Draudi Šengenas zonai
Juris Lorencs    06.08.2024

 

 

Viens no lielākajiem un sekmīgākajiem moderno laiku ģeopolitiskajiem projektiem ir Eiropas Savienība (ES), kas apvieno 27 valstis un 450 miljonus iedzīvotāju. ES pamatā ir brīva preču un pakalpojumu kustība, brīvība veikt uzņēmējdarbību jebkurā dalībvalstī, kā arī brīva cilvēku kustība. Daļa no ES valstīm ir apvienojušās Šengenas zonā, kuras iekšienē nepastāv robežkontrole. Patlaban Šengenas zonā ietilpst Austrija, Beļģija, Čehija, Dānija, Horvātija, Igaunija, Grieķija, Francija, Itālija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Polija, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija, Ungārija, Vācija un Zviedrija, kā arī Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice, kas nav ES dalībvalstis.

 

Šodien ir iespējams aizbraukt ar automašīnu no Somijas līdz Portugālei un neredzēt nevienu robežsargu vai muitnieku. Patīkama ērtība, kas diemžēl rada nopietnus izaicinājumus kontinenta drošībai. Nav nekāds noslēpums, ka atvērtās robežas un brīvā pārvietošanās atvieglo dzīvi likumpārkāpējiem, migrantiem un nedraudzīgu valstu aģentiem. Šengenas zona var pilnvērtīgi funkcionēt pie diviem nosacījumiem. Pirmkārt, zonas ārējām robežām jābūt aizsargātām un kontrolētām. Otrkārt, visām Šengenas zonas valstīm jābūt vienādām vīzu izsniegšanas procedūrām. Tomēr pēdējos gados Šengenas zona sākusi ļodzīties. Izrādās, krīzes situācijā Eiropa nespēj pienācīgi kontrolēt savas ārējās robežas. Problēmas sākās 2015. gadā, kad Eiropā sāka ieplūst nelikumīgie robežpārkāpēji no Tuvajiem Austrumiem. Vienīgā valsts, kas toreiz konsekventi iestājās pret migrantu plūsmu, bija Ungārija, kas dažos mēnešos uzbūvēja 320 kilometrus garu un četrus metrus augstu žogu uz robežām ar Serbiju un Horvātiju. Šodien situācija ir pilnībā mainījusies, jo Ungārija pati kļuvusi par apdraudējumu visai Šengenas zonai. Jūlija sākumā tā ieviesa īpašu sistēmu, kas ļauj vienkāršotā veidā izsniegt darba vīzas Bosnijas un Hercegovinas, Moldovas, Ziemeļmaķedonijas, Melnkalnes, Serbijas, Ukrainas, Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem. Pagaidām gan vēl īsti nav skaidrs, kā tieši šis mehānisms darbosies, īpaši attiecībā uz Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem.  

 

Komentējot šo Ungārijas lēmumu, valsts prezidents Edgars Rinkēvičs intervijā Neatkarīgajai Rīta avīzei šī gada 2. augustā izteicās: “Jāpanāk, lai jebkurš potenciālais Krievijas vai Baltkrievijas pilsonis ar vīzu, uzturēšanās vai darba atļauju netiktu ārpus Ungārijas... Var tikt atjaunota robežkontrole, apturot Ungārijas atrašanos Šengenas zonā. Bet tam nepieciešams plašāks lēmums. Un tas ir jautājums, ko var realizēt Eiropas Komisija ar visu ES dalībvalstu, kas ir arī Šengenas valstis, iesaisti, kā arī jāpieskaita tās Eiropas valstis, kas nav ES dalībvalstis, piemēram, Norvēģija un Šveice. Līdzīgi domājošām valstīm jāvienojas un jāstrādā. Ir jāizdara viss, lai, paaugstinoties drošības riskiem, neviens neciestu. Krievijas un Baltkrievijas pilsoņu bezkontroles pārvietošanās esošajos apstākļos nav pieņemama ne no morālajiem, ne no drošības aspektiem.” Robežkontroles atjaunošana uz Ungārijas robežām nozīmētu tās izslēgšanu no Šengenas zonas. Manuprāt, pašreizējos apstākļos tā ir “neiespējamā misija”. To spiests atzīt arī Rinkēvičs: “Eiropas Savienības līgumā ir 7. pants, kurā teikts: ja visas valstis vienojas, tad var apturēt balsstiesības, ierobežot valsts tiesības saņemt ES finansējumu, citādi sankcionēt. Bet tādam lēmumam būtu nepieciešama vienprātība. Nebūsim naivi: tādas vienprātības nedz ES, nedz NATO nebūs. Jautājums patiesībā ir par to, vai Ungārija un tās valdība sevi redz kā Rietumeiropas un Rietumatlantiskās telpas sastāvdaļu.”

