt uz ASV dienvidu robežas?

 

Pirms pāris dienām Pakistānā kāds terrorists uzspridzinājās parkā, kur kristieši atzīmēja Lieldienas, bojā gāja vairāk nekā 70 cilvēki. Par to plaši ziņoja. Taču Nigērijā terroristu organizācija Boko Haram pagājušajā gadā uzstādīja “rekordu” attiecībā uz lielāko nogalināto cilvēku skaitu, savukārt 2014. gadā lielākais bojā gājušo skaits bija Irākā, Nigērijā, Afgānistānā, Pakistānā un Sīrijā, ne Beļģijā, Francijā vai Savienotajās Valstīs. Cik daudz esam redzējuši un dzirdējuši par šiem gadījumiem? Nu, neko daudz! Lai arī ir pilnīgi skaidrs, ka “Islāma valsts” un tamlīdzīgas organizācijas ir noslaktējušas ļoti, ļoti daudz musulmaņu. 

 

Var daudz runāt un spriest par to, kāpēc notiek terrorakti, bet galu galā jānonāk pie secinājuma, ka minētajās valstīs un citur situācija radusies tāpēc, ka notikusi iejaukšanās no ārpuses. Tieši Amerikas Savienotās Valstis, atbalstot cīņu pret PSRS iebrukumu Afgānistānā, lielā mērā radīja Talibānu kuŗš pēc tam, kad amerikāņu militārā palīdzība vairs nebija vajadzīga, vērsās pret Ameriku un Rietumiem plašākā nozīmē, turklāt izmantojot ieročus, kuŗus amerikāņi paši tiem bija iedevuši.

 

ASV prezidenta Džordža Buša jaunākā avantūra Irākā pilnīgi noteikti ir tiešā veidā saistāma ar pašreizējo “Islāma valsti,” jo brīdī, kad amerikāņi no turienes aizgāja, valsts būtībā sabruka un, tāpat kā tas bija ar Talibānu Afgānistānā, terroristiski noskaņoti spēki arī Irākā pievāca amerikāņu ieročus, ko Vašingtona bija iedevusi nudien nekompetentajiem Irākas bruņotajiem spēkiem. Runa var arī būt par Rietumu pasaules aktīvi atbalstīto tā dēvēto “Arābu pavasari.” No visām valstīm, kuŗās šis “pavasaris” veidojās, vien Tunisija ir daudzmaz izveidojusi stabilu un vismaz nosacīti demokratisku valsts iekārtu. Ēģiptē valda militāristi, Lībija ir pilnīgi sabrukusi valsts. Haoss ir tā vide, kuŗā terrorisms plaukst visvairāk, cilvēkiem nonākot pie secinājuma, ja reiz visapkārt viss jūk un brūk, tad reliģija, arī tās radikālākajās izpausmēs, var būt salmiņš, pie kuŗa pieķerties. Ne jau labas dzīves dēļ tik daudzi cilvēki no Eiropas un citām pasaules malām ir devušies uz Tuvajiem Austrumiem, lai piedalītos “Islāma valsts” celšanā ar visu no tā izrietošo.

 

Par bēgļiem. Tie ir cilvēki, kuŗi bēg no katastrofālām briesmām. Jā, viņu starpā ir gana daudz gados jaunu vīriešu, par kuŗiem var jautāt, kāpēc tad viņi nepaliek mājās un necenšas atrisināt problēmas, kādas tur pastāv. Taču ir arī sievietes un bērni. Lasītāji atcerēsies mazo zēnu, kuŗš noslīka Vidusjūrā un kuŗa mirstīgās atliekas viļņi izmeta krastā. Cilvēkam jābūt pilnīgi bez sirds, lai viņu uzskatītu par jebko citu kā par mazu bērnu, kuŗš nekādi nevarēja būt ne pie kā vainīgs.

 

Vēl vairāk – apgalvojums, ka visi musulmaņi ir kaut kā bīstami, nav produktīvs, tieši pretēji, tas ir graujošs. Pirmkārt, tas ir briesmīgs aizvainojums tiem ļoti, ļoti daudzajiem musulmaņiem, kuŗi dzīvo savu dzīvi, audzina savas ģimenes, strādā, pelna naudu un ne mirkli nedomā par to, ka vajadzētu apjozties ar sprāgstvielām un doties uz tuvāko lidostu vai parku. Liberālās aprindās Amerikā runāts par to, ka daudzās musulmaņu valstīs ir ievērojams skaits cilvēku, kuŗi atbalsta tā dēvētā Šariata ieviešanu ar visu Viduslaiku “tieslietu” sistēmu, tostarp, piemēram, sieviešu, kuŗas pārkāpušas laulības zvērestu, nomētāšanu ar akmeņiem, zagļiem nocirst roku, jebkuŗu, kas aiziet no Islāma uzskatīt par nogalināmu u.tml. Taču pagājušā gada decembrī pētniecības organizācija Pew Research publicēja pētījumu, kuŗā konstatēts, ka arī, piemēram, Jordānijā, kur 74 procenti iedzīvotāju it kā atbalsta Šariatu, 95 procenti noraida “Islāma valsti” kā tādu. Citur pasaulē Šariatu atbalsta ļoti mazs procents musulmaņu – Albānijā 12 procentu, Azerbaidžānā vien 8 procenti.

