Domā par Krieviju, skaties uz Ameriku
Juris Lorencs    30.06.2020

 

 

Laba grāmata ir mūsu dvēseles spogulis, tā mainās līdz ar pieaugšanu. Pareizāk sakot - ne jau pati grāmata, bet mūsu uztvere par to. Ar gadiem mēs labāk saprotam Kristīni no Rūdolfa Blaumaņa “Purva bridēja”, viņas izšķiršanos saistīt dzīvi nevis ar bagāto saimniekdēlu Akmentiņu, bet gan ar vienkāršo zirgu puisi Edgaru. Dīvainas pārvērtības notiek ar Raini - skolas laikā viņš šķiet sarežģīts, vēlāk - neinteresants, un tikai brieduma gados sākam apjaust dzejnieka patieso diženumu. Nu, bet krievu rakstnieku Fjodoru Dostojevski vispār nav vērts lasīt tiem, kuri jaunāki par trīsdesmit - tāpat neko nesapratīs. Citādāk ir ar grāmatām par polītiku. To vērtību, dažkārt pat pravietisko tālredzību apstiprina laiks, vēstures plūdums, un mūsu dzīves pieredze te maz ko maina. Manā priekšā ir uzņēmēja un mecenāta Viļa Vītola grāmata “Pārdomas par Krieviju”, kas iznāca 2016. gadā Rīgā apgādā “Jānis Roze”. Kopš grāmatas iznākšanas esmu to pārlasījis jau vairākas reizes. Un katru reizi guvis jaunu apstiprinājumu Vītola asajam redzējumam uz Krievijas pagātni, šodienu un nākotni.

 

Viena no grāmatas centrālajām tēmām - par Rietumu un Krievijas spēku un vājumu, par ietekmes maiņu abu globālo spēlētāju starpā. Neiztirzājot senāku vēsturi un nākotnes perspektīvas, varētu jautāt - kas mainījies šajos četros gados kopš grāmatas iznākšanas? Un tad mums jākonstatē, ka Krievijai daudzmaz izdevies noturēt iekarotās pozīcijas, pat nedaudz pavirzīties uz priekšu hibrīdkara frontē. Diemžēl Rietumi šajā laikā kļuvuši vājāki. Sašķelti, neizlēmīgi, pa daļai paralizēti. Kas pie tā vainīgs? Garīgais un fiziskais nogurums? Vēlmju domāšana? Mērķtiecīgas Krievijas “troļļu fermu” sētas dezinformācijas kampaņas? Nespēja saredzēt prioritātes? Droši vien viss kopā. Par to liecina Angeles Merkeles nepārdomātais lēmums atvērt durvis imigrācijas straumei no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Histēriskā apsēstība ar iespējamo klimata krīzi, ļaušanās zviedru pusaudzes Grētas Tūnbergas kampaņai “Fridays for Future”. Arī Rietumu reakcija uz “Covid 19” vīrusa epidēmiju bija visai haotiska un nekoordinēta. Mirušo skaits, rēķināts uz vienu miljonu iedzīvotāju. Latvijā tas ir 25 reizes mazāks nekā ASV un 42 (!) reizes mazāks nekā Apvienotajā Karalistē. Bet ir vēl citi signāli. Mazāk ievēroti, bet patiesībā vēl bīstamāki. Viens no tādiem - maija sākumā pieņemtais Vācijas Konstitucionālās tiesas spriedums, kas apšauba Eiropas Centrālās bankas obligāciju iegādes programmas likumību. Daži eksperti uzskata, ka šis lēmums apdraud Eiropas Savienības (ES) likumisko un pat monetārā vienotību, tātad pašu ES kā organizācijas eksistenci.

 

