Drošības vārdā. Veselības vārdā. Vai tiešām?
Sallija Benfelde    21.03.2016

 

Saeima ir nolēmusi steidzamības kārtā, tātad divos lasījumos, pieņemt grozījumus Krimināllikumā, kuŗu mērķis ir vērsties pret hibrīdkaŗa radītiem apdraudējumiem Latvijai un atvieglot drošības iestādēm spiegu ķeršanu. Pirmais lasījums marta sākumā jau ir noticis, „par” nobalsoja 72 deputāti, un aprīļa sākumā grozījumus paredzēts pieņemt otrajā  ̶  galīgajā lasījumā. Jāpiebilst, ka steidzamības kārtā pieņemtos likumus Valsts prezidents nevar atdot atpakaļ Saeimai vēlreizējai caurskatīšanai.

 

Tomēr izskatās, ka ar  šo grozījumu pieņemšanu tik vienkārši nebūs. Valsts prezidents Raimonds Vējonis publiskajos tīklos jau ir paudis bažas par vārda brīvības un citu pamattiesību nesamērīgu ierobežošanu, bet Latvijas Žurnālistu asociācija brīdina, ka vispārīgie formulējumi Krimināllikuma grozījumos ļautu iesēdināt cietumā arī varai netīkamu atklājumu autorus. 

 

Patiesībā tas ir mūžīgais stāsts par to, kas valsti apdraud un kas neapdraud, jo neapšaubāmi valsts un pašvaldību iestāžu pieķeršana korupcijā un citos smagos likumpārkāpumos valsts prestižu nestiprina, it īpaši laikā, kad plosās hibrīdkaŗš un uzticība valstij pazeminās. Piemēram, nesen Valsts ieņēmumu dienests (VID) finanču ministrei iesniedza „melno sarakstu”, tajā bija 173 dienesta darbinieki, kuŗu finanču situācija šķiet aizdomīga. Vēlāk izskanēja ziņas, ka pret vairākiem darbiniekiem uzsākts krtiminālprocess. Svarīgi ir tas, ka visu šo „VID sāgu” sāka žurnālisti, TV raidījumā pētot VID darbinieku ienākumu deklarācijas un pētot, kā pie lieliem īpašumiem un skaidras naudas krājumiem var tikt cilvēki, kuŗu algas nebūt nav mērāmas daudzos tūkstošos eiro mēnesī. 

 

Tikpat neapšaubāmi ir arī tas, ka daudzos gadījumos Latvijā esam pārāk maigi pret tiem, kuŗi darbojas pret mūsu valsti, tādēļ ir vajadzīgi precīzi formulējumi. Tāpat jautājums ir par to, ko īsti nozīmē valsts noslēpuma nelikumīga iegūšana? Šaubos, vai žurnālistam vispār ir likumīgas iespējas tādu informāciju iegūt, bet tas savukārt nozīmē, ka vajadzības gadījumā padarot dokumentus slepenus, var veikt jebkādas koruptīvas darbības, var slēgt valstij ļoti neizdevīgus līgumus un tamlīdzīgi. Tādēļ militāru vai izlūkošanas materiālu iegūšanu un to publiskošanu tomēr vajadzētu nošķirt no informācijas, kuŗa skaitās konfidenciāla, bet kuŗa pēc būtības valsti neapdraud.

 

Turklāt jau agrāk esmu rakstījusi par to, ka daudziem polītiķiem ir vēlme aizliegt publiski runāt un rakstīt jebko, kas kaut kādā veidā skar drošības iestāžu darbinieku rīcību, tiesu lēmumus – pagājušās vasaras sākumā Saeimas Nacionālās drošības komisija bija sapulcējusies uz ārkārtas sēdi, kuŗā apsprieda žurnālistes Agneses Margēvičas publicēto rakstu par Drošības policijas (DP) darbinieku saistību ar personām, par kuŗām tiem nākas lemt saistībā ar piekļuvi valsts noslēpumam. Toreiz komisija bažījās nevis par to, cik uzticami ir šie rakstā minētie DP darbinieki, bet par to, ka žurnāliste par to vispār rakstījusi. Solvita Āboltiņa toreiz pēc komisijas sēdes pauda: „Mēs pārrunājām vēl arī jautājumu par to, vai nav nepieciešamas kādas likuma izmaiņas, lai šāda informācija, kas, protams, nodara kaitējumu valsts drošības iestādēm, šādā veidā nepārbaudīti publicēta... Tātad, arī, ļoti iespējams, tiks vērtētas iespējamas izmaiņas Krimināllikumā, un tad varētu vērtēt to Nacionālās drošības komisija un nākt ar šādu likumdošanas iniciātīvu.”