 

Otrkārt, visu musulmaņu mešana pār vienu kārti arī nozīmē, ka šaubīgos tas var pagrūst terrorisma virzienā. Ja reiz pasaule uzskata, ka es automātiski esmu slikts cilvēks tāpēc, ka esmu musulmanis, kāpēc gan tādā gadījumā nevērsties pret pasauli, kuŗā tāds uzskats pastāv? Tepat Latvijā kādreizējais Islama Kultūras centra vadītājs ir kļuvis par “Islāma valsts” atbalstītāju. Pašreizējie kopienas vadītāji ir teikuši, ka notikumus Briselē viņi nenosoda un nenosodīs, jo viņi jau reiz ir teikuši, ka tā rīkoties nevajag, kāpēc atkārtoties? Tas ir ārprātīgs cinisms, tas nav tālu no attiecīgā nozieguma attaisnošanas. Ar to nebūt nesaku, ka šie cilvēki gatavojas kļūt par terroristiem, bet arī viņu gadījumā apkārtējas sabiedrības noliedzošā attieksme nav un nevar būt nenozīmīga.

 

Un vēl – ar terrorismu pasaulē nenodarbojas musulmaņi vien. Pagājušajā nedēļā Starptautiskā Krimināltiesa Hāgā paziņoja, ka piespriedusi 40 gadus cietumā kādreizējam Bosnijas serbu līderim Radovanam Karadžikam, kuŗu notiesāja nevis par terrorismu klasiskajā šī vārda izpratnē, bet par genocīdu, kas ierindojams tajā pašā noziegumu katēgorijā. Puisis, kuŗš Dienvidkarolīnā iegāja lielākoties tumšādainu cilvēku apmeklētā baznīcā un labu skaitu no viņiem nošāva, it kā skaitījās kristietis. 

 

Būtība ir vienkārša. Sastopoties ar jebkuŗu līdzcilvēku, mums ir viena no divām izvēlēm: vai nu mēs viņu uzskatām par labu cilvēku, iekams nav pierādījies pretējais, vai arī otrādi. Otrs no šiem variantiem ir graujošs, jo neuzticība nekad nerada neko labu. Attiecībā uz bēgļu jautājumu, mūsu laikrakstu lasītāji taču lielākoties ir vai nu cilvēki, kuŗi savulaik bija kaŗa bēgļi, vai arī viņu atvases. Latviešiem tāpēc būtu jāsaprot, ko nozīmē mukt no nāves briesmām. Mūsu valstī bēgļi nav nekas neparasts – te ieradušies ļaudis no Vjetnamas, Somālijas un citām pasaules malām, lielākoties gan ar mērķi doties tālāk Rietumeiropas virzienā. Taču daudzi no viņiem tomēr ir palikuši šeit, un šeit viņi veido savu dzīvi. Cēsīs ir pat tāda kā ķīniešu kolonija. Saeimā strādā arābs Hosams Abu Meri, kuŗš nebija bēglis, viņš ir no Libānas, bet ksenofobiski noskaņotos cilvēkos viņš vienmēr ir un paliks “svešs.” Pagājušajās Saeimas vēlēšanās viņam bija ceturtais lielākais svītrojumu skaits Vienotības biļetenos, diez vai tas bija tāpēc, ka cilvēki viņā saskatīja kaut ko sliktu, un Saeimā viņš ir tikai pateicoties tam, ka viņa pazinēji viņam ielika krustiņu, un, deputātiem kļūstot par ministriem, viņš ieguva tā dēvēto “mīksto mandātu.” 

 

Nupat bija Lieldienas, kad kristieši atzīmēja Jēzus augšāmcelšanos. Jēzus aicināja visus pie sevis, visus, nešķirojot. “Mīliet viens otru,” viņš mācīja. Un tas īpaši attiecas uz laiku, kad var šķist, ka tiešām dzīvojam terrorisma ērā.