 

Kāpēc būtu jāuztraucas par nepietiekami kontrolētu Krievijas un Baltkrievijas iebraukšanu Šengenas zonā, pie kuras pieder arī Latvija? Diemžēl dzīvojam laikā, kad pilnībā nevar uzticēties nevienam ciemiņam no Krievijas un Baltkrievijas. Par to, ka mums jābūt piesardzīgiem, uzņemot pie sevis pat opozīcijas aktīvistus, liecina nesenais gadījums ar baltkrievieti Olgu Tiškeviču. Kopš 2010. gada viņa darbojās Baltkrievijas opozīcijas partijā “Narodnaja Hramada”. Pēc 2020. gada protestiem un tiem sekojošajām represijām viņa aizbēga uz Poliju. Vēlāk Tiškeviča pārcēlās uz Lietuvu, kur bija aktīva baltkrievu diasporas locekle. Lietuvas galvaspilsētā Viļņā viņa darbojās organizācijās, kas koordinēja palīdzību baltkrievu un ukraiņu bēgļiem. Pēc tam, kad šī gada maijā Baltkrievijas hakeri nopludināja datus, kas liecināja par Tiškevičas sadarbību ar Baltkrievijas Valsts Drošības komiteju, viņa vairs nebija pamanāma, burtiski pazuda no sabiedrības. Tiškeviča atkal “uzpeldēja” Minskā, kur 31. jūlijā piedalījās Lukašenko režīma propagandas raidījumā. Tajā viņa stāstīja par Lietuvā dzīvojošo baltkrievu opozicionāru plāniem iefiltrēties “sabotāžas grupās” un uzbrukt Minskai ar bezpilota lidaparātiem. Saprotams, šo darbību koordinējot neviens cits kā Lietuvas izlūkdienesti. Šī gada 1. augustā vairākas Rietumvalstis un Krievija veica ieslodzīto apmaiņu. Maskava atbrīvoja 16 politieslodzītos, pretī saņemot 8 spiegus un algotos slepkavas. Nākamajā dienā Vācijas pilsētā Bonnā tikko atbrīvotie Krievijas opozīcijas politiķi Iļja Jašins, Vladimirs Kara-Murza un Andrejs Pivovarovs sniedza preses konferenci. Un tad sākās pats dīvainākais, –  viņi visi aicināja Rietumus atteikties no sankcijām pret Krieviju, jo tās skarot “vienkāršos krievu cilvēkus”, kuri esot pret Putina režīmu. Taču šie apgalvojumi neatbilst patiesībai. Šī gada martā notikušajās Krievijas prezidenta vēlēšanās par Vladimiru Putinu nobalsoju 87 % vēlētāju. Arī neatkarīgas socioloģiskās aptaujas liecina, ka vairākums krievu atbalsta karu. Un tad rodas jautājums, ar kādu mērķi Putina režīms atbrīvoja šos opozicionārus? No malas izskatās, ka mums ir darīšana ar tā saucamajiem “noderīgajiem idiotiem” un Stokholmas sindroma upuriem vai ar Krievijas specdienestu aģentiem. Nav ko brīnīties, ka šādi izteikumi tikai padziļina vispārējo neuzticības gaisotni, kas valda attieksmē pret Krieviju un krieviem. Augusta sākumā man bija iespēja ceļot no Liepājas uz Lietuvas pilsētu Klaipēdu. Latvijas un Lietuvas robežas kontrole tika izbeigta 2007. gada decembrī, kad Baltijas valstis pievienojās Šengenas zonai. Šodien par robežu liecina vien abu valstu karogi. Un tomēr pašreizējos apstākļos personīgi es justos komfortablāk, ja Lietuvas vai Latvijas robežsargs apturētu automašīnu, ieskatītos manā pasē un paraudzītos arī bagāžas nodalījumā.