Dzīve pēc svētkiem
Sallija Benfelde    22.11.2023

 

 

 

Patriotu nedēļa pagājusi, atstājot tumšajā novembŗa ikdienā mazliet vairāk gaismas. Bet ikdiena ar kaŗu aiz Latvijas robežas Austrumos turpinās. Vēl pirms Latvijas dzimšanas dienas Zemessardzes štaba virsnieks, majors Jānis Slaidiņš, kuŗš katru nedēļu publiski komentē kaŗa norisi Ukrainā, Latvijas Televīzijai (LTV) sacīja: “Kaŗš Ukrainā beigsies tad, kad tiks salauzta Krievijas polītiskā griba kaŗot, bet, kamēr tas nebūs noticis, karš turpināsies”. Savukārt bijušais Nacionālo bruņoto spēku virsnieks Juris Dalbiņš, runājot par iespējamām Krievijas un Ukrainas miera sarunām, sacīja, ka ne Krievija, ne Ukraina pie sarunu galda nesēdīsies. Ukraiņi savu prezidentu un valdību uzskatītu par nodevējiem, ja tie to tagad darītu, bet Putinam nebūtu, ar ko “barot” Krievijas iedzīvotājus, ja Ukraina pēkšņi vairs nebūtu lielais ienaidnieks.

 

Ukrainas armijas ģenerālštabs ziņo, ka otrdien, 21. novembŗa rītā ir zināms, ka okupantu armijas dzīvā spēka zaudējumi ir 312 820 kaŗavīri. Tikmēr arī Eiropas Savienībā (ES) jautājumā par Ukrainu joprojām ir valstis, kuŗas vairāk skatās Krievijas virzienā, un šo valstu līdeŗu “simpātijas” ir savtīgas. Proti, valstīm - Krievijas atbalstītājām Putins sola un dod lētāku gāzi, degvielu, tāpēc šo valstu līderi iedzīvotājiem pirms vēlēšanām sola labu un lētu dzīvi. Aptuveni pusei iedzīvotāju gan Ungārijā, gan Slovākijā un Polijā tas patīk, viņus neinteresē, ka tā ir agresora Putina atbalstīšana, kas var traģiski beigties viņu valstij. Protams, minēto valstu līderi mīl diktatoru metodes un vairāk vai mazāk tās cenšas izmantot, stiprinot savu varu. Šos varaskāros diktatoriņus ierobežo vien tas, ka valstis ir Eiropas Savienības dalībnieces un var zaudēt ES fondu atbalstu. Tādēļ patiesībā visu laiku notiek šo valstu līderu “tirgošanās” ar ES – tā teikt, ja jūs mums lielāku finansējumu (vai atdosit to, ko atņēmāt), tad, piemēram, piekritīsim sankcijām.

 

Nelāga aina pašlaik saistībā ar atbalstu Ukrainai pēc nesenajām parlamenta vēlēšanām ir Polijā, kuŗa visu laiku ir apgalvojusi, ka ir kvēla Ukrainas atbalstītāja. Oktobrī notikušajās vēlēšanās Polijā ar ļoti mazu balsu pārsvaru uzvarēja valdošā partija “Likums un taisnīgums”, bet ar tās iegūto vietu skaitu parlamentā nepietiek balsu valdības sastādīšanai, jo visām trīs opozīcijas partijām kopā parlamentā ir balsu vairākums. Tas gan netraucēja Polijas prezidentam kā pirmo kandidātu valdības sastādīšanai nosaukt tieši valdošās partijas kandidātu – līdzšinējo premjeru. Un valdošā partija gan pirms vēlēšanām, gan tagad atbalsta pret Ukrainu vērstu rīcību, lai it kā aizstāvētu Polijas pilsoņu intereses. “Graudu kaŗu” izdevās vairāk vai mazāk atrisināt. Kā zināms, Polijas zemnieki bija ļoti neapmierināti, ka Ukrainas graudu tranzīts pazemina cenas viņu graudiem. Proti, veikli darboņi pamanījās tikt pie graudiem, kas bija domāti citām valstīm un sāka tos tirgot par zemākām cenām. Tā vietā, lai Polijas varas iestādes tiktu galā ar šiem kontrabandistiem, tā ļāva zemniekiem bloķēt graudu tranzītu. Valstis, ar kuŗām bija noslēgti līgumi par graudu piegādi, tos nesaņēma, bet Ukraina, protams, nesaņēma samaksu par padarīto darbu, ko zemnieki bieži vien darīja, riskējot ar savām dzīvībām. Saniknotos poļu zemniekus, protams, neinteresēja ne iespējamais bads trešās pasaules valstīs, ne tas, ka kaŗa laikā Ukraina zaudē milzīgus finanšu līdzekļus un ka arī tās zemnieki var nonākt uz bankrota robežas. Situāciju izglāba tikai citu valstu diplomātiskie centieni un praktiska palīdzība. Tagad Polijas transporta uzņēmumi pieprasa ierobežot jebkādus ukraiņu tranzīta pārvadājumus caur Poliju, jo ukraiņi tā viņiem, poļiem, “atņemot darbu”, par situāciju var lasīt, piemēram, Nataļjas Sofijenko rakstā portālā liga.net. Tranzīta kustība tiek bloķēta no 6. novembŗa, sākot ar degvielu un tankiem, kas domāti Ukrainai, un beidzot ar humanitāro palīdzību no Sarkanā Krusta. Piemēram, degviela tiek vesta tranzītā no Lietuvas. Pie robežas šis blokādes dēļ ir sakoncentrēts nu jau bīstams daudzums kravu ar gāzi, degvielu un citām viegli uzliesmojošām vielām un priekšmetiem, bet Polijas robežsardzes un muitas darbinieki teic, ka situācija ir nopietna, viņi to labi saprot, bet neko nevar darīt, jo šajā jautājumā ir izpildītāji, ne lēmēji. Bloķēti tiek arī medicīnisko preču pārvadātāji – piemēram, divu lielo tranzīta automašīnu vadītāji, kuŗi veda dažādas medicīnas preces no Nīderlandes. Policisti esot ļāvuši aizbraukt šīm mašīnām bez rindas līdz pat kontrolpostenim, kur tranzīta automašīnas apturētas, tām likts griezties atpakaļ un braukt meklēt stāvvietu. To izdevies atrast tikai 40 kilometrus no robežas, kur tagad auto ar kravu stāv un gaida. 

