Juris Lorencs 07.02.2023
Lietuva, Tėvyne mūsų, Tu didvyrių žeme. Ar šiem latvietim pat bez īpašas tulkošanas saprotamajiem vārdiem sakās Lietuvas valsts himna, kas pazīstama arī kā Tautiskā dziesma: Lietuva, Tēvija mūsu, Tu dižvīru zeme.
Šajās dienās mūsu brāļu tauta atzīmē divas atceres dienas. 23. janvārī Lietuvas galvaspilsētā Viļņā sākās pilsētas 700 gadu jubilejas svinības. Savukārt 16. februārī pieminēsim 105 gadus kopš Lietuvas neatkarības pasludināšanas. Vispirms par valsts jubileju. Pēdējos gados Lietuvas ekonomika strauji attīstās. Minimālā alga Latvijā ir 620 eiro pirms nodokļu nomaksas, Igaunijā - 725 eiro, bet Lietuvā - 840 eiro. Saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda datiem, iekšzemes kopprodukts, rēķināts uz vienu cilvēku pēc pirktspējas paritātes, aizvadītajā gadā Latvijā bija 38 120, Igaunijā - 46 100, bet Lietuvā - 46 200 ASV dolari. Tātad Lietuvas ekonomika, rēķinot uz vienu cilvēku, ir par 20 % jaudīgāka nekā Latvijas. Turklāt Lietuva pietuvojusies Spānijai ar tās 46 500 ASV dolariem uz cilvēku. Diemžēl, līdzīgi kā Latvijā, arī Lietuvā kopumā samazinās iedzīvotāju skaits. Ja 1991. gadā valstī dzīvoja 3, 7 miljoni cilvēku, tad šodien vairs tikai 2, 6 miljoni. Pie vainas ir zemā dzimstība un aizbraukšana darba meklējumos uz Rietumeiropu. Tomēr nevar noliegt, ka Lietuva šobrīd kļuvusi par Baltijas ekonomisko un polītisko līderi. Kur tad slēpjas šī veiksmes stāsta atslēga? Vienmēr var teikt, ka panākumu pamatā ir cilvēku centība un gudra polītika. Bet ir vēl kāds faktors, kas virza Lietuvas attīstību, un tā ir aizvien ciešāka sadarbība ar kaimiņvalsti Poliju. Abas valstis reālizē kopīgus projektus rūpniecības, transporta un enerģētikas jomās. Krievijas agresija pret Ukrainu un Polijas stingrā nostāšanās Rietumu vērtību sardzē apliecina, ka šī izvēle bijusi pareiza. Vienlaikus audzis Lietuvas polītiskais kapitāls. Līdzīgi kā Polija, arī Lietuva aizvadītajā gadā izbūvēja žogu uz robežas ar Baltkrieviju, no kurienes valstī cenšas iekļūt nelegālie robežpārkāpēji.
Visus pēckaŗa gadus Lietuvā pie varas bija tā saucamie nacionālkomūnisti. Tādi bija arī Latvijā. Pazīstamākais no viņiem - Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Eduards Berklavs, kuŗu 1959. gadā atbrīvoja no amata un izraidīja trimdā uz Krieviju. Atmodas gados Berklavs kļuva par vienu no Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dibinātājiem. Atbilde uz jautājumu, vai iespējams sadarboties ar okupācijas režīmu un tomēr iespēju robežās kalpot savai zemei un tautai, nav vienkārša. Tomēr Lietuvas piemērs liecina, ka zināmos apstākļos šāda izvēle var nest augļus. Atšķirībā no Latvijas, kuras kompartijas augstākā vadība (Pelše, Voss, Rubenis, Andersons u.c.) nāca no pa daļai pārkrievotajiem Krievijas latviešiem, visi Lietuvas kompartijas pirmie sekretāri bija dzimuši un auguši Lietuvā. Viņi prata lietuviešu valodu un nekautrējās no tās. Pēdējais Lietuvas kompartijas sekretārs Aļģirds Brazausks panāca, ka viņa vadītā kompartijas struktūra atdalās no Maskavas. Vēlāk tauta Brazausku ievēlēja jau par neatkarīgās Lietuvas prezidentu (1993- 1998). Brīdī, kad sabruka Padomju Savienība, Lietuva izskatījās labāk nekā Latvija. Te bija gludāki ceļi, sakoptākas pilsētas, pilnāki veikalu plaukti. Tāpat nevar noliegt, ka Lietuva, salīdzinot ar Igauniju un Latviju, tika mazāk pakļauta rusifikācijai. Patiesībā notika pretējs process, Lietuvas galvaspilsēta Viļņa kļuva aizvien lietuviskāka.
