Divvalodības lepnums un posts
Ar baltu valodniecības profesori Baibu Kangeri sarunājās Ligita Kovtuna    04.03.2014

 

Aizritējuši divi gadi pēc  prokrievisko spēku izprovocētā „valodas referenduma”, kuŗā divas trešdaļas balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju tomēr pārliecinoši nobalsoja par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Bet īstenībā Latvijā joprojām cilvēks, kas runā tikai krieviski un nerunā latviski, var iztikt bez valsts valodas zināšanām.

 

B.K.: To, ka Latvija ir divkopienu valsts, kas savukārt veicina abpusēju diskrimināciju: ikdienā viegli gadās individam izjust un pārdzīvot, ka viņa valodu un kultūru neciena. Krievu valoda Latvijas sabiedrībā joprojām ir labi uzturēta un darbavietās drīzāk piemiedz aci, ja nemāk labi latviski, nekā ja klibo krievu valoda, – pērn mana draudzene Gaiļezera slimnīcā nespēja sazināties ar nakts māsiņu, kas neprata latviešu valodu. Un latvieši joprojām ir pārmēru lepni, ka prot perfekti runāt krieviski. Bet šī valoda jau nenāk viena – tā nāk ar visu krievu kultūru. Sociolingvistiskos pētījumos uzsveŗ divas valodas un divas kultūras kā nedalāmas vienības. Ko tas nozīmē latviešu valodai? Pirmām kārtām to, ka patlaban ir neiespējami uzrakstīt latviešu valodas gramatiku, uz kuŗas pamata veidotu latviešu valodas mācību skolās un kuŗa atbilstu sabiedrībā lietotai valodai: ja televīzijas intervijā viens izglītots cilvēks saka „attiecībā uz”, otrs „attiecībā par”, ko tad lai māca skolās? Un, ja izvēlas vienu vai otru par normu, tas skolēnu nepārliecinās, ja pats un visi viņa paziņas ikdienā lieto „nepareizo” variantu. Nerunāsim par citiem valodas ziediem, kas izplatās un pārtop par valodas kanonu, kā, piemēram: „Ja man labi strādāsies, es trīs mēnešos uzrakstīšu grāmatu”, „kā tev gulējās?”, „pārdodas dzīvoklis”.

 

Es atbalstu domu, ka valsts financētai pamatizglītībai Latvijā jābūt latviešu valodā, kur māca latviešu dzīves ziņu un kultūru, tādējādi garantējot visiem bērniem vienādu pamatu piedalīties Latvijas sabiedriskā dzīvē. Nemācīt  pēc vienotas  programmas valsts skolās- tas īstenībā ir lāča pakalpojums tiem bērniem, kuŗi neapgūst vērtības, uz ko dibināta sabiedrība. Demokratijas pamatakmens ir nodrošināt ikvienam individam iespēju ieņemt vietu sabiedrībā.

 

Diemžēl krievu skolas tiek traktētas kā mūsu valsts „lepnums” un dēvētas par bilingvālām, lai gan daudzās skolās pat skolotāji visnotaļ nerunā latviski un telpu āriene neliecina, ka skolā māca divas valodas, kur nu vēl divas kultūras! Otra nelaime ir, ka šīs skolas stiprina tikai vienas valodas hēgemoniju, kas ved sev līdzi padomju laika kultūru, vēsturi, uzvedību. Paskatīsimies acīs īstenībai – šīs bilingvālās skolas neatšķiŗ mācības uzbeku, armēņu u.c. valodu un kultūru grupējumiem, visas šīs kultūras top par krievvalodīgām, kuŗās vienotā kultūra ir padomju laiku turpinājums: lielā krievu valoda apvieno visas valodas un kultūras. Man ļoti patīk armēņu un uzbeku restorāni Rīgā, taču bieži tur viss skan krieviski. Man būtu interesanti tajos baudīt vairāk uzbeku un armēņu mūzikas un dzirdēt viņu valodas. Krievu valoda esot mūsu kaimiņu valoda, tāpēc to der prast? Nenoliedzami, bet ne katram latvietim tā jāprot tikpat labi kā sava valoda. Kaimiņu valodas argumentu neattiecina uz igauņu un lietuviešu valodu, pat ne robežas rajonos. Un arī savus latgaliešus iedzenam krievu pulciņā, jo neatrodam par vajadzīgu ievērot latgaliešu vēlēšanos  apgūt formālās mācībās savu valodu, kultūru, savdabību. Bilingvālā izglītība diemžēl daudzos gadījumos ir eufēmisms un novedusi pie tā, ka krieviski runājošiem jauniešiem arvien ir grūtības nokārtot eksāmenus valsts valodā, līdz ar to iespēja izglītoties tālāk un galu galā iekļauties šīs, resp., savas valsts kultūrā.

 

Krievu valoda un tās lietotāji ir agresīvāki saskarsmē – tāds ir uzskats. 

 

Nepiekrītu!   Mēs paši to kultivējam! To neviens arī nav pārbaudījis. Ir izplatīts mīts, ka bilingvālā izglītība veicina multikultūrālu sabiedrību. Gluži otrādi. Krievu valodas virskundzība iznīcina multikultūrālo vidi, kāda varētu būt Latvijā. Šķiet, arvien mūs ietekmē padomju laiku uzskats, ka internacionālā valoda ir pārāka par vietējo valodu. Tagad atzīst divas internacionālās valodas - angļu un krievu - un vietējo latviešu valodu, kas it kā būtu jāmāk katram izglītotam cilvēkam

 

Uzņēmēji teiks – blakus ir lielie Krievijas tirgi, globālisti –  robežas izzūd...