 

Laikā, kad ar bažām tiek gaidīta ziema un ir skaidrs, ka sācies t.s. pozīciju kaŗš, kad nevienai pusei nav pārsvara uzbrukumam, Krievija cer uz nogurdināšanu, cer, ka gan Ukrainai, gan tās atbalstītājiem pietrūks spēka, gribas un ticības, lai uzvarētu. Putins sūta un sūtīs kaujas laukā “lielgabalu gaļu”, jo viņam cilvēka dzīvība ir bezvērtīga, viņš uzskata, ka var cilvēkus sūtīt kaujas laukā kā gaļas mašīnā, jo valsts taču liela, cilvēku daudz. Turklāt Rietumos ir zināmas bažas un bailes no tā, ka Krievija tiešām varētu zaudēt kaŗu, jo baidās no iespējamā chaosa un neparedzamajiem notikumiem, ja zaudējums kaŗā novedīs pie impērijas sabrukuma un sadalīšanās.

 

Skarbu blogu, ko, manuprāt, ir vērts izlasīt, Ukrainas portālā “Gordon” publicējis Kijivas-Mogiļanskas biznesa pasniedzējs Valērijs Pekars. “Scenārijs “Uzvara” Ukrainai nav pats ticamākais. Bet tas ir vienīgais, kuŗā sakrīt sabiedrības un valdošās polītiskās komandas intereses. Kas notiks?” Pekars raksta, ka pašlaik, analizējot visu pieejamo informāciju, var runāt par trīs iespējamākajiem scenārijiem: par pata situāciju, jo abām pusēm lielākas ir aizstāvības, ne uzbrukuma iespējas; par to, ka Rietumi neuzskata par sev pieņemamu scenāriju, kuŗā Krievija kaŗu zaudē, tādēļ arī atbalsts un ieroču piegādes ir tieši tādas; Putina plāns tagad ir nogurdināšanas kaŗš. Pekars uzskata, ka tādēļ Ukrainai ir tikai trīs nākotnes varianti: 1. Nogurdināšana, izsīkums, nogurums. Sliktākais variants, bet, pēc bloga autora domām, pašlaik notikumi virzās tieši uz to pusi. 2. Kaŗa iesaldēšana, kas varētu Rietumiem patikt vislabāk. Atbalsts paliktu tieši tādā līmenī, kāds tas ir tagad, jo neļautu Ukrainai zaudēt un Krievijai uzvarēt. 3. Ukrainas uzvara, jo Rietumiem tas šķiet pieņemami. Protams, Pekars šos scenārijus analizē sīkāk un beigās raksta, ka tas nenozīmē neizbēgamību vai nenovēršamību un uzsver, ka nevajag apgalvot, ka „tas nav iespējams” vai arī sacīt, ka „es ticu”. Ir jādara, kritiski jāanalizē situācija un vajag argumentus. Tikai ar apgalvojumiem vien neko nevar panākt.