Vācija, Francija vai Spānija šodienas globālajā polītikā maz ko nosaka. ES kopumā - ar to jau sāk rēķināties. Bet ES vienotība nav pietiekama. Grāmatas “Pārdomas par Krieviju” priekšvārdā Eiropas parlamenta deputāte Sandra Kalniete raksta: “Tā  jau nav, ka polītiķi nesaprastu ekspertu un pētniecības institūtu stratēģiskās analīzes prognozes par Krieviju un Putina režīmu.  Liela daļa saprot, taču, būdami atkarīgi no parlamentāro vēlēšanu cikla, vairākums savus polītiskos lēmumus un rīcību pieskaņo polītiskās prakses vajadzībām. Diemžēl stratēģiski lēmumi tik īsā laika nogrieznī, kāds ir starpvēlēšanu posms, nav īstenojami”. Un vienotā Eiropa ar bažām gaida kārtējās vēlēšanas un referendumus. Kas uzvarēs prezidenta vēlēšanās Francijā - Makrons vai Lepēna? Kā nobalsos briti - vai tiešām būs Breksits? Cik stipri būs radikāļi Spānijā, Itālijā vai Grieķijā? Jau aizgājis tik tālu, ka Eiropu uztrauc ne tikai Vācijas, bet pat tās federālo zemju (un tādas ir 16!) vēlēšanu rezultāti. Vai tikai neuzvarēs “Alternatīva Vācijai”? Un kāda būs šo vēlēšanu ietekme uz polītiku Berlīnē?

 

Vēl viena problēma - ASV, kas visus pēckara gadus bijusi Eiropas drošības garants, kļuvusi neprognozējama un nesaprotama. Vilis Vītols savā grāmatā gan raksta: “Gandrīz visa Rietumu sabiedrība, arī Latvijā, novērtē Krieviju kā daudz spēcīgāku, nekā tā ir īstenībā... Izņēmums Rietumos ir amerikāņi, kas pieraduši domāt globāli, redz pasauli ar plašāku skatienu un šādā kontekstā labāk saprot Krievijas patieso varēšanu”. Tā varbūt vēl bija prezidenta Obamas laikā. Bet šodien Amerika vairs nedomā globāli. Baltajā namā sēž cits prezidents- Donalds Tramps. Cilvēks, par kuru viņa bijušais padomnieks Džons Boltons nupat iznākušajos memuāros “Telpa, kurā tas notika” (“The Room Where It Happened”) liecina - reiz Tramps jautājis saviem darbiniekiem, vai tiešam Somija esot daļa no Krievijas. Savukārt Krievijas valsts televīzija patlaban burtiski izgaršo nesenos grautiņus Amerikas pilsētu ielās. Laupīšanas, pieminekļu apgānīšanu. Secinājums: “Lūk, pie kā noved demokrātija! Jūs gribat, lai pie mums ir kā Amerikā?” Latvijas Universitātes profesors Leons Taivans intervijā “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” (19.06.2020) saka: “Šobrīd ASV sākusies valsts dibinātāju - Džona Džeja, Tomasa Džefersona, Džordža Vašingtona un citu pieminekļu demolēšana. Tie ir tādi zīmīgi simboli. ASV ir Rietumu civilizācijas cietoksnis. Ja tur tiek izskaloti pamati, tad tā ir nelaba zīme, kas simbolizē pārmaiņas, kuras nav par labu Rietumu civilizācijai. ASV lielajās pilsētās imigrantu skaits ir milzīgs. Viņi piesaka sevi. Tas ir labi un demokrātiski, bet viņi piesaka sevi ar citas civilizācijas vērtībām. Tā nav protestantiskā ētika, kura ir raksturīga ASV. Proti, intensīvs darbs, arī intensīva intelektuālā piepūle, kura ir nesusi ASV labklājību. Šie cilvēki grib kaut ko citu.”

 

Ja Tramps nezina, kur atrodas Somija, tad kāda viņam interese par Latviju? Savukārt Putins 24. jūnijā sarīko militāro parādi Maskavā. Brīdī, kad šis laikraksta numurs sasniegs lasītāju, Krievijā būs noslēdzis 1. jūlijā paredzētais balsojums par labojumiem valsts Konstitūcijā. To mērķis - vēl vairāk izcelt Krievijas vēstures impērisko dimensiju un ļaut Putinam valdīt arī turpmāk, teorētiski pat līdz 2036. gadam. Vienlaikus Krievijas Valsts dome gatavojas anulēt PSRS Tautas deputātu kongresa 1989. gada lēmumu, kurā nosodīts Molotova - Ribentropa pakta slepenais protokols par ietekmes sfēru sadali Eiropā. Ja Latvija atrastos blakus Portugālei, es daudz par šīm lietām nedomātu. Ja pats nebūtu piedzīvojis padomju okupāciju, es par to neiztrauktos. Bet ģeogrāfiskā karte un personīgās dzīves pieredze diemžēl liek justies mazliet neomulīgi.