 

Tie tirgi ir untumaini, un grūti ticēt, ka Latvijas uzņēmēji tiek objektīvi vērtēti par tirgus partneŗiem. Toties latviešu valoda seko „normālai” divvalodīgas sabiedrības attīstībai – abas valodas saplūst kopā.

 

Krievu valoda  it vienkārši jāuzskata par minoritātes valodu, nepiešķiŗot tai nekādu īpašu prestižu. Ģimenēs katrs runā savā valodā, skola piedāvā pamatizglītību latviešu valodā un formālu izglītību tāpat kā citās izvēles valodās,  piemēram, krievu, angļu, vācu, spāņu, ķīniešu, japāņu valodā. - Vai krievu minoritāte tiek diskriminēta? Nemaz. Latvijā nav krievu valodas deficits plašsaziņas līdzekļos. Ja kāds vēlas saglabāt savas valodas skanējumu, vienmēr ir iespēja atvaļinājumu pavadīt Maskavā, Pēterburgā vai citur Krievijā.

 

Ko vēl varam darīt?

 

Pirmām kārtām  jāpanāk tas, ka ikdienas dzīvē publiskajā telpā vadošā valoda ir latviešu valoda. Ja cilvēku uz ielas uzrunā citā valodā, jāatbild latviski. Ja uzrunātājs ir tūrists, mana pieredze rāda, ka viņš to uzreiz darīs zināmu. Citādi ar pacietību un laipnību jāturpina latviski. Mums jāgādā iespēja krieviem sarunāties latviski un arī lai viņi justu, ka krievvalodīgie laiki ir pagātnē. Es nekad neironizēju ne par vienu krievu, kuŗš runā ar akcentu. Galu galā - latviešu valodas iedzīvināšanai publiskajā telpā ir simtkārt, tūkstoškārt nozīmīgāki tie 40 – 50 gadus vecie krievi, kas runā latviski ar akcentu, nekā pašu latviešu vingrināšanās krievu mēlē.

 

Apsveicams ir jaunais likuma projekts, kas aizliedz izsludināt amatus ar prasību mācēt krieviski, ja krievu valodas zināšanas nav nepieciešamas darba uzdevumu veikšanai. Līdzīgi varētu pārbaudīt, vai valsts iestādēs obligāti jāpieprasa krievu valodas zināšanas visiem darbiniekiem, ja var iztikt ar sašaurinātu divvalodīgu personālu vai arī piesaistīt tulkus. Vēl tāls ceļš ejams, bet kaut kad smago baļķi jāsāk kustināt, lai divvalodības ietekmē mūsu valoda nepārvēršas līdz nepazīšanai pēc pāris paaudzēm.

 

Bet ko tu atbildētu bērnu psīchologam, kuŗa ieskatā bērnam ir svarīgi attīstīties dzimtās valodas vidē?

 

Minēšu Zviedrijas piemēru. Tur ir izpētīts, ka tie bērni, kuŗiem pirmsskolas vecumā nerodas iekšēji konflikti ar sevi tāpēc, ka bērnudārzos viss notiek citā valodā nekā mājās, labāk iekļaujas vietējā sabiedrībā vēlāk mūžā. Tādēļ pirmsskolas izglītībā piesaista mājas valodas pratējus par audzinātājiem, bet ne par paidagogiem. Proti, šis cilvēks sniedz individuālu atbalstu līdz tam, kad bērns jūtas drošs savas mītnes zemes valodā. Pārējais ir ģimenes ziņā. Vēlāk,  skolas gados, ir pieejamas mājas valodas apmācības. Tā ir mana atbilde.

 

Vai svešvārdu ienākšana latviešu valodā ir bīstama?

 

Vārdiņi, vārdiņi, vārdiņi... Tie vienmēr būs un ienāks un arī paliks vai izzudīs. Mums vēlāk grūti atminēties to izcelsmi: vārds blūze taču nebūtu izskaužams, lai gan tas ir ģermānisms. Bīstamas ir divas parādības. Pirmkārt, pārrakstot svešvārdus latviski bez liekas domāšanas. Sporta terminoloģija čum un mudž ar vārdiem, kuŗus ar mazu piepūli varētu aizstāt tā, lai latvietis tos saprastu, kā,  piemēram. geims, slopstils u.tml. Otrkārt, kādas jomas izzušana no valodas. It īpaši tas attiecas uz nestandarta valodu, piemēram, žargonu, lamu vārdiem. Protams, latvietis nesaka „ak vai!”, kad viņam uz kājas uzkrīt āmurs. Tomēr, ja viņš nolamājas krieviski un domā, ka latviešu valodā īstu lamu vārdu nemaz nav, tad no valodas izzūd šī joma un valoda nav vairs pilnīga, tāpēc kļūst mazāk jaudīga.

 

Mūsu avīzes lasītāji, trimdas tautieši, protestē pat pret vārdu savienojumiem „valsts vizīte” un „starptautiska nota”.

 

Pūristi ir vienmēr bijuši! Valodas līmenis ir labs, ja var skaidri un nesamocīti tajā izteikties, tā lai otrs viegli un vienkārši uztveŗ domu.

 

Mēs savus rakstus publicējam Endzelīna izveidotajā pareizrakstībā, respektējot baltu filologu 1970. gadā Čikāgā pieņemto lēmumu „turēties pie latviešu valodas krātuves 1940. – 1942. gada vārdnīcas”.

 

Endzelīns, bez šaubām, ir neiedomājami daudz darījis latviešu valodas labad. Ja domājat, ka tajā vārdnīcā varat atrast atbildes uz visiem mūsdienu valodas jautājumiem un tos konsekventi piekopt, tad tur nekādas vainas nav. Man vienīgi būtu mazliet šaubas par to, vai Endzelīns pats atzītu bez iebildumiem katru teikumu, kas šajā laikrakstā publicēts, bet tas jau ir tikai minējums.