Dūmi un ienaidnieki
Sallija Benfelde    26.04.2016

 

 

Kad klājas grūti un nākas risināt jautājumus, kuŗi gadiem nav risināti un par kuŗiem lāgā nav skaidrības, ko darīt, ir divas vecumvecas metodes, kā novērst uzmanību. Pirmo var nosaukt par dūmu aizsegu – vai nu jāatrod kaut kas, ap ko sacelt traci, vai arī jāatrod pirmajā brīdī tīri smuks un pieņemams risinājums, kas patiesībā ar laiku radīs jaunas problēmas, kuŗas gan tik ļoti varbūt nedursies acīs.

 

Otra metode ir tikpat sena, cik seni ir cilvēki. Proti, ir jāatrod ienaidnieks, kuru var vainot visā, kas notiek vai nenotiek.

 

Raugoties, kas notiek Latvijā izglītības reformā, pirmām kārtām gribas teikt, ka tā ir skolotāju algu reforma, nevis izglītības reforma. Jā, būs skolas, kuŗas no nākamā mācību gada tiks slēgtas, jo tajās ir tik maz skolēnu, ka valsts gluži vienkārši nevar atļauties tās uzturēt. Būs skolas, kuŗas tiks reorganizētas, būs skolotāji, kuri zaudēs darbu, laukos citu darbu vairs neatrast, bet līdz pensijai vēl vairāki gadi, tādēļ acīmredzot tiks nodrošināts t.s. „sociālais spilvens” līdz pat pensijai (bezdarbnieka pabalstu var saņemt tikai 9 mēnešus). Neapšaubāmi, ka daļai skolotāju algas ir mazas un ka skolas līdz šim centās neaizvērt, lai skolotājus neiegrūstu ubagu statusā, bet skolu uzturēšana pie dzīvības financējumu krietni deldēja.

 

Pirmajā brīdī izskatās, ka beidzot vismaz pamatproblēmas ar skolotājiem būs atrisinātas, jo skolotāju arodbiedrība arī vairs nenoraida visus priekšlikumus pēc kārtas un nedraud ar milzīgiem streikiem. Tiesa gan, pirmais jautājums, kas nāk prātā uzreiz, ir financējuma avoti, jo līdz šim to vienkārši nebija. Saprotams, ka skolu slēgšana dod krietnu ietaupījumu, bet nauda būs vajadzīga „sociālajam spilvenam”, jo tas tikšot nodrošināts skolotājiem, kas zaudē darbu un ir pirmspensijas vecumā – 60 gadus veci. Uzmanīgu dara tas, ka daļa naudas tiks atrasta, valstij pārstājot financēt skolēnu brīvpusdienas, šo pienākumu pārliekot uz pašvaldību pleciem. Vai tas nozīmē, ka brīvpusdienas būs tikai lielo un turīgāko pašvaldību skolās? Vai ir kādi ticami aprēķini, cik bērnu turpmāk paliks bez pusdienām un varbūt bez ēdiena vispār? Līdz šim nereti ir nācies dzirdēt skolotāju stāstus par bērniem, kuŗu vienīgā ēdienreize ir skolas brīvpusdienas.

 

Statistikas dati neliecina, ka turīgo cilvēku ir kļuvis krietni vairāk,  un ir zināms, ka bezdarba dēļ ārpus lielajām pilsētām ir daudz nabadzīgu ģimeņu. Protams, bērni nav vēlētāji, un izsalkuši bērni un nabadzīgi bērni bieži vien dzīvo tādā kā pelēkajā zonā, jo arī viņu vecāki neprot savu sāpi izkliegt tik skaļi, lai kāds viņus sadzirdētu. Jebkurā gadījumā kareivīgā skolotāju arodbiedrība polītiķiem ir nesalīdzināmi bīstamāka par jebkuru izsalkušu bērnu. Atliek cerēt, ka izglītības ministrs Kārlis Šadurskis (Vienotība) nāks klajā ar pārliecinošiem skaitļiem, kas apliecinās, ka bērni necietīs no skolotāju algu reformas. Vēl arī ir jautājums par to, vai izglītības reforma beigsies ar skolotāju algu reformu, vai ir paredzēti konkrēti darbi, piemēram, izglītības kvalitātes paaugstināšanā? Šobrīd, no vienas puses, gribas priecāties, ka daudziem skolotājiem vairs nebūs jāliek cents pie centa, lai nopirktu lielāku maizes klaipu, bet, no otras puses, māc bažas, ka viss nebūt nav tik spoži, kā izskatās. 