 

Iecere tagad īstenota, un šā gada marta sākumā Nacionālās drošības komisija kopā ar Juridisko komisiju Saeimai iesniedza grozījumus Krimināllikumā, kuros nodaļā „Noziegumi pret valsti” ir būtiskas izmaiņas. Galvenais uzsvars ir likts uz spiegošanu un citām pretvalstiskām darbībām, bet ne tikai. Grozījumos paredzēts papildināt Krimināllikumu ar atbildību par valsts noslēpuma nelikumīgu iegūšanu arī tad, ja šim nodarījumam nav spiegošanas pazīmju. Par to draudētu brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem vai īslaicīga brīvības atņemšana, vai piespiedu darbs, vai naudas sods. Savukārt, ja tas būtu izdarīts personu grupā pēc iepriekšējās vienošanās, sods varētu sasniegt pat piecus gadus cietumā. Tātad – vai žurnālistu komandas darbs, lai atmaskotu kādas koruptīvas vai nelikumīgas darbības, piemēram, DP vai Latvijas armijā, tiktu formulēts kā personu grupas likumpārkāpums pēc iepriekšējas vienošanās?

 

Pēc Valsts prezidenta paziņojuma un diskusijām publiskajos tīklos, vairāki deputāti sākuši prātot, ka steidzamību Krimināllikuma grozījumos varētu  atcelt, lai tos varētu pārrunāt arī ar speciālistiem un iegūtu plašāku ieskatu par to, kādos gadījumos cilvēktiesības ir vai nav nopietni ierobežojamas un vai pašreizējie grozījumi nedod pārāk plašas interpretācijas iespējas. 

 

Tikmēr, šķiet, bez plašākas ievērības palikusi kāda cita Saeimas iniciātīva, kura gan neskar valsts drošību šī vārda burtiskā nozīmē. Proti, runa ir par visai delikātu jautājumu, par sievietes tiesībām pašai lemt par savu ķermeni un reproduktīvo veselību – pašai lemt, vai un kad dzemdēt, vai un kad ziedot savas olšūnas. Kā zināms, veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) ir ierosinājis grozījumus „Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā”, ierobežojot sievietes tiesības ziedot savas olšūnas, turpmāk šādas tiesības paredzot tikai dzemdējušām sievietēm. Jāpiebilst, ka savu priekšlikumu G. Belēvičs nav pamatojis ar zinātniskiem pētījumiem vai medicīniskiem pierādījumiem, un zinātnisku pētījumu trūkumu ministra argumentācijā apliecinājusi arī Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente Dace Matule. Interesanti, ka Belēviča ierosinātais ierobežojums attiecināts tikai uz sievietēm, tādu pašu ierobežojumu nenosakot vīrietim – pirms spermas ziedošanas vispirms kļūt par tēvu.

 

Tiesībsargs šādā pieejā saskata dzimumu diskrimināciju: „Vienlaikus no likuma anotācijas šobrīd nav rodams pamatojums atšķirīgai attieksmei, nosakot ierobežojumu ziedot savas olšūnas tieši nedzemdējušām sievietēm. Veselības riski, uz kuŗiem norādīts vairākos starptautiskos pētījumos, var attiekties gan uz dzemdējušām, gan uz nedzemdējušām sievietēm. Satversmes 96. panta aspektā jāņem vērā sievietes tiesības uz autonomiju, kas ietver tiesības pieņemt lēmumu par savu ķermeni. Sieviete var pieņemt lēmumu vispār nevēlēties kļūt par māti, bet viņa var vēlēties ziedot savas olšūnas citu sieviešu vajadzībām” un „Uzskatu, ka šobrīd nav atrodami skaidri un viennozīmīgi argumenti, kāpēc tieši nedzemdējušām sievietēm ir ierobežojums ziedot olšūnas. Ja likumā noteikts ierobežojums, svarīgi ir definēt leģitīmu mērķi, respektīvi, kāpēc šāds ierobežojums ir izdarīts.” Jāpiebilst gan, ka šobrīd Saeima ir atlikusi šo grozījumu galīgo pieņemšanu līdz papildus informācijas saņemšanai.

 

Tomēr gan ņemšanās ap krimināllikuma grozījumiem, gan veselības ministra izpratne par dzimumu līdztiesību apliecina kādu bēdīgu faktu – polītiķiem liekas, ka kārtība, drošība un ģimenes laime ir atkarīga no tā, cik ļoti valsts aizliegs visu, ko vien var aizliegt. Tāda pēctotalitārisma domāšana acīmredzot. Priecē tas, ka, par spīti polītiķu centieniem un sabiedrības miegainībai daudzos jautājumos, aizliegt visu pēc kārtas vairs nav tik vienkārši.