Lietuva ir viena no valstīm, kuŗai Otrā pasaules kaŗa rezultātā izdevās palielināt savu territoriju. Pēc zaudētā kaŗa Vācijai vairs nebija izredžu pretendēt uz Memelland jeb Klaipēdas apgabalu. Daži vēsturnieki apgalvo, ka 1945. gadā Staļins esot piedāvājis iekļaut padomju Lietuvas territorijā ne tikai Klaipēdas, bet arī Kēnigsbergas (tagadējās Kaļiņingradas) apgabalu. Tomēr Lietuvas kompartijas vadītājs Antans Sņečkus no tā esot atteicies. Esmu runājis ar lietuviešiem, kuŗi uzskata, ka tas bija kļūdains lēmums. Pēc viņu pārliecības, Lietuva šo kumosu būtu sagremojusi, pamazām vien piepildot ar lietuviešiem. Par to, kas tas būtu bijis iespējams, liecina nesenā Viļņas pilsētas vēsture. 1918. gada 16. februārī Viļņā tika parakstīta Lietuvas neatkarības deklarācija. Pilsētā tolaik atradās Vācijas kaŗaspēks. 1920. gada oktobrī Viļņu okupēja Polijas kaŗaspēks, bet 1922. gada februārī Polijas parlaments pieņēma deklarāciju par Viļņas novada iekļaušanu Polijas sastāvā. Izveidojās tā saucamais Viļņas koridors, kas ziemeļos robežojās ar Latviju. Viļņas okupācija un aneksija saindēja Lietuvas un Polijas attiecības. Lietuva uzskatīja, ka lielākais apdraudējums valsts neatkarībai nāk nevis no Padomju Savienības vai Vācijas, bet gan no Polijas. Lietuva atguva Viļņu 1939. gada oktobrī, kad Josifs Staļins pēc Polijas okupācijas un sadalīšanas starp Vāciju un Padomju Savienību pilsētu augstsirdīgi atdāvināja Lietuvai. Jo viņš labi zināja, ka Lietuvas liktenis ir izlemts, ka tās okupācija un aneksija ir tikai laika jautājums. Tobrīd pilsētā dzīvoja ap 40 % ebreju, 40 % poļu, pārējie - baltkrievi, krievi, vācieši, nedaudz lietuviešu. Sākās lēns Viļņas lietuviskošanās process. Pirmie lietuvieši, kuŗi 1939. gada nogalē ieradās Viļņā un apmetās uz pastāvīgu dzīvi, bija universitātes mācību spēki, ierēdņi, kaŗavīri un virsnieki no Kauņas. Pēckaŗa gados Viļņā sāka ieplūst lietuvieši no lauku apvidiem. Šis process turpinās vēl šodien. Atšķirībā no Rīgas, iedzīvotāju skaits Viļņā vairs nesamazinās un pēdējos gados pat sācis augt. Tiesa, tas gan notiek uz mazpilsētu un lauku reģionu rēķina. Jaunatne, kas pabeidz Viļņas augstskolas, parasti paliek pilsētā uz pastāvīgu dzīvi. Šodien no Viļņas 553 000 iedzīvotājiem ap 68 % ir lietuvieši. Savā 700 gadu ilgajā vēsturē Viļņa vēl nekad nav bijusi tik lietuviska kā tagad.
Un te vēl dažas rindas no Lietuvas valsts himnas: Saules stariem Lietuva tumsas varu aizraida./Gaismas stars, darba spars, vada mūsu gaitas!
Saules mūžu Lietuvai!
Atpakaļ
.jpg)