 

Līdzīgi ir arī ar demografijas jautājumiem – tiek runāts par atbalstu jaunajām ģimenēm, par to, ka attiecīgajā vecumā bezmaz katra latvieša svēts pienākums ir dzemdēt bērnus, bet tajā pašā laikā bērnu dārzi joprojām ir problēma, auklītes arī ir plānots vairs neapmaksāt no valsts budžeta – lai to dara pašvaldības, ja var. Dažas noteikti varēs – Nils Ušakovs Rīgā jau ir paziņojis, ka vismaz daļu summas maksās, kas savukārt nozīmē, ka Saskaņa”Rīgā vēl valdīs ilgi. Ģimenēm gan brīvpusdienas, gan sabiedriskā transporta atvieglojumi, gan auklītes pakalpojumu apmaksa ir ļoti būtisks atbalsts, jo bērnu dzemdēšana, jo vairāk, jo labāk, demografijas problēmas nerisina.

 

Savukārt stāsts no sērijas „ļaunākais ienaidnieks, kurš vainojams visā” ir meklējams kaimiņos Latvijai. „Levadas Centra” pētījumi liecina, ka pagājušajā gadā 81 procentam Krievijas iedzīvotāju bija negatīva attieksme pret Ameriku un 71% – pret Rietumiem vispār. Šie rādītāji ir ļoti mainīgi, un šobrīd, piemēram, ir 64 un 60 procenti, tomēr kopumā attieksme nav pozitīva. Interesanti, ka pētījumi arī liecina – attieksme pret Rietumiem veidojusies lēnām un ilgākā laikā, jau pirms Putina nākšanas pie varas. Vēl interesantāk, gandrīz neticami šķiet tas, ka deviņdesmito gadu sākumā Krievijas iedzīvotāji bija gluži vai apburti ar Rietumiem, īpaši jau ar ASV. Tolaik Amerika viņiem likās paraugvalsts, kuŗai jālīdzinās, sabiedrotais pasaules arēnā. Tuvināšanās Rietumiem likās svarīgāka par sadarbību ar bijušajām padomju republikām.

 

Sociologi saka, ka toreiz Krievijas ārpolītika netika uztiepta no ārpuses, kā to mīl skaidrot šodien, bet patiešām atspoguļoja iedzīvotāju sapņus par Rietumiem un pasaules vadošo lielvalstu „klubiņu”. Pētnieki arī saka – ja vispār kādreiz ir bijusi cerība un iespēja izveidot to, ko mēdz dēvēt par „kopīgajām Eiropas mājām”, tad tas bija toreiz. Tiesa gan, šis noskaņojums ilga vien dažus gadus. Krievijā, padziļinoties ekonomiskajai krīzei, lielākajai iedzīvotāju daļai kļuva redzams bezdibenis, kas atdala viņus no Rietumiem, kas gan toreiz, gan joprojām arī tagad ir pārticīgas un bagātas dzīves simbols. Kļuva arī redzams, ka Krievija, kuŗa prasīja sevišķu attieksmi pret sevi, Rietumos nav gaidīta.

 

Ap 1993. gadu kļuva skaidri redzami atšķirīgie Krievijas un Rietumu elites uzskati un nostāja vienos un tajos pašos ārpolītikas notikumos un procesos. Cerības uz ātru un nesāpīgu Krievijas integrāciju esošajā pasaules kārtībā zuda, vietā nāca aizkaitinājums un dusmas. Jau 1999. gadā socioloģiskās aptaujas liecināja, ka ASV ienaidnieku sarakstā ir trešajā vietā aiz „starptautiskajiem terroristiem” un „čečeniem”. Sākot ar 2008. gadu,  ASV stabili ieņem ienaidnieka nr. 1 pozicijas Krievijas iedzīvotāju prātos. Turklāt no 2000. gada Krievijas vara apzināti virza šo procesu, veidojot ASV ienaidnieka tēlu sabiedrības apziņā. Pētnieki uzskata, ka pēc tam, kad sankcijas pret Krieviju tiks atceltas, attieksme pret ASV un Rietumiem droši vien kļūs pielaidīgāka, draudzīgāka, tomēr aizdomas, ka Rietumi tikai slēpj savu naidīgumu, tāpat kā ASV un Eiropas Savienība (ES), paliks.

 

Patiesībā tas nozīmē, ka ES jāpaliek vienotai un neatkarīgi no tā, kā katra valsts un tās iedzīvotāji vērtē ASV, jāpiekrīt ASV prezidenta Baraka Obamas aicinājumam Eiropai palikt vienotai. Tādēļ noskaņojums Latvijas iedzīvotāju un pilsoņu vidū ir ļoti svarīgs un Latvijā sasāpējušo problēmu risinājumiem jābūt atklātiem un saprotamiem, bez mākslīgās glazūras triepieniem. Pretējā gadījumā vietas var zaudēt ne tikai deputāti un ministri, iedzīvotāju emocijas var vērsties pret Eiropu un ASV, meklējot domubiedrus robežas Austrumu pusē.